Nakts peldētāja

PIRMĀ GRĀMATA

1

Vakaros smiltis ilgi glabā siltumu. Jau sen satumsis, bet manas basās pēdas joprojām skaras klāt saulei. Man patīk staigāt pa tumšajām, grubuļainajām smiltīm. Pēdu nospiedumus vairs nevar saredzēt. Varbūt tur nemaz nav mīdījies ļaužu pūlis, varbūt gar krastu rikšojuši sav­vaļas mustangi vai milzu astoņkājis izlīdis izstaipīt taustekļus. Astoņkājis vēl gulšņā tepat seklumā, tā ir viņa elpa, kas saceļ vilnīšus. Ja es tagad iebridīšu jūrā, viņš noturēs manas kājas par zivīm. Aiziešu mājās un ieraudzīšu, ka manas kājas līdz ceļgaliem melnas. Man bail brist dziļāk. Aiziešu mājās un ieraudzīšu, ka esmu viscaur melna. Vai acu baltumi arī nokrāsosies? Man patīk urbties cauri viļņiem. Atkal aizmirsies sasiet bizes galu. Tagad tā izirst, mati šūpojas apkārt manai galvai. Guļu uz muguras ūdenī. Reizēm vilnīši pārveļas pāri manai sejai un mati cenšas aizplūst tiem līdzi. Katrs vilnis varbūt aiznes gabaliņu no manis. Ko? Miesu vai dvēseli? Kas ūdenim labāk garšo?

Zvaigžņu nav, tikai tālumā ritmiski bākas zibšņi un pāris nekustīgu gaismiņu - tur jābūt krastam. Vasarnīcu logi jau nodzisuši. Daudz netrūkst, lai, skatoties no manas ūdens gultas, krasts un jūras dziļumi ne ar ko neatšķirtos. Kas tad notiktu ar mani? Vai es patiešām nomaldītos viļņos kā tumšā mežā?

Peldu uz gaismiņu pusi, līdz ceļgals atsitas smiltīs. Krastā ir mazliet gaišāks, varbūt smiltis izstaro dienā iesūkto mirdzumu. Eju gar ūdens malu, meklēdama savas drēbes. Gaišdzeltena kleita, baltas sandales - tām jābūt kaut kur tepat, iepretī gaismām; tie logi, kas vēl jopro­jām nav apdzisuši, spīd daudzstāvu mājā, kura uzcelta nedabiski tuvu jūrai. Viļņi droši vien slepenībā skalo tās pamatus. Cilvēkiem, kuri tur dzīvo, sajukusi diena ar nakti. Visos desmit stāvos naktī deg gaisma. Protams, nevar jau uzminēt, vai viņi tur patiesi strādā līdz agram rītam, vai arī pie iedegtām lampām viņiem labāk nāk miegs. Varbūt vienkārši slinkums izslēgt gaismu?

Tā nav zvaigzne, kas iekvēlojas pastieptas rokas atstatumā, tā ir šķiltavu liesmiņa. Kāds vīrietis sēž smil­tīs blakus manai kleitai. Cigaretes viņam mutē nav, tātad viņš tikai gribējis apgaismot savu seju - lai es neizbīstas. Šovasar esmu redzējusi viņu jau vairākas reizes - tepat pie šīs augstās mājas. Viņš ir viens no tiem, kuri mēdz stāvēt un skatīties uz jūru, nevis gulšņā ar baltu plastmasas plāksnīti uz deguna. Šķiltavas ir apdzisušas, bet es tāpat atceros: viņam ir tumši mati un plata piere. Nezinu, vai tādu seju kā viņam var saukt par skaistu. Skaists ir princis Zigfrīds ,,Gulbju ezerā", vismaz tā vajadzētu būt, ja tic mūzikai, bet baletdejo­tājs, kuru vakar televīzijā rādīja tuvplānā, patiesībā ir strupdegunis ar mazām ačelēm, kaut gan skropstas pieziestas ar tušu. Vai vīriešu sejas vispār var būt skaistas? Šim te - viņš atkal aizdedzis šķiltavas - deguns ir mazliet greizs, un smaida viņš arī iešķībi.

- Vai nobaidīju?
Viņš runā krieviski. Kā gan citādi, vietējais viņš nav, tas redzams pat pa gabalu un tumsā. Man vienalga.
- Nē, man nav bail.
- Jūs esat ļoti drosmīga meitene. Peldat tik tālu un viena pati.
Tagad es gribētu paņemt savu kleitu. Tā guļ turpat blakus viņa basajām pēdām. Kleita man tiek laipni pa­sniegta. Stīvēju to virsū uz slapjās miesas un peldkos­tīma. Vīrietis nenovērš skatienu. Tumsa kļuvusi savādi caurspīdīga.

- Vai jūs bieži peldaties naktī?
- Jā.
- Jūs droši vien dzīvojat tepat tuvumā?
- Jā.
- Varbūt es drīkstētu pavadīt jūs līdz mājām?.
- Nevajag.
- Jums tomēr bail no manis?
- Nē.
Nē, man patiešām nav bail. Vējš ir silts, smiltis zem kājām arī siltas. Es esmu auksta un mierīga, tāpēc ka ilgi biju ūdenī.
- Jūs nesmēķējat?
- Nē.
- Jums netraucēs, ja es smēķēšu?
- Nē.
- Vai nevēlaties ar mani iepazīties?
- Nē.

Viņš rāmi soļo man blakus. Es jau varētu skriet, un viņš noteikti netiktu man līdzi, bet tas būtu tik bērnišķīgi. Un es esmu nogurusi, laikam tomēr ūdenī biju pārāk ilgi. Viņa cigarete smaržo pēc piparmētrām.
Vajadzētu taču apnikt tā brist blakus pa smiltīm. Šovakar esmu aizklīdusi tālu, līdz mājām vēl vismaz divi kilometri. Un mūsu sarunu nevar dēvēt par īpaši aizraujošu.
- Vai jūs katru nakti dodaties tik tālās pastaigās?
- Diezgan bieži.
- Jūs droši zināt, ka neesat apmaldījusies?
- Protams. Te nemaz nevar nomaldīties.
Gar krastu uz priekšu līdz līkajai priedei - nomaldī­ties patiesi nevar. Līkā priede ieaugusi kāpas vidū, tuvāk jūrai nekā visas pārējās priedes, tās resnais stumbrs redzams jau iztālēm - melna, slīpa svītra pret palsajām smiltīm. Tur man jākāpj augšā. Tad vēl pārsimt metru pa šaurās ieliņas asfaltu līdz šosejai. Un turpat viņā pusē ir manas mājas pagalms. Bet mēs stāvam šose­jas malā.

- Vai manas ausis mani neviļ? Tur tiešam spēlē orķestris?
Viņš pacietīgi bridis man blakus tos divus kilomet­rus, neuzbāzdamies ar sarunām. Šķiet, ka viņš pelnījis vismaz pieklājīgu atbildi.
- Jā, tur ir restorāns.
- Neticami. Un tur arī dejo?
- Jā.
- Vai jūs loti steidzaties mājup?
- Jā.
- Ir tik skaista nakts. Un man ārkārtīgi negribas palikt vienam. Nupat iedomājos - cik žēl, ka tuvumā nav nevienas jaukas vietiņas, kurp aizvest tādu meiteni kā jūs. Un pēkšņi atklājas, ka tāda vietiņa ir gan, Iesim, iedzersim kafiju, padejosim. Tikai uz pusstundiņu. Nu, lūdzu!
Protams, es varētu to visu izbeigt un doties mājās. Bet kāpēc lai es tā darītu? Mēs stāvam tieši zem ielas laternas, es paraugos augšup, mati pāarkrituši viņam pār pieri un aizēno acis, bet smaids šķiet mazlliet bikls. Ja viņš tagad pašpārliecināti smaidītu un nevil­cinoties apliktu roku man ap pleciem, es ietu prom tūlīt pat.

Restorāna zāle stāvgrūdām pilna, gaiss šķiet kļuvis pavisam blīvs, slāņu slāņiem smalkas smaržas un draņķīgi odekoloni, dārgu smēķu dvaka un lēto bezfiltra cigarešu gruzdīgā smirdoņa, un sviedru smaka, un vēl visi tie aromāti, kas ceļas no glāzēm. Blakusgaldiņš viscaur nolijis ar šampanieti, kāda meiča nemitīgi velk ar pirkstu pa peļķīti savā priekšā un pēc tam aplaiza šo pirkstu. Aptaukojies solists skandina kaut ko par aizlido­jušo laimes putnu, ģitārists apātiski trinkšķina, bundzi­nieks izskatās pusaizmidzis, bet dejotāji jau arī nav nekādi mundrie.
Tāda kā zemūdens karaļvalsts. Gaismas arī zaļganīgas, sienas izrotātas ar zvejnieku tīkliem.
- Dīvaina vieta, vai ne?
- Parasts krogs.
- Es gan tā neteiktu. Vismaz cilvēki šeit noteikti ir neparasti. Un visneparastākā esat jūs. Varbūt mēs tomēr varētu iepazīties?
Oficiante noliek uz mūsu galdiņa kafijas tases, karafi un mazas glāzītes.
- Pasūtīju ,,Moka" liķieri. Man likās, ka jums derētu mazliet sasildīties - pēc tik ilgas peldēšanas. Jūs jau laikam nopratāt, ka esmu atbraucējs. Man šeit ļoti patīk. Mani sauc Vlads.
- Vita.
- Nāc uzdejot, sīkais!
Pie mūsu galdiņa stāv kāds čalis puķainā kreklā. Viņam diezgan grūti noturēt līdzsvaru.
- Nu nāc, kad tev saka! Nav ko te nīkt!
Izdzeru savu glāzīti vienā malkā. Čalis neatkāpjas, viņš cenšas satvert mani aiz padusēm, lai uzrautu kājās. Bet Vlads viņu aizstūrē prom. Tas notiek pāris mirkļos, un tūlīt jau Vlads atkal sēž man pretī.
- Vita, vai jūs nevēlaties padejot?
Diez vai es to vēlos, bet tagad atteikties būtu sarež­ģīti. Dejas grīda zem kājām vieglītēm vibrē, īstai dejo­šanai vietas par maz, pāri tāpat vien mīdās uz vietas. Muzikanti laiž vaļā itāļu šlāgeri. Viss notiek it kā pats no sevis, abas manas plaukstas atrod sev vietu kaut kur uz Vlada krūtīm, viņa plaukstas uz manas muguras gul tik mierīgi, tik mierinoši. Šis šlāgeris nudien neprasa no cilvēkiem neko daudz, nekāda dejotprasme nav jāap­liecina. Es pat varu paraudzīties apkārt pāri Vlada plecam. Te nekas nesader kopā. Paveca dāma spīdīgā kleitā dejo ar piņņainu puisi sporta krekliņā. Resnis pelēkā uzvalkā apķēris slaidu meiteni džinsos. Uzbāzeklis puķainajā kreklā tomēr nogrābis sev dāmu - viņa gan vairāk atgādina ieleni, bet kas par to. Es ar savu sagumzīto kleitu un viļņu sapinkotajiem matiem arī droši vien izskatos pēc putnubiedēkļa. Kāds pāris mums pamatīgi uzgrūžas, Viads pievelk mani tuvāk, man drusciņ reibst galva, gribas aizvērt acis un iespiest seju viņa melnajā kreklā. Silti šermuļi pārskrien man pār kaklu un pleciem, es jūtu, ka Vlada lūpas skaras pie maniem matiem. Muzikanti aiziet atpūsties.

- Vai šis restorāns ir vaļā visu nakti?
- Nē, vēl tikai kādu stundu, tad sāks slēgt ciet.
- Jūsu pilsēta ir ļoti mierīga.
- Jums tas nepatīk?
- Patīk. Bet man patīk arī pārmaiņas. Vai jums ne?
Nezinu, ko atbildēt, tāpēc dzeru savu atdzisušo kafiju. Šķiet, ka klusuma brīži viņam nekrīt uz nerviem. Atkal sajūtu viņa skatienu. Itin kā tumsā mani uztaustītu kabatas lukturīša gaismas stars.
- Vita, vai gribat, lai es jums pastāstu par sevi?
- Kā vēlaties.
- Es nojaušu, ka jūs nesāksiet uzdot jautājumus. Tas nav jūsu stilā. Bet es gribētu paskaidrot, ka šobrīd jūs pavadāt laiku kopā ar godīgu un kārtīgu cilvēku.
- Nevajag man atskaitīties.
Viņš atmet galvu un smejas. Viņa krekla augšējās pogas ir vaļā, ap kaklu aplikta tieva ķēdīte, tā tagad šūpojas smieklu ritmā.
- Mums ir tikai viena izeja, Vita. Steigšus jāsadzer turālības un jāpāriet uz cilvēcīgāku toni.
- Ir vēl otra izeja. Mēs varam atvadīties.
- Tas būtu pārāk bēdīgi. Turklāt restorāns taču būs vaļā vēl veselu stundu.

Viņš salej glāzitēs liķieri. Mēs saskandinām.   
- Skaties man acīs, citādi tās nav nekādas tubrālības.
Man vienmēr bijis grūti raudzīties otram acīs. Negri­bas nevienam atļaut ielūkoties manī dziļāk. Man vairāk­kārt šķitis, ka cilvēkiem sabojājas oma, kad tie notver manu skatienu. Ne jau tāpēc, ka es vēlētu tiem ļaunu, bet manī ir nepieklājīgi maz prieka un optimisma.
- Tev ir apbrīnojami skaistas acis.
- Bet tu apbrīnojami labi proti teikt komplimentus.
- Man tāda profesija.
- Es zinu - tu esi rakstnieks. Tu dzīvo rakstnieku atpūtas namā. Es tevi tur redzēju.
- Vai ir kaut kas tāds, ko tu nezini?
- Nezinu, kas notiks, kad būšu pilnā no tava liķiera.
- Tad es tevi izvarošu un noslīcināšu jūrā.
- Neizdosies, es protu peldēt.
- Kāpēc tad tu izskaties tik nobijusies? Varētu domāt,, ka tieši to tu no manis sagaidi.
- Nobijusies? Es? Smieklīgi!

Muzikanti ir atgriezušies. Dala publikas jau aizgājusi vai aplūzuši, vietas kļuvis vairāk. Tagad var izlēkāties roka ritmā, kaut arī šai krogā pat rokmūzika skan gaudeni. It kā mēs klausītos maģi, kas drusciņ velk lentu. Bet to var pieciest. Šādā ritmā es tomēr iederos labāk, un man patīk dejas, kurās nevajag saskarties. Tagad es varu atmest galvu un pasmaidīt, jo tā vairs neesmu gluži es. Varu pat ieskatīties Vladam acīs un nejusties neveikli. Šis ritms pārvērš manu augumu vilnī vai kokā, ritms ir vējš, un es esmu vilnis vai koks, kurš neko nevar ne izvēlēties, ne mainīt.

Nu jau viss. Muzikanti iesāk kārtējo šlāgeri, tā ir atvadu deja. Es jūtu Vlada plaukstu sev uz kakla zem matiem. Kā saulē sasilušu kļavlapu. Nē, kā saules tuvumu. Man atkal gribas aizvērt acis.
- Vai tu katru dienu ej peldēties?
- Vismaz divreiz.
- Arī tad, kad līst?
- Jā, man patīk peldēties lietū.
- Vai tev tagad ir brīvdienas?
- Jā.
- Varbūt mēs rīt varētu peldēties kopā?
- Nebaidies noslīkt? Ja nu pēkšņi nāk lielais vilnis?
- Tu taču mani izglābsi...
Viņa plauksta satvērusi manējo. Pirksti rotaļājas cits ar citu. Viņa pirksti ar maniem, mani ar viņa, tie slīd viens otram garām, bēg un atgriežas.

2

Nekādi nevaru aizmigt. Izmēģinu vienu garlaicīgu grāmatu pēc otras, Dantes ..Dievišķās komēdijas" stīvi cildeno paradīzi un Tolstoja ,,Kara un miera" bezgalīgās kauju ainas - nekas nelīdz. Eju uz virtuvi vārīt tēju. Tas bija Diks, kurš teica, ka bezmiegs labi saderas kopā ar tēju. Jā, tas bija Diks, kurš pagājušajā vasarā mocījās ar bezmiegu, bet es pusaizmigusi slējos augšā un lavī­jos uz virtuvi vārīt ūdeni. Pāris reižu mamma uzcēlās paskatīties, kas man uznācis. Viņai caurs miegs. Tētim gan ne, viņš guļ kā nosists. Mamma pašlaik ir prom komandējumā, un es varu šķindināties, cik skaļi vēlos. Vannasistabas spogulī ieskatos pati sev acīs. Nu, jaunā dāma, kāpēc jums nenāk miegs?

Apbrīnojami skaistas - manas acis? Tam taču nav pat nemainīgas krāsas. Bērnībā es katru rītu skrēju pie spoguļa, un katrs rīts man sagādāja vilšanos, jo toreiz es nez kāpēc biju ieņēmusi galvā, ka reiz manas acis pa vienu nakti kļūs dzidri zilas - kā pasaku princesēm un manai mīļajai lellei Dacei, kuras mati bija tikpat neizteiksmīgā riekstu brūnumā kā manējie, toties acis kā vizbulītes. Bet manās acīs no zilās krāsas ne stariņa, tikai brūnais un zaļais. Un pelēkais, kad esmu nobēdā­jusies. Un melnais, kad esmu dusmīga - atceros, ka mamma reiz teica tētim: ,,Vai tad tu neredzi, ka tagad nav vērts ar viņu runāt? Tā pārskaitusies, ka acis pavisam mellas."

Atkal es redzu to pašu ēnu sev aiz muguras. Telpā, kur itin neviena nav.
- Dik?
Tas ir muļķīgi. Muļķīgi viņu saukt. Muļķīgi domāt par viņu. Pie visa vainīgs bezmiegs.

Mana skapja augšējā atvilktnē joprojām guļ divi Dika krekli. Viens zaļrūtains, otrs pelēks.
Un rakstāmgalda atvilktnē - viņa skiču bloks un zīmuļi. Blokā vēl daudz tukšu lappušu, bet man nekad nav bijis vēlēšanās zīmēt. Man patīk gleznas, kurās pasaule izskatās citādāka, nekā es to redzu, kur priekš­meti izjūt kaislības, ainavās parādās kaut kas no svešu planētu esības un visi cilvēki šķiet noslēpumaini. Es Diku pat apskaudu par to, kas dažbrīd pazib viņa skicēs. Viņš jau neko nesagudroja, viņš patiesi zīmēja to, ko redzēja. Bet es stāvēju tai pašā vietā un neko tādu nemanīju.

- Kāpēc es esmu tik akla, Dik?
- Taisni otrādi, tev ir pārāk skaidrs skats.

Kad beidzot man izdosies aizmirst mūsu sarunas? Kad es reiz saņemšos izmest miskastē viņa sasodītos kreklus?

lesīcas tējkanna. Brīnišķīgi, tagad es trijos naktī dzeršu stipru, rūgtu tēju. Kamēr tā ievelkas, stāvu pie vannasistabas spoguļa un sukāju matus. Vajagot vismaz simts reizes izvilkt ķemmi caur matiem, tā man kādreiz mācīja omīte. Varbūt labāk tos nogriezt, lai nav lieki jāpūlas? Mēģinu iztēloties sevi ar zēngalviņu. Kur es tad liktu rokas? Esmu paradusi plucināt bizes galu.
Aiznesu tējas krūzi uz savu istabu. Tumsa aiz loga smaržo pēc jasmīniem. Kā jau vienmēr jūlijā. Dārzi vis­apkārt pilni ar jasmīnkrūmiem. Visstiprāk tie smaržo nobriestot. Diks reiz nobēra visu grīdu ar jasmīnu zied­lapām. Vakarā tās vēl vizēja baltas - kā sniegots kla­jums saulē, bet no rīta tām maliņas jau bija nobrūnējušas un krokainas.

Es loti gaidu viņa vēstuli. Vismaz tagad, nakts tumsā, drīkstu atzīties. Jā, viņš brīdināja, ka nerakstīs. Bet mēs taču neatvadījāmies. No rīta es aizgāju uz skolu un aizslēdzu savu istabu. Pēcpusdienā durvis bija vaļā. Mamma skatījās uz mani, it kā es būtu smagi slima. Tēvs teica: ,,Tu taču vairs neesi nekāda maza muļķīte. Vai tad nesaproti, ka varēji sabojāt savu nākotni?"
Es nezinu, vai man ir nākotne. Toties es zinu, ka tālu­mā notiek karš, tur ir plaša nāves izvēle - lodes un saindē­tas akas, mīnas un durkļi. Tur neviens neglezno. Es zinu, ka Dikam vajadzēja palikt šeit un gleznot. Es vaicāju tēvam: ,,Vai tevi nemoka sirdsapziņa?" Mamma teica: ,,Ko tu runā, meitiņ. Mēs ne pie kā neesam vainīgi. Atnāca milicija, un tas puika pats atvēra durvis." Kāpēc lai viņš to būtu darījis? Milicim taču nebija tiesību iet iekšā dzīvoklī.
Es to zinu, mēs visi esam apguvuši šīs gudrības. Es zinu, cik naivi bija domāt, ka mana istaba ir pietiekami droša vieta cilvēkam, kuru vajā iesaukšanas pavēstes. Kopš tās dienas man šķiet, ka arī es esmu iesaukta karā.

- Kamēr tu biji prom, es tevi uzzīmēju. Vai līdzīga?
Līniju savijums. Neatšķetināmi mezgli. Un seja tiem pa vidu - kā nejaukā sapnī. Mati pa gaisu, it kā no aiz­mugures pūstu vējš. Mute pavērta, it kā sakot kaut ko -ļaunu? Maigus vārdus jau nerunā ar tik saspringtu sejas izteiksmi. Acis nogurušas no redzētā. Gribējās pieiet pie spoguļa un pārliecināties, ka tās nav manas acis.
- Vai tad es esmu tik dusmīga ?
- Vēl ne. Tu esi ļoti mījš, murrājošs kaķēns.
- Vai tas ir slikti?
- Tas nav mūžīgi.
- Vai tu neesi izsalcis ?
- Nē, neesmu. Tu tā arī nepateici, vai zīmējums tev patīk.
- Nezinu. Man no tā bail.
- Tad saplēsīsim.
- Lūdzu, nē. Tas taču ir mans pirmais portrets.
- Tas vēl nav portrets.

Dika zīmējumu es noslēpu atvilktnē zem vecām burtnīcām. Tur tas guļ joprojām. Es kļūstu tam arvien līdzīgāka.

Atceros mūsu sarunas vārdu pa vārdam. Gluži kā ar magnetofonu - nospied pogu un klausies ierakstu. Gribētos, lai mehānisms manā iekšienē sabojājas. Pie­spied pogu - un klusums. Vai arī negaidīti atskan kaut kas pavisam cits. Bet neatskan.

- Vita, kas tev ir dzīve? Mērķis vai līdzeklis? Vai tu dzīvo tāpēc, lai kaut ko izdarītu, vai arī žigli tiec galā ar darbiem, lai neviens tev netraucētu dzīvot?
Nezinu, vai es vispār kaut ko gribu darīt...
- Vai tāvējie tev nesaka: „ Dzīve piespiedīs"?
- Reizēm saka.
- Manējie arī. Bet tā taču nav taisnība. Dzīve ne­vienu nespiež. Visi spiež paši sevi - naudu raust, karjeru taisīt, uzkalpoties... Kāpēc nevar vienkārši dzīvot?
- Vai tad nevar?
- Vai tu esi mēģinājusi?

Neesmu, Vēl par agru. Ja vien nav jau par vēļu. Vienkārši dzīvot - kā tas būtu? Izbeigt smadzeņu pie­sārņošanu ar algebras un ķīmijas formulām, vairs neiemainīt pret sacerējumiem mājas darbus rasēšanā un nemocīties ar špikošanu. Atrast kādu naktssardzes vai apkopējas vietu un vairs nemaitāt nervus ar domām par neizbēgamajiem iestājeksāmeniem. Un ko es tad darītu? Vai es patiesībā maz protu vienkārši dzīvot? Diks prata. Viņam bija labi pašam ar sevi. Bet man ar sevi ir slikti.

Diks varēja pusi nakts stāstīt anekdotes un briesmu stāstus. Tos gan es neatceros, jo biju pārāk aizņemta ar smiešanos. Turklāt smieties vajadzēja klusām, lai mamma neiedomājas atnākt paskatīties, kas notiek.
Viņš palūdza atnest plastilīnu, uztaisīja spoku ģimeni un sarindoja uz plaukta. Tētis bija Nelaimīgais Spoks, mamma - Ēdelīgā Spocene, meitiņa - Spītīgā Rēgaine, un meitiņas draugs - Spoks Huligāns. Vēl viņiem bija mājdzīvnieki - džungļus pazaudējušais tīģerkaķis un četri balti sikspārņi. Es samīcīju tos vienā pikā - tad, kad man šķita, ka vairs nekad nesmiešos. Tagad nožē­loju, ka tā izdarīju. Ja es mācētu tos izlipināt no jauna... Vismaz sikspārņus - viņu ģīmīši bija šķelmīgi un bēdīgi reizē, un viens turēja nadziņos dzeltenu rozi.

Protams, tie divi mēneši bija rēgaini. Toreiz, kad jūnija vakarā ieraudzīju Diku sēžam zem manas priedes, es nevarēju paredzēt, ka viss iznāks tā. Smidzināja lietus, un viņš sēdēja tur tik samircis un bāls. Mēs bijām pavirši pazīstami - kā gandrīz visi šai pilsētiņā. Viņš pateica, ka viņam nav kurp iet. Un man šķita pavisam dabiski aizvest viņu pārgulēt uz savu istabu. Bija vēls, un neviens nedzirdēja, kā mēs ienācām. Vecākus esmu pieradinājusi pie tā, ka eju peldēties naktīs. Man patīk peldēt tālu, bet nepatīk klausīties, kā no glābšanas sta­cijas čērkstošā ruporā bļauj: ,,Pilsone, griezieties atpakaļ! Aiz bojām peldēt aizliegts!" Bojas ir izliktas smieklīgi tuvu. Vecāki ar to samierinājās tāpēc, ka mammai arī nav bail no ūdens. Viņa bija tā, kas mani iemācīja peldēt jau trīs gadu vecumā. Iespējams, ka jūra ir vienī­gais, ko mēs abas saprotam vienādi.
Diks iekārtojas uz paklāja, palika zem galvas dīvāna spilvenu un tūlīt pat aizmiga. No rīta viņš jautāja:
- Vai man noteikti jāiet prom jau tagad?
- Nē.

Pati pie savas istabas es biju tikusi pirms pusgada -pēc vecmāmiņas nāves. Vēl ne reizi nebiju slēgusi ciet durvis. Torīt es pirmoreiz apgriezu atslēgu.
Mamma virtuve dzēra kafiju. Viņa gatavojās braukt kārtējā komandējumā un tūlīt sāka man skaidrot, ko nepieciešams nopirkt un ko nepieciešams izdarīt.
“Mammu, es nolēmu, ka turpmāk būšu pavisam pie­augusi." ,,Ļoti jauki." ,,Man nepieciešams pārliecināties, vai es spēju būt patstāvīga." ,,Brīnišķīgi. Neaizmirsti, ka tūlīt beigsies cukurs. Un rīsu arī vairāk nav." ,,Es gribu uzzināt, vai varu pati ar visu tikt galā." ,,Protams. Galve­nais - katru rītu aplej puķes." “Jums taču nebūs iebil­dumu, ja es turēšu savas istabas durvis ciet? Lai tā patiešām būtu mana istaba un mana dzīve." ,,Tā taču ir tava istaba. Neaizmirsti vismaz reizi nedēlā uzmazgāt grīdu. Jā, un veļas pulveri arī vajag nopirkt."
Uzsmērēju pilnu šķīvi sviestmaižu un gāju atpakaļ. Uz savu dzīvi.

Mamma nesen jautajā, kāpēc pie manis nekad nenā­kot ciemos klasesbiedri. ,,Būtu mūziku paklausījušies, papriecājušies." Bet man negribas, lai šai istabā ietu vaļā muļķīgās rotaļas ar pudeles griešanu un obligātu bučošanos, negribu klausīties, ka čaļi lielās ar saviem varoņdarbiem, ar sadauzītajiem močiem un iztemptajiem aliem.

- Kādas īsti ir tavas attiecības ar vecākiem ?
- Normālas. Nekādas.
- Viņi laikam tevi ciena.
- Es neko sliktu neesmu viņiem nodarījusi.
- Nuja, tev viss vēl priekšā. Bet man - viss jau aiz muguras. Zini, kāda bija skaistākā diena manā mūžā? Kad pagājušajā rudenī kārtējo reizi nebiju ticis iekšā akadēmijā un mājās mani neatlaidīgi zāģēja par to, ka nemeklēju kārtīgu darbu, es pēkšņi apjēdzu: vecais, tevi taču nekas šeit netur. Aizgāju uz staciju un iesēdos Pītera vilcienā. Iegrūdu pavadonim cēneri, viņš man atrada vietu. Sēdēju, dzēru tēju kā kārtīgs pilsonis un skatījos pa logu. Un no rīta ar pirmo kuģīti aizbraucu uz Pēterhofu. Tu esi tur bijusi?
- Nē.
- Noteikti aizbrauc. Saproti, tur ir tādas strūkl­akas. .. Tu taču mīli ūdeni, vai ne ?
- Es mīlu jūru.
- Tās strūklakas tur ir kaut kas vidējs starp jūru un debesīm. Iedomājies - ja jūrai būtu apnicis sēdēt uz vietas un viņa dotos ceļojumā pa kalniem... Gaiss zaigo, tāpēc ka pilns ar sīkām ūdens lāsītēm. Un saule... Agrā rudenī mēdz būt tādas neprātīgi saulainas dienas. Negribējās iet nekur prom. Staigāju ar muti vajā kā bēbis un skatījos. Un domāju: cik daudz pasaulē tādu lielisku vietu, kuras es nekad neieraudzīšu. Ja tas cēneris, ko Iedevu pavadonim, nebūtu bijis mans pēdē­jais, es laikam paliktu tur līdz ziemai. Kad sākas sals, viņi-strūklakas izslēdz un skulptūrām uzbāž virsū koka kastes... Tagad arī gribas uz turieni. Ja es būtu brīvs cilvēks, nevis kara komisariāta vergs...

3

Neatlaidīgi trinkšķ telefons. Atlipinu acis un tipinu uz dzīvojamo istabu.
- Nu, vai beidzot esi augšā? No rīta nekādi neizdevās tevi uzmodināt.
- Tev kaut ko vajadzēja?
- Es šodien būšu vēlu. Neaizmirsti apliet puķes, aizej pēc piena. Apskaties, ko vēl vajag nopirkt. Nauda tev vēl ir?
- Ir, ir.
- Nu tad līdz vakaram. Nesauļojies pārāk ilgi, ka neapdedz.
- Atā!
Lietišķas sarunas paraugs. Tiesa, no sauļošanās tēvs mani brīdina gluži veltīgi, atšķirībā no mammas es nekad negulšņāju smiltīs. Uz veikalu es aizietu arī bez atgādinājuma un puķes arī aplietu, kaut gan nejūtu pret tām nekādu maigumu. Ziedi man patīk dārzos un vāzēs. Bet mammai gribas arī istabā justies ka dārzā.
Pēc trim stundām man randiņš ar Vladu. Visprātīgak būtu neaiziet. Un visa pasaule gaida no manis saprā­tīgu rīcību. Bet es atzīstu par labāku sagādāt pasaulei vilšanos.
Mammas efejai kalst lapas. Vai nu vasara par karstu, vai arī es pārāk reti to laistu. Vai varbūt efeja noilgojusies pēc saimnieces. Bet mamma atgriezīsies tikai nākamnedēļ. Tiesa, efeja ir liela, tā aizaudzējusi ciet vienu no abiem dzīvojamās istabas logiem. Ja izstieptu taisnas visas stīgas, droši vien iznāktu pārsimts metru. Tāda tik ātri neiznīks. Dāsni uzgāžu ūdeni tai uz sak­nēm. Dzer, nekautrējies!
Nu laiks padomāt pašai par sevi. Ko vilkt mugurā? Nav jau tā izvēle nekāda plašā. Un peldkostīms man vispār tikai viens. Tāpat ka personiskā āda. Labi, šodien būšu baltajā kleitā.
Ar gliemežvāku krellītēm.

- Kā latviski saka ,,vasara"?
- Vasara.
- Tu esi vasara.
- Tas nozīmē, ka rudenī man jāiet bojā?
- Nē, tu esi mūžīga vasara.
Mēs guļam pie ūdens malas. Vlads apveļas uz vēdera un piespiež pieri pie mana delma. Viņa lūpas kutina manu elkoņa bedrīti.
- Pastāsti par sevi.
- Vakar tu pati man aizliedzi runāt.
- Tas bija vakar. Pastāsti, par ko tu raksti.
- Par visu ko. Par strādniekiem. Par grāmatvežiem. Par studentiem. Par bērnudārza audzinātājām.
Viņa lūpas no elkoņa bedrītes aizslīd augšup lidz manam plecam.
- Par pensionāriem. Par karavīriem.
- Arī par Afganistānu?
- Nē. Un, lūdzu, neprasi – kāpēc.

Puse manas dzīves sastāv no neuzdotiem jautāju­miem. Bet uzbāzties nevēlos, kaut arī jautājumi reizēm kņudina lūpas, bet reizēm sāpīgi pulsē deniņos, jā, es sajūtu nemierīgu pulsēšanu pat pirkstu galos, un tad nākas iecirst nagus delnās, lai cits sāpju paveids mani nomierina. Tagad tas nav iespējams, viņa roka guļ uz manējās.

- Ko es drīkstu tev vaicāt?
- Pavaicā man, ko es darīšu šovakar. Zini – man atlicis tikai nedaudz dienu, un neko daudz neesmu paguvis apskatīt.
- Ko tu gribētu redzēt?
- Negaidīto. To, ko man neviens nav solījis. Kā tevi.
- Es taču neesmu tūrisma objekts.
- Es jau arī neesmu tūrists. Vai tiešām neesi to vēl pamanījusi?
- Tu taču atbrauci strādāt.
- Muļķības. Strādāt es varu arī mājās. Pat vēi labāk, jo tur nav jūras, nekādu neparedzētu vētru, nekādu meiteņu, kas peldas pa naktīm. Ir galds un rakstāmmašīna, ir papīri un līgumi.
- Sieva un bērni...
- Tie arī, bet tas jau netraucē. Tur ir ikdiena. Tur man nav sajūtas, ka es varētu kaut ko nokavēt. Bet šeit... Klausies, ko tu darīsi šovakar? Tikai nesaki, ka iesi peldēties... Vai tu negribētu aizbraukt uz Rīgu? Kopā ar mani? Tu varētu man parādīt savas mīļākās vietas.
- Un ja nu man tādu nemaz nav? Rīga man nepatīk, es jūtos tur sveša. Zinu, ka tas izklausās muļķīgi.

Es zinu - tas tiešam izklausās muļķīgi. Zinu arī to, ka nevienam citam neatļautos to pateikt. Vai man atraisījis mēli šampanietis, kuru mēs pirms brīža dzērām tepat pludmales kafejnīcā, vai varbūt man tik viegli sarunā­ties ar Vladu tāpēc, ka viņš ir no citurienes, ka viņš aizbrauks un mēs vairs nesatiksimies? Vai tāpēc, ka viņš ir divreiz par mani vecāks? Kā vecākais brālis vai gados jauns, dzīves nesabeigts un nenodzēries tētis, ar kuru sarunājoties nav jābūt pastāvīgi modrai. Ar klases­biedriem jāietur stils, vecākus jāpiesargās uztraukt, brāļa man nav. Bija vienīgi Diks. Veselus divus mēnešus - no dienas, kad sākām sarunāties, līdz dienai, kad viņu aizveda. Dikam es varēju teikt visu, ka ir. Tāda aiz­mirsta sajūta.

- Es tevi saprotu. Pie jūras, protams, ir labāk. Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev nekad nesagribas troksni un burzmu. Kino, muzeji, kafūži, draugi - kaut kas no tā noteikti ir nepieciešams pat nārām, ja tās iepeldējušas mūsdienās.
- Tev taisnība. Labi, sarīkosim ekskursiju.
- Cienījamā gide, vai varat man piedāvāt kādu neparastāku maršrutu?
- Neparastu? Tad mums jāiet pie Artas.
- Un kas tur notiks?
- To iepriekš nevar zināt. Bet es domāju, ka tev tur patiks - ja jau tu gribi neparasto.
- Labi, es pilnībā paļaujos uz tevi.

- Mums jānopērk svece. Viņai tur nav elektrības. Ciemiņiem pieklājas atnest sveces.
- Kā tas var būt, ka pašā pilsētas centrā nav strāvas?
- Var būt - ja ilgi nemaksā.
- Tavai draudzenei laikam ir nenopietna attieksme pret dzīvi.
- Tā nav viņas attieksme. Elektrību noslēdza jau sen, tad viņa vēl nemaz tai darbnīcā nedzīvoja. Vispārbeidz iztaujāt, tūlīt pats redzēsi.
- Cirka biļetes vieta uzrādot svecīti?
- Es varu iet arī viena,
- Esi gan tu ezis.
- Neaiztiec, saduršu!

Viņa roka ap maniem pleciem. Karsta. Vasara jau tāpat ir karsta, kam man vē! šī svešā svelme? Un kur lai es tagad lieku savu roku? Tā paliek iestrēgusi starp diviem augumiem. Nē, nepaliek, viņš apslidina to sev ap vidukli. Eju blakām garam vīrietim melnā kreklā, un man pat izdodas ieturēt soli. Sajūtu vieglu sviedru dvaku no viņa paduses - cauri dezodoranta neizteiksmīgajam smaržīgumam. Karsts, kleita līp pie muguras, viņa krekla piedurkne droši vien tūlīt pielips man pie kakla. Manī iekšā arī ir karstums, varbūt es izkusīšu un nopilēšu uz asfalta. Pāris lāsītes tad ieķeps melnajā kreklā, un vakarā tas būs jāmazgā.
- Vai kreklus tev mazgā sieva?
- Nē, nesam uz mazgātavu. Kāpēc prasi?
- Man gribas zināt, kā tu dzīvo.
- Garlaicīgi. Es dzīvoju garlaicīgi. Esmu tev tik patei­cīgs par to, ka atļauj man būt kopā ar tevi.
Atļauju? Vai patiešām es to būtu atļāvusi? Neatce­ros. Karstums pulsē manos pirkstgalos uz viņa platās džinsu jostas, manā elkonī, kas šūpojas viņa soļu ritmā. Es neesmu teikusi, ka tā drīkst. Mans plecs zem viņa plaukstas ir notirpis. Kleita turas uz lencītēm, plecs ir kails, un tajā paliks iededzināts nospiedums ka liela, pieckājaina zirnekļa ēna. Brīnums, ka nesāp, ja ir tik karsti.

- Ko vēl mums vajag - bez svecēm? Vai tava draudzene dzer?
- Protams. Viņa taču ir dzejniece. Par ko tu smejies?
- Vai drīkst tevi noskūpstīt?
- Protams nē.

Protams. Viņa mute ir karsta, zobi sāpīgi iegriežas manās lūpās. Mēs stāvam šaurā škērsieliņā, kur pat dienā ir krēslains. Apaļie bruģakmeņi man zem kājām sāk kustēties. It kā es stāvētu uz viļņa. Es taču zināju, ka sāpēm jābūt. Viņš neatkāpjas no manas sūrkstošās mutes, viņš iet tajā arvien dziļāk. Viņa siekalas ir sal­deni rūgtas. Mūsu mēles tagad sastapušās bez vār­diem. Bruģakmeņi līgojas. Varbūt mēs peldam prom. Acis man ir ciet, es neieraudzīšu, kurp mēs peldam.

- Es sarakstīšu par tevi visskaistāko dzejoli.
- Un to nodrukās?
- Nē, tādus nedrukā.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tie neatbilst komunisma cēlāju morālei.
- Vai tad tu cel komunismu?
- Visa padomju literatūra ar to nodarbojas. Bet dzejolis par tevi - tas būs kaut kas pavisam cits.
- Tā nebūs padomju literatūra? Par ko tu atkal smejies?

Mēs stāvam kāpnēs. Tas ir šauras un smird pēc kaķiem. Lifta šeit nav.
- Ja tu gribēsi skūpstīties uz katra pakāpiena, mēs nekad neuzkāpsim līdz galam.
- Labi, vispirms kārtīgi izskūpstīmies un tad kāpsim.
Viņš apsēžas uz pakāpiena un ievelk mani klēpī. Kāpnes ir tik šauras, ka tantiņai, kura grib tikt mums garām, jāspiežas pie sienas. Viņas lielā soma ar blīkšķi atsitas pret Vlada plecu. Droši vien viņa bijusi tirgū - no somas laukā spraucas resni rabarberu kāti. Ne kauna, ne goda, tante burkšķ, izlaidušies kā sivēni, tagad jau tie skuķi tādi ir, tik vien prāta kā paplest kājas katra daikta priekšā.
- Labi gan, ka es neprotu latviski.
- Viņa jau runāja pati ar sevi.
- Un tāpēc tu pietvīki kā biete? Vai tiešām tu nekad neesi bučojusies trepēs?
- Esmu jau esmu, nomierinies.

Jā, es jūtu, ka seja man patiešām svilst. Lūpas kļu­vušas stīvas. Vlada seja ir asa kā smilšpapīrs. Varbūt skūpsti norīvējuši man ādas virskārtu, un es tūlīt sakšu asiņot? Vaigi smeldz kā sīkām brūcītēm noklāti.
Blakus uz pakāpiena nolikta Vlada plecu soma. Viņš izvelk no tās pudeli un sārtu plastmasas glāzīti.
- Biju tik prātīgs un nopirku divas. Iedzersim uz tantes veselību - lai viņai izvārās garšīgs ķīselis.
- Tūlīt atkal kāds nāks...
- Un kas par to? Mēs tikai stiprināmies, lai nokļūtu līdz nākamajam stāvam. Nerauc deguntinu, tas ir garšīgs vīns.
Viņš pats dzer no pudeles. Mans vaigs atspiests pret viņa plecu, ar pakausi jūtu, kā guldz vīns viņa rīklē. Salds un svilinošs.
- Tokajietis. No Ungārijas. Tici man, indīgs tas nav.
- Es nevaru tik ātri.
- Nav jau arī nekāda steiga.
Viņš izņem glāzīti man no rokas, un mēs atkal skūp­stāmies. Pēkšņi es sajūtu tumsu savā iekšienē - tā viļ­ņojas un plūst pretī viņa alkatīgajai mutei, pretī rokām, kas saspiedušas manus plecus, pretī melnajam krek­lam, gar kura raupjo audumu berzējas manas krūtis. Miesas virskārta kļūst aizvien plānāka, tūlīt tumsa izlauzīsies laukā. Tā piepildījusi manas lūpas un virza manus pirkstus. Vlada plauksta iegrimusi man klēpī. Ko tante nupat teica par kāju paplešanu?

Rimsties. Nu, beidz taču.
Kā pavēlēsi.
Viņš atpinis manu bizi un spēlējas ar maniem ma­tiem. Vij tos un virpina, ceļ torni uz manas galvas un atkal izjauc, un viņa elpa lidinās gar manu kaklu kā taurenis.
- Iedzer vēl.
Glāzīte iespiesta man rokā. Lūpas ir notirpušas, un vīna garšu es gandrīz nemaz vairs nejūtu, tāpēc nav grūti izdzert līdz dibenam. Izlaižu trauciņu no pirkstiem, un tas, klusi džinkstot, ripo lejā pa trepēm.
- Negribi uzkost?
Vladam roka pamatīgs rabarbera kāts - laikam taču izvilkts no tantiņas somas.
- Kad tu paguvi?
- Vienkārša pašaizsargāšanās. Viņa man ar to gandrīz aci izbakstīja.
- Pats vainīgs. Nevajag sēdēt uz kāpnēm.
- Bet tev taču nepatīk skūpstīties ielas vidū.
Tagad viņa mutē ir rabarberu skābums. Viņa plauk­sta palikusi zem maniem atpītajiem matiem. Manas ar tumsu pieplūdušās rokas ceļo pa viņa augumu. Viņa krekls ir mikls no sviedriem, mati negaidīti mīksti. Mani pirksti grib izlīdzināt rievu starp viņa uzacīm, bet tas neizdodas.
Tad mani pirksti ieligzdojas karstajā bedrītē pie viņa kakla.

Kāds nāk augšup pa trepēm, es dzirdu soļus.
- Čau, Vita.
- Čau, lv.
- Iesildāties?
- Tu arī gribi?
- Neatteikšos.
- Glāzīte gan nupat aizripoja. Nāksies no kakliņa.
- Priekā.
Esmu piecēlusies kājās. Neērti sarunāties, kad viens stāv un otrs sēž. Vlads arī pieslienas. Viņš ir pusgalvu garāks par Ivu.
- Man laikam vajadzētu jūs iepazīstināt. Vlads atbraucis no Maskavas. Un tas ir Ivs, rīdzinieks.
- Tev droši vien skanošā netrūkst, ja pērc tik dārgas dziras.
- Pērku to, kas man garšo. Tev ir iebildumi?
- Nē, bet šai ūķī parasti brūķē prastākas mantas.
I vs padžinkstina savu somu. Es zinu: tā piekrauta ar gruzīnu skābuļa pudelēm. Pāris reižu esmu bijusi pie Artas, kad Ivs izkravā savu somu. Viņi ar Artu esot mā­cījušies vienā klasē. Vispār viņš ir lēnīgs un mazrunīgs. Tikai reizēm pēkšņi sāk satraukti stāstīt par vulkānu, kura nogāzē mēs visi ceļot savus būceņus. Par vulkāna miegu un atmošanos...

Ivs pieklauvē pie durvīm, bet neviens neatsaucas.
- Iesim iekšā? - to viņš jautā man, it kā mēs būtu atnākuši kopa un tagad man pienāktos izlemt. Nu nē, lai izlemj vien pats.
- Man vienalga.
- Nu labi. Tad jutīsimies kā mājās.
Ivs atver durvis, atstāj tās plaši vaļā un tūdaļ iekārtojas uz vienīgā dīvāna.
- Vai tava draudzene parasti pamet durvis neaizslēgtas?
- Vienmēr.
- Tāpēc, ka dzejniece?
- Atslēgas viņai parasti iestrēgstot vai pazūdot. Tāpēc viņa tās vairs nelieto.
- Un mums visiem tas ir ļoti ērti,- Ivs piebilst. - Nāc kad nākdams, vienmēr esi mīli gaidīts. Brīnums, ka šodien te vēl neviena nav.
Es paņemu spilvenu un apsēžos uz grīdas. Vlads stāv un piemiegtām acīm vēro istabu. Es viņu saprotu, sākumā grūti pierast pie kaut kā tāda. Dzeltenvioleti, plati loki uz sienām. Augstie griesti vienos plankumos. Apmetums no tiem birst bez mitas. Arta smejas, ka šeit, nepieciešamības spiesta, iemācījusies dzert no pude­les, jo glāzēs vienmēr sabirst kaļķi. Tos lokus uz sie­nām sagleznojis mākslinieks, kurš agrāk šeit strādāja. Droši vien viņš to darījis delīrija lēkmē. Bet Artai tie netraucē. Grāmatas viņa nokrāvusi kaktos un noraida jebkuru ieteikumu uztaisīt kaut vienu plauktu, lai vismaz nedaudz aizsegtu sienas. Mēbeļu te nav vispār, tikai tas sagrabējušais dīvāns un dažas vēl nenokurinatas kastes. Un viena pret sienu atslieta glezna. Tajā kāds čalis sēž un spēlē ģitāru. Viņš skatās taisni sev priekšā, un nez kāpēc šķiet, ka viņš ir akls. Gaisā ap viņu lidinās baltas ziedlapiņas. Un viņš tās neredz.
- Kas to gleznojis? - Viads tagad notupies iepretī bildei - droši vien tāpēc, lai nevajadzētu skatīties uz dzeltenvioletajiem lokiem, jo no tiem acis sāk ņirbēt.
- Johans. Vai patīk?
- Johans -un tālāk?
- Uzvārdu es nezinu. Viņš te reizēm iegriežas, ļoti jauks večuks.
- Vai viņš ir Mākslinieku savienības biedrs?
Ivs sāk spurgt.
- Ak tad cienījamais viesis grib zināt anketas datus? Nevar jau tāpat vien baudīt mākslu, iepriekš jānoskaidro, vai autoram ir pietiekami augsts morāles līmenis.
- Nē, tik briesmīgi ar mani vēl nav,- Vlads smaida. - Es labprāt gribētu satikt šo gleznotāju. Kur lai viņu meklē?
- Pastaigā vakarā pa kafūžiem, gan atradīsi.
- Tad Vitai jānāk līdz.
-- Tā nu ir jūsu abu darīšana,- Ivs atcērt. Vlads samierinoši pastiepj viņam pretī vīna pudeli. Ivs purina galvu.
- Ziniet ko, balodīši, jūs dūdojiet vien tālāk, bet es uz brītiņu izskriešu. Vēl tiksimies.
Smago somu viņš atstāj uz grīdas, tātad patiesi vēl atgriezīsies.

Durvis ir aizvērtas. Vlads apsēdies man blakus, viņa plaukstas paslīd zem manas kleitas, uz pleca viņam uzbiris griestu apmetums, aklais čalis no gleznas ska­tās man cauri, es nedrīkstu palikt tā sēžam, vajag piecelties, kamēr vēl es to varu.
-- Nu ko tu, maziņā? Ko tu uztraucies? Neaizslēgtas durvis ir vislabākā aizsardzība. Man taču atslēgas nav.
-- Vai gribi, lai iztulkoju tev kādu Artas dzejoli?
Aprakstītu papīru kaudzes arī mētājas visos istabas kaktos. Reizēm Arta tās dedzina krāsniņā. Viņa sme­jas, ka esot sadedzinājusi jau vismaz divas grāmatas. Varbūt trešā tāpēc būs ģeniāla.
- Tu pati esi dzejolis. Ļauj man vēl palasīt.
- Vai tad es esmu aklo rakstā?

Pirkstgali slīd pār manu ādu ka pār lappusi. Vlads kaut ko murmina - tik klusu, ka nevaru sadzirdēt, kaut arī viņa mute ir pavisam tuvu.
Pasniedzos līdz papīru kaudzei. Arta nedusmojas, ja tos kāds šķirsta, viņai nav noslēpumu. Vismaz šai darbnīcā ne. Bet nevar būt, ka tā ir visa viņas dzīve. Es neticu, ka var nekad neslēgt ciet durvis.
- ĻAUJ MANIEM PIRKSTIEM MINĒT TAVUS VAIBSTUS,
  CAUR LAIKA IZSKALOTIEM ATVARIEM
  ĻAUJ MANAM GLĀSTAM SLlDĒT SILTĀ STRAUMĒ.
- Lūdzu, esi tik mīļa.
Viņš nogūlies uz muguras, viņa galva manā klēpī - smags, silts akmens, un manu roku viņš pievilcis sev pie vaiga.
- Laika izskalotie atvari - tas skan skaisti. Vai tie iŗ šeit? Ko tu gribi uzminēt?
- Neko. Es taču tikai tulkoju.
- Tev labi iznāk. Tu runā krieviski labāk par mani. Tev vajadzētu kļūt par tulkotāju.
- Visu mūžu tulkot svešus vārdus? Negribu!
- Ak kungs, cik tu vēl esi jauna!
- Tu runā kā vecis.
- Vai tad man nav veča seja?
Viņa seja ir tumša un gluda. Pāris gaišākas rieviņas acu kaktiņos. Asas lūpas. Velku tām pāri pirkstu, un uz mirkli man šķiet, ka tūdaļ sagriezīšos. Abas manas plaukstas sastingst uz iedubušajiem vaigiem. Viņa rokas satvērušas manu plaukstu locītavas. Man sāp. Es taču zināju, ka tas nevar nebūt sāpīgi.

- Jūs gan laiku velti netērējat.
Tas drusciņ līdzinās vecmodīgai lugai. Durvīs stāv Arta un Ivs. Un mēs ar Vladu vārtāmies pa grīdu. Viņš palaiž vaļā manas rokas un uzlec kājās. Es palieku sēžam uz sava spilvena. Nezinu, vai man pietiktu spēka piecelties.
- Labdien. Jūs laikam esat saimniece.
- Es esmu Arta.
- Man jāatvainojas par ielaušanos.
- Liecies mierā. Tu nekur neesi ielauzies. Vita drīkst vest uz šejieni, ko pati grib.
Tas laikam nav sevišķi pieklājīgi teikts. Bet viņam taču būtu vajadzējis nojaust, ka par viņu šeit īpaši nepriecāsies. Pārāk labi kopts. Bet viņš varbūt domā, ka galvenā nelaime ir krieviskums. Šeit mēdz nakšņot hipiji gan no Pītera, gan Maskavas vai Čeļabinskas, un visi ar viņiem lieliski saprotas. Artas draugs Dima arī ir krievs, visu mūžu nodzīvojis tepat, bet latviski runā kā pa celmiem. Un tas nevienu netraucē. Kā to paskaidrot Vladam? Turklāt nekas jau nemainītos, ja viņš uzstīvētu caurumainu džemperi, smēķētu lētas cigaretes un trīs dienas neskūtos. Skatoties no lejas uz viņiem visiem trim, es pārlieku skaidri redzu nenomaskējamo atšķirību.
Vlads pasniedz Artai sveces un pudeli un atkal apsēžas man blakus.
- Tāds ērts kaktiņš,- viņš dudina man ausī. - Vai tu droši zini, ka gribi šeit palikt?
- Tev šeit nepatīk?
- Ir jau labi. - Viņš noskūpsta manu vaigu.

Uz šejieni mani atsūtīja Diks.
- Viņa man ir loti laba draudzene. Gandrīz tikpat laba kā tu. Lūdzu, aizved viņai šo mapi. Un pasveicini.
- Vai viņa nebrīnīsies ?
- Nē. Viņa brīnās tikai tad, ja notiek kaut kas slikts. Ļoti ideālistiski noskaņota būtne. Viņai liktos savādi, ja es šobrīd atrastos tuptūzī, slimnīcā vai ellē - kaut gan tieši tur man šobrīd pienāktos būt.
- Tev šobrīd pienāktos normāli dzīvot, nevis slēp ties kā pagrīdniekam.
- Tev viņa patiks. Jūs abas esat līdzīgas. Pasaki viņai, ka man laimējies.

To es nepateicu. Braukdama vilcienā, sāku skatīties zīmējumus tai mapē. Tas viss tur bija - cietuma kamera, kuras durvis vērās taisni uz elli, pārpildīta slimnīcas palāta, kurā visiem vienādas sejas, un saules izdedzi­nātas klintis, uz kurām asiņu peļķes izkalstot līdzinās nospiestām puķītēm kādā nevīžas milža herbārijā.
Toreiz te drūzmējās raiba sabiedrība. Arta teica, ka svinot savu dzimšanas dienu - bet viņa tādas svin vismaz reizi mēnesī. ,,Neviens no mums taču nav pie­dzimis tikai vienreiz" - to viņa atkārto bieži. Mani uzņēma kā savējo, neuzplijās ar jautājumiem, neuzstāja, lai es noteikti izdzeru tukšu rokā iespiesto glāzi, negaidīja, lai es izceļos ar oriģinalitāti - savas oriģinalitātes viņiem pašiem pietiek.
Nākamreiz es atbraucu rudenī. ,,Nestāsti man neko", sacīja Arta. Mēs aizgājām uz skvēru, sēdējām uz soliņa pie strūklakas, dzērām alu un izgudrojām garāmgājēju biogrāfijas. ,,Tas tur ir pensionēts advokāts. Re, kā rauc pieri - atceras zaudētās prāvas." ,,Bet tā ir kāda liela priekšnieka sekretāre. Galīgi apdullusi no sava nozīmī­guma apziņas." ,,Un tas jauneklis?" ,,Droši vien students no mazpilsētiņas. Apzinīgs un neizgulējies, tāpēc ka kojās neapzinīgie istabas biedri katru nakti pļēguro." Jepazīsties, tas ir Ivs."
Bet atvadoties Arta klusām nočukstēja: ,,Nebēdājies. Viņš atgriezīsies". Un es viņai noticēju. Man arī tagad vēl šķiet, ka Diks atgriezīsies. Bet varbūt mēs tad viens otru vairs nepazīsim.

Evija atnāk basam kājām, matos viņa saspraudusi pļavu puķes, kleita ir pašas šūta, jo neko tik vieglprātīgu mūsu apģērbu rūpniecība neražo un neražos. Tūlīt aiz viņas ierodas saīdzis Rafs un paziņo, ka šis viņu strīds esot pēdējais un izšķirošais. Viņš vairs mieru nelīgšot - ja nu vienīgi varbūt Arta ķertos pie viņu samierināša­nas. Tā kā Evija ar Rafu nemitīgi ķīvējas un līgst mieru, tad īpašu uzmanību viņi neizpelnās.
Krēslo. Arta iededzina divas sveces, vienu noliek uz grīdas, otru uz palodzes. Vēja nav, liesmiņas kāpj taisni uz augšu.
Pie durvīm atkal klauvē. Atnācējus es nepazīstu. Viens smagi nozveļas blakus, ar savu plecu piegrūzdamies manējam. No viņa apskrandušās džinsu jakas uzdveš skāņa smaka. Var manīt, ka viņš vairākas naktis gulējis neizģērbies.
- Čau visapkārt.
Paraujos mazliet sānis, tikai mazdrusciņ, bet viņš to pamana un aizvainojas.
Oho, cik te smalki ļaudis!
Dzīvojaties te kā dieva azotē un nemaz nezināt, kas pasaulē notiek, - otrs atnācējs izgāž savu sašu­tumu. - Bet mums pie bānūža menti uzklupa. Ar mokām atkratījāmies.
Nemaz netaisos prasīt, par ko viņiem miliči piesē­jušies. Esmu ievērojusi, ka neviens neilgojas stāstīt patiesību par sevi, ja tā nav īpaši glaimojoša. Un šajā gadījumā viss skaidrs: pāris aizdomīgu plušķainu staci­jas laukumā mēģinājuši iztukšot pudeli. Noteikti nekā nopietnāka, tik vien kā ,,alkohola lietošana sabiedriskā vietā". Bet pietiekami, lai kādu brītiņu justos kā varoņi. Likuma pārkāpums - tas skan lepni. Vai visas valstis noved savus pilsoņus līdz tam, ka tie sāk lepoties ar likumu neievērošanu?

- Vita, es gribu tev kaut ko pajautāt.
- Jā?
- Paiesim maliņā, labi?
Mēs ar Ivu apstājamies viskrēslainākajā kaktā. Viņš atspiežas pret violetoranžo sienu.
- Tev džemperis notraipīsies.
- Un tu - nebaidies notraipīties?
- Tas ir pārmetums?
- Nē, brīdinājums. Tu esi tāda...
- Jauna un gaiša, ja?
- . Jā! Kāpēc tev vajadzīgs šis ķēms?
- Pēc ķēma nemaz neizskatās...
- Nu, protams. Vīrišķis ar stāvokli sabiedrībā un lokanu mēli. Vai tiešām tu ilgojies pēc kaut kā tamlīdzīga? Gribi nospļauties uz mums visiem no devītā stāva? Mūsu province tev apnikusi? Varbūt tu iedomājies, ka viņam tas ir nopietni? Ka viņš tevi saulītē iecels? Viņiem tas nekad nav nopietni!
- Vecmāmiņa man lasīja priekšā Bībeli. ,,Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti."
- Es nevienu netiesāju. Man tikai sāp, ka tu tā... Labi, es saprotu, ka ar tevi runāt nav vērts. Ierausim?
Viņš pastiepj man skābuļa pudeli. Mēs ieraujam.

- Arta, vai tu nezini, kur var atrast Johanu?
- Zinu. Carnikavas kapos. Labajā pusē pie sētas.
- Tu nopietni?
- Ar tādām lietām pat es nejokoju. Vienu vakaru viņam uz ielas bija iedevuši pa galvu. Pievākuši somu. Nekā jau viņam tur nebija, labākajā gadījumā pāris sakaltušas pindzeles un kāds pīrādziņš. Pats saviem spēkiem aizvilkās mājās, nolikās gultā, bet nākamajārītā ņēma un nepamodās. Tagad atliek vienīgi gaidīt uz pēcnāves slavu.

- Vai kādam nav papīra gabaliņš?
- Re, kur vesela kaudze. Lieto vesels. - Artai naviebildumu arī pret to, ka viņas dzejoļus izmanto smēķiem. Tā smeltne sērkociņu kārbiņā droši vien ir ar tabaku sajaukta zālīte.
- Pirmais dūms dāmām.
Saldens dūms. Cigarete tiek laista apkārt pa loku - kā indiāņu miera pīpe. No tāda mazumiņa pa īstam atslēgties nevar, toties rodas tuvības sajūta. Visi ir savējie.

Uz pusēm pārplēsta papīra lapa noplanējusi man uz ceļiem.
ES LABI PAZINU TO MĀKSLINIEKU,
KURŠ GLEZNO SAULRIETUS ŠAI VASARAI.
NĀC, NOLEJ ZEMĒ PĀRIS LĀŠU SPIRTA VIŅA VELIM.

- Nu kāpēc, kāpēc man nemitīgi jādomā par nākotni? - Rafs skali taujā. - Varbūt rīt kāds idiots mani noklapēs pašā ielas vidū. Un nepavisam nebūs svarīgi, vai man kabatā ir krājkases grāmatiņa vai nav. Bēru šņabim draugi sametīs.
Evija klusu elso. Rafs atņēmis viņai lūpu zīmuli un kaut ko raksta uz sienas. Tumšsarkanie burti grīļojas un gāžas viens otram virsū.
- Sešus rubļus... es par to samaksāju sešus rubļus, tu riebekli! - Evija žēlojas.
- Ārprāts, par to jau sanāk divi polši ar zaceni,- Rafs pārmetoši secina. Ar vēl lielāku dedzību viņš turpina ziest dārgo krāsli uz mansarda sienu šizofrē­niskajiem lokiem:

DZĪVO ĀTRI, MIRSTI JAUNS!

- Sala dienvidu jūrā, - Tā ir Artas balss. - Vai tad jūs nedzirdat viļņus? Un palmu šalkoņu?
Dzirdu? Nedzirdu? Ivs klusītēm trinkšķina ģitāru. Evija iznākusi istabas vidū un griežas dejā, pastiepusi rokas pretī kādam neesošam partnerim.
- Ir pilnmēness nakts, un salinieki gatavojas Mēness dejai. Viņi iznāk no savām būdām un sasēžas smiltīs ap ugunskuriem. Gluži kā mēs.
Jā, mēs esam salinieki. Milzu okeāns šķir mūs no lielās pasaules, kur nelaimīgi cilvēki nīkst kantoros, stāv pie konveijeriem vai krīt karā. Mums ir mūsu mazā, siltā sala, mūsu ugunskuri un pilnmēness. Mēs ar Vladu stāvam pie loga, es balstos pret palodzi un jūtu viņa plaukstas virs manējām, viņa augumu sev aiz muguras. Neredzamas dzirkstelītes lēkā no viņa uz mani un atpakaļ. Tur ārā ir parasts, pelēks pilsētas vakars. Artas Mēnesi vislabāk var saskatīt ar aizvērtām acīm.

Kāds kliedz. Man negribas atraut skatienu no mēness. Bet kāds kliedz tā, ka man jāapgriežas.
Mansarda vidū stāv divi svešie zilpelēkās drēbēs. Ar formas cepurēm galva. Divi menti. Un viens no viņiem kliedz:
- Šī nav dzīvojamā telpa! Nevienam no jums nav tiesību šeit uzturēties pēc pulksten divdesmit trijiem! Visi uz iecirkni! Rakstīsiet paskaidrojumus!
- Darbnīca pieder manam draugam, un viņš mums atļāva te uzturēties. Jūs taču varat viņam piezvanīt. - Artas balss ir pavisam klusa.
- Man nevienam nav jāzvana! Nav ko laiku tērēt! Lejā gaida mašīna! Runāsim iecirknī!
Arta stāv istabas vidū. Viens milicis sagrābis viņu aiz rokas un velk uz durvīm, otrs mēģina uzraut augšā Rafu. Mansardā ir tumšs, es lāga neredzu, kas notiek tālākajos kaktos. Kaut būtu vēl tumšāks, kaut varētu paslēpties tumsā... Nevar, es zinu. Ivs pielec kājās un aizstājas Artai priekšā. Ments atvēzējies iesit viņam pa seju. Sitiens ir skaļš, man gribas aizspiest ausis. Bet es nespēju pakustēties.
- Tu man te jokus netaisi! Marš, uz durvīm!
- Bet jūs taču nedrīkstat...
Vēl viens tikpat skaļš sitiens. Tuvākās sveces lies­ma noraustās un apdziest. Otra turpina degt.
Vlads piegājis klāt kliedzošajam mentam un kaut ko skaidro. Viņš runā klusu un ātri. Redzu, ka viņš novi­cina mazu grāmatiņu sarkanos vākos. Droši vien tā ir biedra karte -vai nu partijas, vai rakstnieku savienības. Milicis klausās un piekrītoši māj ar galvu. Tūlīt atkal viss būs labi. Tikai nevajag skatīties uz to sarkano plankumu Iva sejā. Gan jau tas izdzisīs. Es nedrīkstu skatīties uz Iva seju. Ja es sākšu kliegt, viss būs sabojāts.

Tas pats sapnis. Nekas vairāk. Sapnis par brīdi, kurā es nebiju klāt. Es nezinu, cik viņu toreiz atnāca, kurš atvēra viņiem durvis, vai Diks pats iznāca no manas istabas, vai viņš vispār tobrīd bija nomodā - mēs taču iepriekšējā naktī tik ilgi runājāmies, un viņš pēc tam vēl lasīja ,,Marsiešu hronikas", viņš varēja būt arī aizmidzis, un kurš viņu tad pamodināja, un kā tas notika? Varbūt arī viņam pirmajā mirklī likās, ka tas ir tikai slikts sapnis? Vai pret viņu izturējās rupji? Vai var­būt tikai teica, lai nāk līdz? Un ko teica viņš? Vai tiešām viņš smaidīja? Manā sapnī viņš smaida. Tieši tāpat kā Ivs pašlaik. Smaida ar sarkanu plankumu uz vaiga.

Kāds ir saņēmis mani aiz rokas un velk prom. Nē, tas nav ments, tas ir Vlads.
- Tu visu nokārtoji?
- Nāc. Nu, nāc taču!
Protams, ka viņš ir stiprāks par mani, bet es ar brīvo roku iekrampējos stenderē. Redzu, kā miliča zābaka purngals ietriecas sānos pusaizmigušajam Ratam.
- Slienies augšā!
Tad mana roka atlaižas no stenderes. Vlads nes mani lejā pa kāpnēm, it kā es būtu pavisam maza un neprastu staigāt. Lejā viņš nostāda mani uz kājām, bet roku vaļā nepalaiž. Pirksti smeldz.
- Man sāp.
Šķiet, ka viņš mani nemaz nedzird.

4

Mēs stāvam ielas mala, mums aiz muguras zila neona reklāma: PULKSTEŅU REMONTS.
Zilas gaismas švīkas pār Vlada seju. Pa tumsu mums pretī peld zaļa uguntiņa. Vlads paceļ roku. Es negribu kāpt taksometrā, man jāiet atpakaļ uz mansardu.
Vlads iestumj mani aizmugures sēdeklī, pats apsēžas blakus. Raustu rokturi, bet durvis manā pusē ir noslēgtas.
- Laidiet mani ārā! Laidiet tūdaļ pat!
Šoferis atskatās. Paveca, prātīga seja.
- Vai jums kādas domstarpības?
- Nepievērsiet uzmanību. Meitene par daudz ieķērusi vīniņu, tas arī viss. Jāaizved viņa mājās.
Taksometrs brauc tālāk. Šoferis skatās taisni uz priekšu.
- Tu, maita! Kur tu mani ievilki? Gribēji dzīvi man sabojāt? Tu! Tu!
Es zinu, ko nozīmē šie krievu lamu vārdi. Tos bieži var dzirdēt uz ielām. Un lasīt uz žogiem. Skolā čaļi arī reizēm tos lieto - savā starpā, viņi tos iesviež starp normāliem vārdiem kā piedauzīgus komatus. Vlads šņāc tos man ausī. Viņš saķēris mani aiz pleciem un purina. Man reibst galva. Kāpēc mašīna neapstājas?
- Nolādētā mauka!
Sāla garša man mutē. Es skrienu cauri bieziem brikšņiem, zari triecas man sejā. Vlada plauksta pļaukā manus vaigus. Es skrienu caur brikšņiem, bet priekšā jābūt klajumam.
- Vai tu apjēdz, kas varēja notikt? Ja viņi sastādītu protokolu? Aizturēts narkomānu midzenī! Lietojis alkoholu kopā ar pretvalstiski noskaņotām personām! Kā es atmazgātos? Tev par to nospļauties? Tu! Tu!

Taksometrs ir apstājies. Vlads izkāpj un izvelk mani laukā. Ārpusē ir tikai tumsa.Tumšs dārzs. Zem kājām balo akmens plātnēm izlikta taciņa. Gaiss smaržo pēc jasmīniem. Dīvaini, ka es vēl varu sajust smaržu. It kā es vēl būtu dzīva.
Mēs apsēžamies uz soliņa. Vlads visu laiku kaut ko runā. Tagad viņam atkal ir tāda pati balss kā vakar vakarā, kā šodien pie jūras, kā šodien uz kāpnēm - silta un dziļa. Bet vārdu jēga slīd man garām.
Viņš ir nometies ceļos un glāsta manas kājas. Un turpina runāt. Es esmu piecēlusies un gribu iet prom, bet viņa rokas nelaiž vaļā manus ceļgalus. Divas ļoti stipras rokas. Un balss.
- Tu nedrīksti tagad mani pamest vienu. Es sajukšu prātā, ja tu aiziesi. Es zaudēju pašsavaldīšanos, jā, es uzvedos kā pēdīgais muļķis. Tu droši vien nekad nespēsi man piedot. Es pats nekad sev nepiedošu. Sit man, spārdi mani ar kājām, dari, ko vēlies, tikai neaizej. Mīļā mana, skaistā, manu meitenīt, lūdzu, lūdzu paliec pie manis, lūdzu pažēlo mani, lūdzu...
Viņš pieceļas, apskauj mani, pievelk sev klāt. Man šķiet, ka es vēroju šo ainu no malas. It kā es sēdētu teātra zālē. Uz skatuves starp romantiskām dekorāci­jām divi cilvēki apskaujas. Divi aktieri.
- Ak Dievs, tu taču esi pavisam nosalusi. Iesim uz manu istabu, sasildīsimies. Es uzvārīšu tēju. Man ir ļoti laba Ceilonas tēja. Tev varbūt vajadzētu piezvanīt uz mājām, pateikt, ka viss kārtībā, lai vecāki neuztraucas? Nāc, iesim... Nu, lūdzu, tikai uz mazu brītiņu...

Viņš ved rnani uz to pašu desmitstāvu namu, kur logi ir gaiši arī naktīs. Sieviete aiz reģistratūras letes atrauj acis no adīkļa un nopēta mani no galvas līdz kājām. Ja es vēl būtu dzīva, man no šī skatiena pār muguru pārskrietu tirpas. Vlads viņu laipni pasveicina, viņa mēmi pamet ar galvu un turpina zibināt adāmadatas.
Liftā deg spilgtas dienasgaismas spuldzes. Durvīs ir spogulis, un tajā es redzu savu seju. Sarkanu plan­kumu nav, tie paguvuši izdzist. Mati kopš mūsu sēdēšanas uz kāpnēm tā arī palikuši atpīti. Nav jau nemaz pagājis ilgs laiks, man tikai šķiet, ka tas bija pirms tūkstoš gadiem.
- Kāda ir sajūta, kad sit otram pa ģīmi?
- Nerunāsim par to. Es biju zaudējis prātu. Pats nesaprotu, kā es tā varēju. Es jau teicu - ja gribi, iesit man. Te ir mans ģīmis. Lūdzu!
Viņa seja spogulī virs manējās. Laikam jau skaista. Viņam dreb lūpas. Pagriezties, atvēzēties un zvelt... Es skatos uz savu plaukstu. Maza. Ar garu dzīvības līniju un divām sirds līnijām. Pagājušogad es izstudēju gadsimta sakuma izdotu hieromantijas rokasgrāmatu. Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc mums visiem plaukstās tik atšķirīgi zīmējumi. Nē, es nevaru atvēzēties un zvelt.

Vlada istaba ir devītajā stāvā, jūras pusē. Vlads vāra tēju, bet es stāvu uz balkona un skaitu bākas zibšņus. Man mugurā pūkains džemperis, tas sniedzas gandrīz līdz ceļgaliem, un manas plaukstas piedurknēs pavi­sam pazudušas.
- Zīlniecēm taču vajag praktizēties. Pastāsti, ko tu redzi manā rokā.
- Tu tikpat neticēsi.
- Pamēģini mani pārliecināt. Atklāj kādu graujošu noslēpumu manā melnajā pagātnē. Apsoli laimi un slavu - tam es noteikti ticēšu. Un ilgu mūžu, vismaz kādus simts gadus.
- Tev ir diezgan augstas prasības. Skaties - šī ir liktens līnija. Ļoti līkumota. Tevi gaida raibs mūžs. Pēc dabas tu laikam esi kauslis. Un iedomīgs. Vispār jau tev ir tiesības tādam būt - šī zvaigznīte uz Jupitera pakalna nozīmē, ka tev ir izcilas dotības. Mīlestību gan es neredzu.
- Nepūlies meklēt to, kā man nav. Labāk pasaki... Saki, vai tiešām tu vēl neesi apjēguši, ka es esmu nenormāls?

Viņa plauksta joprojām rātni gulēja uz galda, lampas gaismas iokā. Bet balss bija mainījusies. Piesmakusi - it kā viņš būtu ilgi skrējis pret aukstu vēju. Man tobrīd arī sāka trūkt elpas.
Es negribu atcerēties to vakaru. Man ilgi izdevās to neatcerēties. Biju gandrīz noticējusi, ka šis ieraksts ir izdzisis,
- Tas nu gan ir savāds jautājums.
- Vai tu varēsi man piedot?
- Par ko tu runā?
- Par sevi. Es uzplijos tev ar sarunām, pieelpoju tavas istabas gaisu, piesviedrēju tavus palagus, ļauju tev mani appuišot, tīksminos par tevi... Tas viss ir nelietīgi, Tāpēc ka es nevaru tev atlīdzināt ar mīlestību. Es esmu nepareizs, es nevaru mīlēt sievieti. Nekad nevarēšu. Bet cilvēks, bez kura es nespēju dzīvot, izmeta mani pa durvīm. Kā apnikušu spēļu mantu. Un tu mani pieņēmi. Bet es pat noskūpstīt tevi neprotu...
- Es nemaz negribu skūpstīties.
- Visi mēs gribam skūpstīties, visi. Gribam mīlēties, jukt prātā aiz iekāres... Tev vajadzētu šai istabā būt kopā ar savu čali. Ar tādu, kuram uz tevi stāv. Ar īstu vīrieti.. Lai viņš tevi izdrāž. Lai tu atmosties un saproti, kas ir dzīve. Pat ja viņš pataisīs tevi nelaimīgu - un droši vien jau pataisīs - tas tomēr būs labāk nekā pašlaik. Nu ko tu nīksti pa māju? Ej taču meklēt savu tēviņu! Man nevajag tavu uzupurēšanos/ Nolādētais pašsaglabāšanās instinkts! Es pieņemu tavas laipnī­bas, jauju tev tēlot žēlsirdīgo māsu! Ak Dievs, kā es sev riebjos!

Vlads aicina mani dzert tēju. Es apsēžos milzīgā klubkrēslā. Būtu labi, ja Vlads tagad man neuzplītos ar runāšanu.
- Man negribas tēju. Es labāk iešu.
- Nē.
- Es iešu.
- Nē.
Viņa rokas uz maniem gurniem. Viņa mute uz manām lūpām. Viņa mute ir visur. Viņa rokas ir visur.
Pūkainais džemperis nolobās no manis. Vlada rokas ir karstas. Bet manī ir tikai auksts tukšums.
- Tu taču pati to gribi. Tev būs labi ar mani. Tu esi tik maiga. Tu garšo pēc jūras.
- Rimsties. Lūdzu, rimsties.
- Es nevaru rimties.
- Es kliegšu.
- Kliedz.
Nakts ir tik klusa. Pavisam bez vēja. Kā lai es kliedzu?
- Mīlā... Mana mīļā... Mana maziņā... Manu zvaigznīt...
Man sāp. Tas ir viss, ko es jūtu. Laikam es tomēr vēl esmu dzīva - ja jau man sāp.

Uz mazā galdiņa pie gultas ir Vlada pulkstenis. Tas rāda pusčetrus. Es noceļu sev no krūtīm Vlada roku. Viņš nepamostas. Mana baltā kleita guļ uz grīdas kā nosprādzis spoks. Arī mana seja lifta durvju spogulī ir spokaina. It kā es būtu redzējusi ļoti sliktu sapni.
Tikai jūra ir tāda pati kā parasti. Auksta - tāpēc ka bezvējš. Ūdens ir silts vienīgi tad, kad pūš jūras vējš.
Glābšanas stacijā noteikti visi vēl guļ. Varu peldēt, cik tālu vien gribas. Un tālāk.

Kauguri -,,Villa Valdberta"- Visbija
1998-1999

OTRĀ GRĀMATA

1.

Pārkarsusī zeme dedzināja pēdas cauri čībiņu gumijas zolēm. Abi meitēni ķiķinājās.
- Mani cepina!
- Bet mani jau izcepa. Tūlīt ēdīs! Jau ņem nažus un dakšiņas.
Beidzot sagaidījušas plaisu mašīnu straumē, viņas tika pāri šosejai un tālāk gāja pa pļaviņu.
Svelmē noreibuši balti taureņi šāvās augšup no zāles puduriem un lidoja tieši sejā.
- Mammu, tu solījies šodien būt ātrāk!
- Dienžēl netiku.
Ikvakara rituāls. Vārdi, kas bezgalīgas atkārtošanās dēļ zaudējuši jēgu. Tāpat kā rītu steiga ar – “Šovakar centīšos atbraukt ātrāk.”
- Tūlīt rietēs saule.
- Nav interesanti. Atkal rozā riets.
Visu šo vasaru Ance ar Laini vēroja saulrietus un skaitīja līdz – cik sarkano, cik iedzelteno. Sārto bija visvairāk. Divi violeti. Viens melni zils – pirms negaisa. Ance joprojām cerēja ieraudzīt debesmalā zaļus rieta mākoņus.

Vita iebrida ūdenī. Atskatīties nebija vajadzības, viņa tāpat zināja, ka Laine samierināsies ar likteni un paliks pie mazās māsas. Un vēlāk, kad mamma jau bridīs atpakaļ, meitene pametīs krastā puscelto cietoksni un dosies peldēties – ne vairs kā pagājušogad šļakatu mākoni saceļot, nē, šovasar viņa gāja ūdenī bez steigas, pat nepalekdamās, kad negaidīts vilnis uzšļācās līdz zodam.
Seklumā ūdens bija bezjēdzīgi silts, tikai pie bojām manīja vēsumu. Tā arī Vita peldēja – no bojas uz boju, projām no rozā saulrieta. Tad nogūlās uz muguras, juzdama, kā garie mati aizstrāvo ūdenī. Kā nosirmojuši ūdensaugi, viņa iedomājās, Vai baltas jūrasčūskas.

2.

- Cik ilgi jūs pazīstat Vitu Laukmani?
- Gandrīz visu mūžu.
- Bet precīzāk?
- Vismaz gadus piecpadsmit.
- Jūs bijāt pazīstami vēl pirms viņas laulībām?
- Jā.
- Vai jūs saista kopīgas intereses?
- Jā. Mūs abus interesē, ko viņa būtu varējusi uzrakstīt.
- Vai jūs nevarētu paskaidrot sīkāk?
- Līdz galam viņa neko nav uzrakstījusi. Laika trūkuma dēļ. Bet viņa turpina strādāt. Un viņai patīk arm ani apspriest varbūtējos sižeta pagriezienus. Reizēm viņa zvana agri no rīta, lai pastāstītu, kāds salīdzinājums viņai naktī iešāvies prātā. Jums tas šķiet smieklīgi?
- Nē.
- Tās grāmatiņas, kas viņai iznākušas – tas jau nav nekas nopietns. Atspēriena punkts – un tikai…
- Jūs viņai izlīdzējāt finansiālā ziņā?
- Reizēm.
- To vasarnīcu viņai noīrējāt jūs?
- Jā.
- Vai netikāt pamanījis viņas uzvedībā kaut ko dīvainu?
- Pēdējoreiz satikāmies pašā vasaras sākumā. Iedevu viņai vasarnīcas atslēgas, brītiņu parunājāmies – un viss. Viņa bija priecīga, izskatījās labi. Bija izbalinājusi matus. Viņai piestāvēja. Grasījos vēlāk viņu apciemot, bet kaut kā neiznāca.
- Vai jūs nesazvanījāties?
- Nē, viņa man nezvanīja.
- Un jūs?
- Es nemēdzu viņai zvanīt.
- Vīra dēļ?
- Tas nav tik vienkārši. Nedomāju, ka mums vajadzētu iedziļināties šai tēmā.
- Tātad jūs neko nezināt par viņas dzīvi pēdējos mēnešos?
- Nē.

- Marč, ja es rakstītu pasakas, tu būtu mans galvenais varonis.
- Muļķītis?
- Nē, pūķu kāvējs.
- Vai tas nav viens un tas pats? Jābūt muļķim, lai nodarbotos ar kaut ko tik bezjēdzīgu. Pūķus nevar iznīdēt. Man liekas – katram to ir kāds pārītis.
- Bet nabadzības pūķi tu vienmēr nokauj brīdī, kad tas grasās mani aprīt.
- Un pēc mēneša tas atkal ceļas augšā.
Vita ieritinājās dīvāna stūrī. Viņas sandalītes nokrita uz grīdas. Marčs satvēra plikās, brūnās pēdas katru savā rokā. Potītes bija mazliet pietūkušas. Droši vien atkal visu nakti nīkusi pie rakstāmgalda. Viņš liecās tuvāk.
- Nevajag. Es smirdu pēc sviedriem un tramvajiem.
- Nē, tu smaržo pēc jūras.
- Vienalga nevajag. Ja vien tu neprasi obligātu samaksu.
Marčs lēni masēja Vitas potītes.
- Biju nozvērējusies tev vairs nezvanīt. Bet šorīt, kad meita sāka runāt par mēnešbiļeti – jā, šorīt es atkal padevos. Negribu, lai viņa mācās braukt par zaķi. Pietiekami slikti, ka man tas bijis jāiemācās.
- Ko tu dari, kad nāk kontrole?
- Kā kuroreiz. Ja nāk nīgra sieviete – spiežos uz durvīm. Ja kāds piņņains jauneklis – sataisu sērīgu ģīmi. Ak, nu nav man biļetes – vai tādēļ spriedīsiet man nāvessodu?
- Klausies, es taču varētu…
- Uzturēt mani un manas meitas?
- Vismaz rūpēties, lai jums nav jābrauc par zaķi.
- Es zinu – tu esi cildens. Neuzrakstītas pasakas varonis. Dzīvei tu esi par labu.
Marčs smaidīja un turpināja masēt Vitas potītes. Tad viņa rokas virzījās augstāk – pa maigām un vēsām takām. Vitas āda vienmēr bija vēsāka par Marča plaukstām. Viņa gulēja pavisam nekustīgi.

- Vai tu te vēl esi?
-- Es redzu sapni. Es mītu dienvidjūras salā. Un man neko nevajag darīt, nekur nav jāskrien.
- Kā tad tu vadi dienas tai savā salā?
- Es guļu siltās smiltīs.
- Drīkst apgulties blakus?
Marčs uzmanīgi novilka Vitai tumšzaļo džemperi un apgūlās blakus siltajās smiltīs. Kā vienmēr – Vita vienlaikus bija un nebija ar viņu kop’. No Marča pieskārieniem viņas mute saspringa un klēpis stiprāk iesmaržojās pēc jūras. Viņa atdevās un atsaucās, un Marčam bija ļoti labia r viņu siltajās smiltīs, neticami labi. Un tomēr viņš nejutās dross.
Todien viņa nesteidzās prom. Tas bija neparasti – it kā būtu sabojājies viņas iekšējais pulkstenis. Marčs ilgi rotaļāj;as ar viņas matiem un beidzot sapina tos divdesmit deviņās bizītēs, un Vita spoguļa priekšā dejoja mežoņu deju. Marčs bija iebāzis maģī vecu džeza kaseti, Vita svaidīja rokas pretī neesošai saulei, piedāvājot – vai cēlsirdīgi dāvājot – saulē mītošajai dievībai savu kailo augumu, seju noslēpusi aiz gaišo bizīšu vēdekļa.
- Vai tavā xalā visas sievietes tā dejo?
- Nē, dažas baidās. Ar tādu deju var piesaukt nelaimi.
- Bet tu nebaidies?
- Nē, es jau visu iespējamo esmu piesaukusi.

Viņa izvilka no somiņas fotogrāfiju žūksni.
- Paraugies. Šorīt saņēmu.
Sveša labklājība koši spilgtās krāsās. Baseins ar zilganu ūdeni un slaidi jaunieši peldu tērpos. Savrupmāja ar diviem smaidošiem vecīšiem uz lieveņa. Labi kopti zirgi izjādē pa parku – ar labi koptiem jātniekiem mugurā. Ģimenisks saiets ar sīkmaizītēm un slaidkātainām glāzēm, un piedienīgiem smaidiem objektīvā.
-- Mani radiņi. Vecāmāte un vecaistēvs, un nezināmas pakāpes brālēni un māsīcas. Žēl, ka nevienu ķenguru uav piefotografējuši klāt.
- Austrālijā? Tu netiki stāstījusi…
- Kas tur daudz ko stāstīt. Manos lielās pļāpības laikos – tad vēl nebija mode lepoties ar ārzemju radiem. Un man pašai tas stāsts diez ko nepatīk. It kā jau skaisti, vectētiņš – kapteinis. Dižs jūrasbraucējs. Viņiem bija jahta. Kad karš gāja uz beigām, viņš ar sievu aizkuģoja. Bet sievasmāte ar divām mazmeitām palika Rīgā. Viņai bija bail no jahtām un jūrām. Un vispār viņai likās, ka Latvija ir pasaules centrs. Viņa izaudzināja tos skuķēnus – viena pati.
- Tava vecvecmamma?
- Tā iznāk. Man bija gadi desmit, kad omīte reiz atbrauca ciemos. Izskatījās jaunāka par meitām. Tās nodzinušās pa darbiem, bērnus izauklējušās. Bet viņa – dāma. Ar pasaules elpu.
- Aicina ciemos?
- Veca palikusi. Baidās, ka sakrātais aizies postā. Mazmazmeitas gribot redzēt.
- Brauksi?
- Nezinu.

Vita izpina bizītes, uzvilka džemperi. Pēdējā iespēja, atskārta Marčs. Pēdējā iespēja vēl kaut ko mainīt.
- Tu taču negribi uz Austrāliju?
- Ar ko tā pasaules daļa sliktāka par citām?
- Ar to, ka tev tur nav savas vasarnīcas.
- Gan jau omītes bēniņos kāds skabūzis atradīsies.
- Bet šeit, tikai trīsdesmit kilometru attālumā, pašā jūras malā stāv tava vasaras mītne. Četras istabas un veranda ar krāsainiem stikliņiem logos.
- Par ko tu runā?
Marčs iespieda viņai aujā atslēgu, katram gad;ijumam – rēķinoties ar viņas ģeogrāfisko izklaidību – uz lapiņas uzzīmēja plānu, kā turp nokļūt. Vita raudāja un Marčs rakājās pa skapi, meklēdams kabatlakatu. Saprtazdams, ka viņa raud reizē aiz prieka un pazemojuma, viņš centās neskatīties uz Vitas pusi, jo baidījās, ka, sajutusi skatienu, viņa pieņems nepareizo – vai varbūt vienīgo pareizo – lēmumu un teiks, ka atsakās no šīs dāvanas.

- Vita, mīļā, nu nebrauc pie ķenguriem. Vismaz šovasar ne. Jums visām trim tur būs katrai sava istaba, un vēl viena vīra kungam.
- Viņa vairs nav.
- Tad noliksim tur televizoru. Es aizvedīšu savu maziņo.
- Nevajag.
- Labi, iztiksiet bez televizora. Skatīsieties spogulī – viens tur gaitenī karājas – un priecāsieties par sevi. Kad tev atvaļinājums?
- Augustā.
- Tad paņem tagad kādu nedēļu uz sava rēķina. Tu taču neesi tik neaizvietojama tai savā kantorī. Pasaki, ka meitas slimo.
- To nedrīkst.
- Labi, izdomā ko citu, bet atpūties gan. Dzirdi?

Likās, ka viņa satraukums atkal iedarbinājis pulksteni Vitas iekšienē. Kustības atguva biedējošo automātismu. Protams, nevar jau mūžību palikt dienvidjūras salā, ja mājās tevi gaida meitas un svešā vecmāmiņa gaida Austrālijā. Vita atteicās no kafijas, uzmauca kājās sandales, ielika atslēgu un plānu somiņā blakus fotogrāfijām.
- Varbūt atbraukšu tevi apciemot. Pēc kāda mēneša.
- Tu tā arī nepateici, ko domā par maniem matiem.
- Vai tad nepateicu? . Tā ir vienīgā iespēja paturātMan patīk tos glāstīt. Kas vēl jāsaka?
- Bet krāsa?
- Jā, izskatās, ka tu pārāk ilgi esi staigājusi saulē bez cepures.
- Zini, kāpēc es tos izbalināju?
- Lai izskatītos pēc sapņu tēla vai Merilinas Monro?
- Lai nevarētu redzēt sirmumu.
- To gan labāk nevienam nesaki.
Viņš pavadīja Vitu līdz liftam, noskūpstīja uz vēsajām lūpām. Tad durvis aizvērās.

3.

Tagad zinu, kāpēc man vienmēr bail uzrakstīt pirmos teikumus. Es baidos, ka viss paliks nepabeigts. Vienīgais man atbilstošais žanrs ir fragments. Nepabeigts stāsts. Romāna drupačas. Neiesāktas noveles nobeigums.
Vakar no skapjaugšas nocēlu čemodānu ar skolas laika dārgumiem. Aizmirstu draudzeņu fotogrāfijas, koši plastmasas klipši, diplomi par uzvarām daiļrunāšanas olimpiādēs (kā var saukt par daiļrunāšanu citu sacerēto vārdu atkārtošanu?), akmentiņi no Vidzemes jūrmalas un dzintariņi no Liepājas pludmales (vai varbūt otrādi? kas to vairs atceras?), un pašā apakšā sešas klades. Katrā pirmais ieraksts no pirmā janvāra. Šogad es noteikti rakstīšu dienasgrāmatu. Tā ir vienīgā iespēja paturēt atmiņā dzīves vērtīgos mirkļus. Diemžēl nav paskaidrots, kā rakstītāja paredzējusi atsijāt vērtīgos mirkļus no pārējās – nevērtīgās – dzīves. Esmu svēti nolēmusi šogad ierakstīt šajā kladē visas dienas pēc kārtas, bez kādiem izņēmumiem. Man šķiet, ka dienasgrāmata varētu kļūt par sarunu biedru, kura man tā pietrūkst. Nabaga četrpadsmitgadīgā meitene, kura vēl nezina, kādās lamatās viņu vēlāk ievilinās, par ēsmu izmantojot aizraujošas sarunas! Manā dzīvē nav pārāk daudz spilgtu notikumu, bet es gribu mācīties saskatīt skaistumu arī pelēkajā ikdienā, tālab šogad visu centīšos pierakstīt šajā kladē. Gudra skolniece, vērīgi iegaumējusi skolotāju pamācības. Bet es nudien neatceros, ka būtu dzīvojusi pelēkk ikdienā. Bija melnās un baltās dienas, gripas dienas un ciemos iešanas dienas, grāmatu dienas un jūras dienas. Tikai, sākot ar 4. februāri, visas palikušas nepierakstītas. Bet nākamajā kladē aiz 19. janvāra nāk 5. septembris. Es vairs negribu dzīvot! Nekad nepiedošu pasaulei tās nežēlību! Tālāk divas lappuses pierakstītas tik blīvi, ka izskatās pēc melnām izsaukumzīmēm. Un viss. Var ņemt nākmo kladi. Kaut arī šis gads nesola neko jaunu, kautv arī Diks nav atsūtijis nevienu vēstuli, es tomēr nevēlos, lai notikumi plūst ma garām nemanīti un nesaprasti, tāpēc izlēmu… Nu kāpēc šī meitene palaidusi gar aus,īm savasa vecmāmii8ņas iemīļoto pateicienu – “Ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli” Aiz 2. marta nāk augusts. Man vajadzētu būt mirušai! Nevienā jūrā man neizdosies noskalot no sevis šos netīrumus! Tukšas lapas. Nākamreiz būšu zvērs, nevis upurjērs. Tukšas lapas. Kopā ar rudens drazām pagātni sadedzinu. Glāzes ar tevi saskandimu. Nākoti svinu. Un tukšums no rudens ugunskura līdz Jaungada rītam. Kopā ar citām nevajadzīgām mantiņām zem eglītes atradu arī šo supermalko dienasgrāmatu – ādas vāki, arslēdziņa… Tas laikam jāsaprot kā pamudinājums: raksti droši, mīļo meitiņ, mēs tavos noslēpumos degunu nebāzīsim1 Bet man vairs nav nekādas patikas kaut ko apcerēt vai atcerēties. Šai lappusē meitenes rokraksts kļuvis līdzīgs manam. Gandrīz visi apaļumi pārvērtušies smailēs. Ivs uzdāvināja man “Doriana Greja portretu”. Laba grāmata. Bet man gribētos citādi – lai es varētu atdot savam portretam visas pretīgās un sāpīgās atmiņas. Tad es beigās kļūtu par laimīgu vecenīti, kura atceras vienīgi labo, un dienasgrāmatā es rakstītu tikai “Šodien bija ļoti skaista diena, visi smaidīja un izturējās pieklājīgi citds pret citu. Un saulriets bija pasakains.” Un tā piecdesmit gadus no vietas – ar nelielām variācijām, piem. “Šodien lija jjauks lietutiņš ” vai “Es šodien veiksmīgi nol;ku pēdējo eksāmenu, mana nākotne ir droša un skaista” vai “Šodien stājos laulībā ar mīļoto cilvēku, mēs esam nodibinājuši stipru ģimeni” “Mani mazbērni sagādā man tikpat daudz prieka kā mani bērni”. Tālāk starp brūnajiem, ar tautisku rakstu izgreznotajiem ādas vākiem atkal ir spītīgs tukšums. Pat janvāris palicis nepierakstīts. Esmu agri izvēlējusies savu žanru.

Viena atvilktne Marča galdā piederēja Vitai. Promejot viņa mēdza Marča istabā uz palodzes vai virtuvē uz ledusskapja durvīm atstāt pāris lappušu – bez virsrakstiem, bez komentāriem, bez paraksta. Un Marčam reizēm likās, ka īstā satikšanās ar Vitu sākas tikai pēc tam, kad aiz viņas aizvērušās lifta durvis.

4.

- Jūsu telefonu mēs atradām Vitas Laukmanes piezīmju b;ociņā. Jūs esat pazīstami?
- Jā.
- Ilgi?
- Dažus mēnešus. Kopš pavasara.
- Vai jūs tikāties bieži?
- Bieži? Nē.
- Kā jūs iepazināties?
- Es… Jūs droši vien zināt – es piedalos Krišnas apziņas kustībā. Un mums bija gājiens – tur, pa centru. Vita pienāca klāt, sākām runāties… Tā.
- Vai viņa bija jūsu reliģijas piekritēja?
- Nē, viņa tikai gribēja zunāt. Saprast. Ņēma no manis grāmatas…
- Jūs zināt, ka viņa ir rakstniece?
- Jā, bet es neesmu lasījis. Tā būtu aptraipīšanās.
- Bet sarunāties ar viņu jūs drīkstējāt?
- Tas ir mūsu pienākums – izskaidrot patieso mācību.
- Ko jūs par viņu domājat?
- Ka vina nav laimīga.
- Jūs viņai ieteicāt pievērsties Krišnam?
- To viņa nevarētu. Viņai ir citi mērķi. - Kādas ir jūsu attiecības?
- Mēs sarunājamies…
- Kad jūs pēdējo reizi redzējāties?
- Neatceros. Varbūt pirms dažām nedēļām.
- Kur?
- Šeit. Viņa teica, ka manā istabā jūtoties tuvāk Krišnam.
- Vai jūs nemanījāt kaut ko dīvainu viņa uzvedībā?
- Ko tas nozīmē – dīvainu? Jūs uzskatāt mani par dīvainu, jo man ir skūta galva, es dziedu mantras un nedzeru šņabi. Es uzskatu par dīvainu jūs, tāpēc ka jūs veltāt savu dzīvi nebūtiskām lietām.
- Labi, jautāšu citādi. Vai pēdējā laikā jūs ievērojāt Vitas Laukmanes uzvedībā kādas pārmaiņas?
- Nē.

Viņš bija izdarījis visu jau savlaicīgi – aizdedzis smaržzāļu stienīšus un uzsedzis uz dīvāna mates skapī sameklēto sarkano pārklāju. Un izslaucījis grīdu. Glītāks šis būcenis nevarēja kļūt. Bet tas bija labi, ka vietas tik maz. Grūti izvairīties no saskaršanās. Tas visu vienkāršoja. Vita, saritinājusies uz dīvāna, šķirstīja grāmatu košos vākos un jocīgi rauca degunu.
- Ir nu gan stils!
- Tā nav rakstīta tādiem kā tu.
- Tad tā arī vajadzēja paskaidrot. Te, priekšlapā, ar trekniem burtiem: šo grāmatu drīkst lasīt tikai Marijs un viņam līdzīgi nopietni ļaudis.
- Es nemaz neesmu nopietns.
- Nē, tu tikai neatļaujies smieties par nopietnām lietām. Arī tad, ja tās izteiktas smieklīgi.
- Vismaz par tevi es nekad nesmiešos.
- Es taču esmu veca un dumja. Un netīra.
- Nē.
- Atceries, kā es tev piesējos – taisni uz ielas.
- Atceros, kā tu nāci līdz, it kā būtu viena no mums.
- Man patika jūsu zvārgulīši. Un dziesmiņa ar tik burvīgi vienkāršiem vārdiem. Labi, labi – mantra, nevis dziesmiņa. Un sievietes gaišajos sari – tik daiļas.’. Žēl, ka man tāda nav.
- Visskaistākā tu esi kaila.
- Bet tas taču ir grēks.
- Tas nekas. Tas ir priecīgs grēks.
- To tev piedos?
- Es nelūgšu piedošanu.

Šaurā telpa bija piesūkusies ar kvēpināmo zāļu smsgo smaržu. Kā templis, domāja Marijs.
Tikai bez dieva. Bet varbūt mēs esam dievi – mēs abi. Divi līksmi dievi, kas neko nevēlas zināt par mirstīgo mocībām. Dieviete mana uz puķainas segas – ziedošā Indijas pļavā.
Viņš pasniedzās, izņēma košvākaino grāmatu Vitai no rokām, aizvēra un uzmanīgi nolika uz soliņa. Vita smaidīja. Marijs glāstīja viņas plecus un atliekto kaklu, un viņam šķita, ka zem pirkstiem uzplukst ziedi ar maigām ziedlapiņām.

- Vai negribi braukt man līdz uz jūru?
Marijs vilcinājās. Viņam gribējās palikt savā šaurajā smaržzāļu ttemplī.
- Vai baidies, ka mūs kāds ieraudzīs?
- Tam nav nozīmes.

Pa sakarsušu drūzmainu ielu viņi gāja uz staciju, tad iespiedās pārpildītā vilciena vagonā un stāvēja tik cieši blakus, ka Marija zods iegrima Vitas matos. Tie bija vēsi un stingri kā svešādas zāles stiebri.

Viņi izkāpa kādā stacijā, kur Marijs bija pirmoreiz. Jūra viņu nevilināja, tā šķita pārāk publiska. Netīras smiltis, treknas, sviedrainas miesas, velti izšķiests laiks un zaļas gļotas.
- Tu tiešām neproti peldēt?
- Mani ūdens netur.
- Tas nevar būt. Nāc!
Viņš paklausīgi brida pelēkzaļajā, gļotainajā šķidrumā, cenzdamies būt un justies tāds pats kā citi.
- Laidies peldus. Nu drošāk taču. Paskaties uz mani!
Viņa gulēja uz muguras ūdenī, rokas sakrustojusi aiz galvas, rami smaodīdama, nekustēdamās.
- Tas nemaz nav grūti. Ūdens labprāt tevi nesīs, nevajag viņam pretoties.
- Tevi viņš nes. Bet mani ne.
Tā patiešām bija. Varbūt visi mani senči mituši tuksnešos, domāja Marijs. Viņš nesaprata, kā var nebaidīties no šīs pārlieku lielās lamas. Bet Vita nebaidījās, viņa pamāja atvadas un aizpeldēja prom, un viņs sēdēja krastā.
Nekad viņš nebija domājis par to, kas notiek ar Vitu ārpus viņa istabas. Viss bija tik vienkārši – Vita piezvanīja un viņņš sāka gaidīt, un tad viņa atnāca. No kurienes? Vai nav vienalga.
Ārpasaule ārpus tempļa sienām neko nenozīmēja. Tagad viņš bija nonācis šajā ārpasaulē. Un juta greizsirdību pret jūru, kura drīkstēja Vitu tik ilgi paturēt.
Viņš sāka baidīties, ka Vita vairs neatgriezīsies. Bet tad viņa tomēr nāca – slapja un mazliet zosādaina. Teica, ka griboties dzert, un aizveda Mariju uz kādu kafūzi, kur mūzika kā ar āmuru sita pa deniņiem un gaisā smirdēja cigarešu dūmi. Vitai tas neatraucēja. Marijs sekoja viņai līdz galdiņam un dzēra ābolu sulu., vērodams, kā izmainās Vitas seja. Viņas vaibsti atslāba – it kā viņa beidzot būtu nolikusi emē kādu ilgi nestu smagu nastu, kaut arī īstenībā bija tikai izdzērusi glāzi gaiša šķidruma.
- Tu nekad nedzer? Nujā, tagad tu nedrīksti, bet agrāk?
- Ļoti sen. Man tas nepatika
- Tavā dzīvē jau vēl nemaz nav “sen”, Daži gadi – kas tas par senumu.
- Bet kāpēc tu dzer?
- Vai ticēsi, ja teikšu, ka nosalu peldoties?
- Jā, tu ilgi biji ūdenī.
- Bet man ir silti. Kad dzeru, man vieglāk samierināties… Nē, diez vai tu sapratīsi. Piedod, iereibusi es kļūstu pļāpīga.
Viņa pasūtīja vēl vienu glāzi.
- Visu laiku gribu pajautāt, vai tev nav par maz ar to dzīvi, kādu tu dzīvo. Toreiz pavasarī es apstājos paskatīties uz jūsu smaidiem. Jūs dzīvojat, lai slavinātu savu dievu, un tas jūs iepriecina, tā es sapratu.
- Tad ja utu saproti visu.
- Bet runāt ar tevi es sāku tāpēc, ka tu smaidīji kaut kā citādi… Nē, lai paliek. Zini, tagas es iešu kājām gar krastu un pēc pusstundas būšu mājās. Līdz tevi nesaukšu. Mani tur gaida…. Saule drīz rietēs. Bāksi gabaliņu pavadīt?
Viņi abi nokāpa pie ūdens. Tur neviens vairs negulšņāja. Maza meitenīte gandrīz ietrieca Marijam sejā milzīgi, sārtu bumbu. Viņi lēnām dāja uz priekšu. Tad Vita apstājās.
- Ardievu. Žēl, ka neizdevās iemācīt tev peldēt. Bet tik un tā – reiz tu noticēsi ūdenim, un tad viņš tevi nesīs. Tici man.
Viņa aizgāja – basām kājām, gar pašu ūdenslīniju. Vilnīši nolaizīja viņas pēdas.

5.

- Kad jūs pēdējo reizi tikāties ar savu sievu?
- Mēs ar Vitu izšķīrāmies jau pirms gada.
- Oficiāli?
- Nē. Bet es pārvācos dzīvot citur. Un mēs vienojāmies, ka vairs nemēģināsim atjaunot ģomeni.
- Bet jūs turpinājāt satikties?
- Diezgan bieži. Es apciemoju meitas.
- Kāds bija šķiršanās iemesls?
- Iemeslu bija daudz, vainīgi bijām mēs abi – un miers ar to.
- Varbūt traucēja sadzīves apstākļi?
- Protams, ka četratā vienistabas dzīvoklī nav diez kāda paradise – ja turklāt vēl viens no tiem četriem neliekas ne zinis par apkārt notiekošo.
- Jums nepatika sievas nodarbošanās ar literatūru?
- Vai jums patiktu mūžīgs bardaks, kura vidū jauna un veselīga sieviete nesatricināmā mierā klabina datora taustiņus?
- Bet viņa taču ir talantīga?
- Iespējams.
- Jums šķiet, ka viņai nevajadzētu rakstīt?
- Man šķiet, ka pasaule jau tāpat ir piesārņota ar grāmatu kalniem. Kam tas vajadzīgs?
- Jūs tā arī nepateicāt, kad pēdējoreiz tikāt viņu redzējis.
- Apmēram pirms nedēļas. Kad uznāca tas lielais karstums. Vecajā dzīvoklī man bija palikuši daži plānāki krekli, gribēju tos paņemt. Bet atklājās, ka Vita tos jau izmetusi. Viņa saiņoja mantas. Teica, ka pārvākšoties.
- Uz kurieni?
- Nezinu.
- Viņa nepateica?
- Nē, es nevaicāju.

Vita nebija prasījusi, lai viņš atdod dzīvokļa atslēgas. Viņš cerēja, ka neviena nebūs mājās, un jutās nepatīkami pārsteigts, atrazdams durvis vaļā. Vispirms viņš ieraudzīja saules staros virmojošus putekļus. Un pēc tam – Vitu pa vidu putekļiem, kastēm un maisiem. Viņa tupēja uz grīdas starp saiņos sasietām grāmatām, un rokā viņai, protams, arī bija grāmata; iegrimusi kārtējā tekstā, viņa nepamanīja Martu arī tad, kad viņš pienāca pavisam tuvu klāt. Viņš stāvēja un raudzījās lejup uz Vitas pakausi. Ar izbalinātiem matiem viņa izskatījās nožēlojami – kā novecojusi provinces teātra primadonna.
- Vai tiešām tavam draudziņam nemaz nav gaumes? Kā viņš varēja ļaut, lait u sevi tā izķēmo?
- Tu mani nobiedēji. Pielavījies kā tāds…
- Nu, mēlē iekodi, vai? Nekautrējies, par slepkavu tu esi mani saukusi ne reizi vien.
- Rimsties, Mart. Viss taču jau beidzies.
- Labi, pieņemsim, ka tā. Paklau, vai tu rīko jurģus?
- Jā, mēs drīz brauksim uz Adelaidu.
- Uz kurieni?
- Uz Adelaidu Austrālijā. Pie vecās omes.

Vita bija piecēlusies. Viņas sarkanajam krekliņam uz pleca bija izirusi vīle. Šorti izskatījās sen nemazgāti. Vienai no vecajām mājas čībām bija notrūcis smieklīgais pušķis.
- Omīte pēkšņi atklājusi, ka nespēj vairs dzīvot bez tevis?
- Ar veciem cilvēkiem gadās visādi brīnumi. Varbūt tev nav izdevies viņu pilnībā pārliecināt par to, ka es esmu ragana.
- Mēs ar viņu esam tikpat kā sveši cilvēki, to taču tu zini. Labāk met tās muļķības laukā no paura.
- Tās nav muļķības. Tur mums būs vieglāk.
- Tev nekur nebūs viegli! Tu stiep savu smagumu līdz. Un ļaunākais, ka tev tas patīk. Tu esi iedomājusies, ka tava samākslotā jūtelība ir kaut kas ģeniāls. Iedalījusi sev galveno apraudātājas lomu visas bērēs.
- Rimsties…
- Man tā arī neizdevās tevi pataisīt par normālu ukstasiņu dzīvnieks. Varde. Taisni tā – varde uz papīru čupas! Sieva, kurai nekad nerodas vēlēšacilvēku. Cerēju, ka blakus būs sieviete. Sieva. Bet tu esi un paliksi aukstasiņu dzīvnieks. Varde. Taisni tā – Varde uz papīru čupas! Sieva, kurai nekad nerodas vēlēšanās noglāstīt savu vīru. Beigu beigās – kas tad ir tāds nelga vīrs salīdzinājumā ar vārdnīcu vai datoru! Uz viņa taču nekas nav rakstīts! Tu nevari saprast, kā viņš mokās tev blakus, jo tas taču nekur nav uzrakstīts! Un tagad tu gribi laisties lapās! Aizvest prom manus bērnus! Tāpēc, ka tev te kļuvis garlaicīgi! Jaunu iespaidu savajadzējies!
- Nerunā muļķības. Nevaru savilkt galus kopā, ta sir vienīgais iemesls, kāpēc gribu aizbraukt.
- Nu protams, tūlīt tu teiksi, ka es tas vainīgais, jo nevaru apbērt tevi ar naudu!
- Es labāk neteikšu neko.

Marts skatījās, kā Vita atkal notupstas pie savām grāmatu kaudzēm. Saules staros viņai apkārt lidinājās putekļi. Netīro šortu jostasvieta parāvās lejup, atsedzot brūnas miesas joslu.
Kāds stulbums – tik tumsnējai būtnei balināt matus!
- Kāpēc tu to izdarīji?
Marta plauksta sagrāba gaišo matu šķipsnas un rāva augšup.
- Tev nevajadzēja to darīt!
- Ko? Ko? Laid vaļā, man sāp!
Pat izslējusies viņa sniedzās Martam tikai līdz plecam. Viņš turpinājā vilkt viņas matus augšup. Viņas dūres sitās pret Marta krūtīm. Ar brīvo roku Marts iezvēla viņai pa seju.
- Nevajadzēja kļūt par vardi! Nevajadzēja mani krāpt!
Viņa aizsedza seju ar plaukstām. Palaidusi vaļā stīvās šķipsnas, Marta plauksta noslīdēja uz viņas kakla. Pirksti sažņaudzās. Viņš juta dzīsliņu sīko pulsu zem pirkstgaliem. Viņas mati dvakoja pēc draņķīgām cigaretēm – gluži tāpat kā pirms desmit gadiem.

- Mēs taču arī tagad varam noklāt zemē avīzes.
- Laid mani vaļā1
- Vai atceries to nakti vasarnīcā? Uz avīzēm? Atceries, ko tu tonakt teici?
- Laid!
- Nē!

Viņš atplēsa Vitas plaukstas no sejas.
- Paskaties uz mani! Nu! Vai tagad tu atceries to vasarnīcu?
- Nē.
Viņa meloja. Marts zināja, ka viņa nevar būt aizmirsusi to aprīļa vakaru, kad viņiem abiem nebija, kur likties, jo gribējās palikt divatā, bet viņu divatnei vieta nebija paredzēta; tad viņi aizbrauca uz puscelto Marta tēvoča vasarnīcu, pa neaizbultētu logu ielīda istabā, sēdēja uz grīdas un dzēra skāņo vīnu “Izabella”, no kura lūpas krāsojās violetas (“Nekad neesmu skūpstījusies tik violeti”, viņa teica), uz grīdas noklātas avīzes čabināja caurvējš ( “Man bail, varbūt šeit apmeties kāds spoks”, viņa teica), Marts ielika galvu viņai klēpī, un tad viņa teica: “Tu esi stiprāks par spokiem”. Un tālāk viņš vairs nedzirdējja neko, tālāk bija tikai verdoša upe un avīžu lpu šalkoņa dziļi pazemē.
- Ko tu man solīji? Vai tu vairs neatceries?
- Neko. Neko es tev neesmu solījusi.
Viņa meloja. Viņa bija apsolījusi vienmēr palikt tāda kā tajā violetajā vīna naktī – vinalga, vai šis solījums tika izteikts vārdos, vai ne. Viņa nepildīja solījumu.

- Nāc! Nāc uz istabu!
- Nē!
Viņs sagrāba Vitu aiz pleciem un rāva sev līdzi pāri gaitenim. Pavirši sasiets grāmatu sainis izjuka zem viņu kājām, sējumi plakšķēdami gāzās uz grīdas. Viņš iecirta Vitai vēl vienu pļauku.
- Melīgā kuce!
Ar negaidītu spēku atgrūsts, viņš smagi atsitās pret durvju stenderi.
- Piedodiet, saimniec, es laikam iztraucēu nelaikā. Bet durvis bija pusvirus. Varbūt jums šis tēviņš krīt uz nerviem?
- Tu esi noalgojusi sev miesassargu?
- Vārds vietā, saimniec, apsardze jums noderētu. Vai man palūgt šo tipu vākties prom?
Vita klusēja. No deguna viņai tecēja sīka asiņu straumīte. Cauri niknuma miglai Marts plūkojās uz svešo vīrišķi. Būdīgs vecis, musīšus uzkačājis. Brīnums, kur Vita tādu izrāvusi.
- Tinies, nav ko te bolīties.
- Vai tad man nav tiesību aprunāties ar savu sievu?
- Aprunāsies, kad būsi piemērotākā noskaņojumā.
Svešais izbīdīja Martu laukā. Vita joproām klusēja.

- Tev vajadzētu nomazgāties.
- Ko?
- Tev tek asinis.
Svešais apsēdinās Vitu turpat priekšnamā uz grāmatu saiņa, atnesa no vannasistabas mitru dvieli un piespieda to viņai pie sejas. Pats apsēdās uz otra dsaiņa.
- Nu būs labāk. Vētraina gan tev tā ģimenes dzīve.
- Es nesaprotu…
- Kāpēc es bāžu tur savu degunu? Tāpēc, ka nejauši gāju garām. Vispār mums gan bija norunāts randiņš. Tu gribeji pārdot grāmatas, atceries?
- Ak jā… Gr’matas, pareizi. Tepat tās ir, varat aplūkot.
- Tev tiešām šķiet, ka šis ir piemērots brīdis?
- Piemērotāka nebūs.
- Vai tad pienācis pasaules gals?
- Nē, bet es drīz aizbraukšu.
- Skaidrs… Paklau, tev derētu apgulties, citādi tas deguns nepārstās asiņot. Tu paguli, bet es apskatīšu preci.
- Nevajag grāmatas saukt par preci.
- Nevajag… Daudz ko nevajag. Piemēram – nevajag stāvēt kā aitia, kad tevi sit. Vai tad tu neproti dot pretī?
- Ko tas mainītu? Ja es prastu dot pretī, ēs kautos. Es neprotu – un mani sit. Lielas atšķirības nav.
- Tev jāpaguļ1 Nāc!
Aplicis roku Vitai ap vidukli, grāmatu uzpircējs veda viņu uz istabu. Marts atrāvās no ārdurvīm, kurām bija pieplacis, lai noklausītos notiekošajā. Nebija jēgas tur ilgāk stāvēt.

6.

Naudas automāts bezkaislīgi apliecina, ka manā kontā joprojām nav ne santīma.
Varbūt apsēsties blakus ubadzei pie unīša durvīm? Iespējams, ka viņa nemaz nav daudz vecāka par mani. Galva ietīņāta netīrā lakatā, seja paslēpta aiz pelēkas truluma grimaces, augums humpalu drēbēs izskatās pēc pārmēru liela lupatu vīkšķa, rokas saliktas lūgšanā, un šķīvītī blakus apskrandušajām tnisčībām ik pa brīdim iekrīt sīka naudiņa: dzinn! Lūdzies, un tev taps dots!

Pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts apspriest naudas trūkuma izraisītās izjūtas. Man smadzenēs neoniski mirkšķinās neizpildāmu pasūtījumu saraksts: sandalītes Ancei (mammu, tikai nepērc atkal baltas! baltās man kājām sumīgi! gribu tauriņkrāsā!), akvareļu papīrs Lainei (zinu – jau šovakar mani sāks mocīs vainas apziņa, it kā visai šai vasarai tagad būtu jāpaliek neuzzīmētai), tomāti un dlles (nē, nav jau tik bēdīgi, dilles es varbūt pamanīšos saplūkt kādā nepietiekami apsargātā mūsu nomales dārziņā pa ceļam uz mājām, biezpiens un margarīns ledusskapī vēl ir un bada nave nedraud), saldējums (lūdzu atnes kaut ko garšīgu! kaut ko saldu un aukstu! ar zemeņu garšu1 nē, šokolādes! nē, pērc to, kas lētāks!), zobu pasta, veļas pulveris, analgīns (pret galvassāpēm palīdzot pašiedvesma, tātad nāksies sevi iedvesmot: galva man nesāp, nu nemaz nesāp, ne drusciņas, mana galva kļūst silta un viegla, mana galva noceļas no pleciem un aizlido pie mākoņiem, manas kājas viegliem soļiem iet pa siltu asfaltu, mani mākoņi nesāp), es noteikti vēl kaut ko esmu aizmirsusi, sarakstam vajadzētu būt garākam. Ja saņemtu dūšu un apsēstos blakus tai ubadzei, vakarā varētu atļauties nopirkt vismaz analgīnu.

Pieklājīgā sabiedrībā nemēdz runāt par izjūtām, kādas rodas, kad, eņģeliskā pacietībā izpētot visas veikala stendā izliktās zobu pastas šķirnes, beigās nākas secināt, ka pat vismazāk reklamētā pasta vissīkākajā tūbiņā ir pārāk dārga. Drīz es vairs neiederēšos pieklājīgā sabiedrībā, jo mans smaids nebūs žilbinošs.

7.

- Es jums gribētu uzdot dažus jautājumus par Vitu Laukmani.
- Būsiet sajaucis adreses.
- Vita Laukmane. Viņas dzīvoklī Jūras ielā mēs atradām jūsu vizītkarti.
- Jūras ielā? Ā, tā tulkotāja, kas grasās pārvākties? Vai viņai notikusi kāda nelaime?
- Tieši to mēs mēģinām noskaidrot. Tātad jūs viņu pazīstat?
- Nedaudz. Biju ielicis avīzē sludinājumu, ka pērku grāmatas. Un viņa man piezvanīja. Aizbraucu, apskatījos viņas preci. Nekā izcila, tomēr šis tas vērāņemams atradās.
- Kad jūs tur bijāt?
- Aizvakar.
- Darījumu noslēdzāt?
- Nē, abas puses vēlējās laiku pārdomām. Grasījos zvanīt viņai rīt vai parīt.
- Vai nemanijāt viņas dzīvoklī neko dīvainu>
- Tur viss sagāzts vienā jūklī. Bet šādos apstākļos ja utas ir normāli.
- Un kā izturējās pati Lukmane?
- Es jau nezinu, kā viņa parasti mēdz izturēties. Šķita mazliet nervosa. Bet arī tas šādos apstākļos ir normāli. Pārvākšanās uztraukums.
- Vai viņai pieder daudz vērtīgu grāmatu?
- Vērtība – tas ir relatīvs jēdziens. Viss atkarīgs no tā, vai izdosies atrast īsto pircēju – to, kuram vajadzīgs taisni šis izdevums. Es esmu tikai starpnieks. Varu vienīgi teikt, ka, pārceļot naudas izteiksm’, nekā diža Laukmanes plauktos nav. Ceru, ka viņa nav apzagta? Man tiešam grūti iedomāties, ko tur varētu paņemt. Taču ne desmit gadus veco datoru vai lampu televizoru?
- Nē, apzagta viņa nav. Izklausās, ka esat paguvis labi iepazīt viņas dzīvokli.
- Nu, kamēr nostaigāju gar visiem grāmatplauktiem, savs laiciņš pagāja. Bet jūs tā arī nepateicāt, kas noticis.
- Laukmane ir pazudusi.

Blondīnīte izskatījās pavisam sagurusi. Tā vien gribējās paņemt viņu klēpī un aiznest uz gultu, iedot iedzert baldrijāņus un pasēdēt blakus, kamēr aizmigs.
Viņa saguma uz dīvāna kā nelaimes čupiņa. Asinis vairs netecēja, tikai uz virslūpas bija piekaltusi sarkana krevele, ievilkdama sievietes sejā klaunisku vaibstu.
- Varbūt uzvārīt tev tēju vai kafiju? Vai izvilkt kādu trauku no mājas bāriņa? Neatraidi manu draudzīgo palīdzību. Droši sako, ko vēlies.
- Būs jau labi tāpat. Starp citu, ne tējas, ne kafijas šeit nav. Un bāra arī nav.
- Tu esi askēte?
- Nē, es te vairs nedzīvoju.
- Žēl, dzīvoklis šķiet gluži omulīgs.
- Jūs gribējāt apskatīt grāmatas. Nu tad dariet to.
- Vai tiešām pēc tik satraucošiem kopīgiem pārdzīvojumiem mums vēl vajadzētu būt uz jūs? Mani sauc Marsels. Un tu esi Vita, es zinu. Atvaino, Vita, bet es tomēr turpināšu tevi uzrunāt art u.
- Kā vēlaties.
Vita aizvēra acis. Un Marsels devas pie grāmatplauktiem, pie viena katram gadījumam pārliecinādamies, ka atslēga durvīs tagad patiešām ir apgriezta.

Pēc kādas pusstundas viņš atkal aptupās pie dīvāna. Šķita, ka sieviete ir aizmigusi. Viņas seja izskatījās pelēcīga. Pēkšņi viņa atvēra acis. Tās bija pavisam melbas.
- Muļķīgi, vai ne? Ilgus gadus pirkt grāmatas, un tad vienā jaukā dienā secināt, ka nepieciešams tikt no tām vaļā… Muļķīgi. Bet ziniet – es pārdomāju. Es neko nepārdošu. Nevaru.
- Es saprotu, kā tu jūties. Bet varbūt tev vajadzētu vēlreiz visu apsvērt un apdomāt…
- Vislabķ būtu nedomāt vispār. Ja es tā spētu…

Marsels apjēdza, ka šai sievietei viņš neko nevar palīdzēt. Viņš bija iejaucies pa vidu ainai, kurā viņam nevajadzēja parādīties uz skatuves. Bija pilnīgi vienalga, vai viņš saka viņai tu vai jūs, šai lugā viņam savu uznācienu nesagaidīt.

8.

- Paldies, ka nenoraidījāt manu lūgumu. Protams, ka franciski būtu jāprot katram daudzmaz inteliģentam cillvēkam, bet nuns vēl tālu līdz ideālam. Tāpēc griezos pie jums kā pie valodas specialistes.
- Ziniet, es joprojām īsti nesaprotu, ko jūs vēlaties.
- Vis sir pavisam vienkārši. Lūk – uz šīs lapiņas ir Marka Berela telefons. Ja mana informācija atbilst patiesībai, tad viņš dzīvo netālu no Avinjonas un principiāli nerunā svešvalodās. Jūs viņam pazvanīsiet un pajautāsiet, vai viņš pēdējā laikā nav saņēmis kādu vēsti no Vitas Laukmanes. Sakiet, ka šīs ziņas nepieciešamas izmeklēšanai, bet centieties neiedziļināties sīkumos.
- Jo vairāk tāpēc, ka man tie nav zināmi.
- Jā. Atvainojiet, bet, taisnību sakot, arī mēs neko daudz nezinām. Viss miglā tīts.

Telefona skaļruņa poga bija nospiesta, istabā ieplūda šalcošs tālums. Vispirms klausuli pacēla sieviete un žigli kaut ko nočivināja. Tad atsaucās Marks Bertels, viņš stiepa vārdus, tiem pa vidu ievilkdams garus ēēē – āā. Nemaz nebija grūti noprast, ko viņš saka. Arī viņa iztaujātāja runāja lēnām, ar mazliet pārspīlētu rūpību uzsverot katru skaņu. Jau pēc pirmajām replikām viņi apmainījās lomām, tagad Marks Berels bija tas, kurš uzstājīgi uzdeva jautājumus, nevēlēdamies samierināies ar izvairīgām atbildēm. Non, malheureusement nous n’avons pas d’informationplus precise. Non, je ne peux pas vous dire plus. Malacis meitene, tieši tā viņai arī vajadzēja teikt: trust precīzākas informācijas, jā, diemžēl ar to arī aprobežosimies. Dans son carnet. Nu no kurienes tad vēl kāds varētu izraut viņa telefonu, ja ne no Vitas blociņa. Vai tās bija iedomas, vai tomēr šī Berela balsī ieskanējās nemiers? Bet varbūt viņam vienkārši žēl tērēt laiku tik bezjēdzīgai sarunai? Quelques jours seulement… Protams, ka viņi pavadījuši kopā tikai dažas dienas. Viena tikšanās – un tā pati tīrās nejaušības pēc. Vita jau parasti nebrauca uz visādām rakstnieku konferencēm, bet vienreiz aizbrauca – laikam tāpēc, ka tā notika kaut kur dienvidos. Aizbrauca un satika tur Marku. Bet ko tas maina? On ne peut pas qualifierca come correspondence réguliere. Kāpēc viņš taisnojas? Nozieguma sastāva šai lietā nav – neatkarīgi no tā, cik bieži vai reti viņi viens otram rakstījuši. Non, elle n’avait pas un telle intention. Nē, viņa negrasījās ierasties viesos Berela kunga savrupmājā, tas jau tāpat skaidrs. Rien de concret… Kāpēc lai viņa iepazīstinātu Berela kungu ar saviem nolūkiem. Nek’konkrēta, itin nekā… Non, il n’y a pas des lettres. Vai tiešām Berela kungam nepielec, ka neviens viņam nezvanītu, ja Vita būtu atstājusi vēstuli? Solitaire? Non, ce serait une confirmation nexagérée. Ļoti diplomātiska atbilde, kaut arī ne pārāk patiesa. Vita bija vientuļa. Vita bija sabiedrības centrā. Vita bija brunet. Vita bija blondīne. Pēdējos vārdus var svītrot. Tad paliks vienīgais neapstrīdamais: Vita bija. Naturellement, il n’y pas la jungle ici. Nous saurons au juste, certes. Oui, nous communiquerons, sans doute. Merci pour la compassion. Tik tiešām, nekādi džungļi šeit nav, nekāds mūžamežs, kur aizmaldīties. Viss civilizēts un caurredzams – līdz brīdim, kad tevī paraugās melnas acis, kurās itin neko nevar izlasīt. Rien de concret. Paldies par šo neko.

- Paldies par izpalīdzēšanu. Es sapratu, ka mesjē Berels neko būtisku neatklāja.
- Jūs pareizi sapratāt. Varbūt uz atvadām tomēr pateiksiet, kāda jēga šai maskarādei?
- Kā lūdzu?
- Godājamais Marčevska kungs, jums taču nav nekāda sakara ar izmeklēšanu vai policiju.
- Negaidīti pienācis brīdis, kad maskas krīt.
- Ja jums nepatīkami par to runāt, tad nevajag.
- Man ir nepatīkami par to runāt, bet nevar jau vienmēr darīt tikai patīkamas lietas. Mani pārsteidza tas, ka Laukmanes pazušanu visi uztvēra kā pilnīgi dabisku notikumu. Vismaz kāds taču būtu varējis sašust vai meklēt cēloņus. Nē, miers un klusums. Tad es, cīnīdamies ar šo klusumu, iztēlojos, kā tas būtu, ja mani iztaujātu. Cik lielu daļu no patiesības es izstāstītu? Un ko stāstītu pārējie? Varbūt es pārāk aizrāvos ar ō rotaļu, bet man vienmēr bijusi azartiska daba. Piedodiet man. Tas nebija ļauni domāts.

9.

Labi gan, ka Marks neļāva man list migā, ka viņš velk mani tālāk un tālāk dienvidu naktī, jautru paziņu barā, starp studentiem, as studē nezin ko, un rakstniekiem, par kuru darbiem man nav ne jausmas, ciešā lokā ap galdiņu turku kafejnīcā rūpīgi satītā cigarete cļo nu mutes mute, un es redzu, kā lēnām no iekšpuses izmainās viņu sejas, bet manī neizmainās nekas, esmu nesmēķētāja un neprotu ievilkt dūmu, mēs ejam tālāk uz nākamo kafejnīcu, īpašnieka meita iznāk brīvajā laukumiņā starp galdiem, no maģa skan Austrumi un meitene dejo ar vīna glāzi uz galvas, mēs taktī sitam plaukstas, glāzēs līgani svārstās tumšais vīns, hei, hei, mēs sitam plaukstas un gaiss smaržo pēc vīna, un Marks kaut ko stāsta man franciski, aizmirsis, ka franciski es neprotu, vai varbūt man tikai slinkums ieklausīties un īstenībā viņš runā mūsu internacionālajā pidžin ingliš, kas visu nolīdzina un novienādo, un viss, kas tik dziļi nozīmīgs manas sīkās tautas valodā, pārtulkots kļūst sekls, it kā vārdi būtu tikai izlikušies būtiski un neparasti, man patīk sarunāties angliski, tad lietas atgūst īstos samērus un vienkāršojas, ja es prastu franciski, Marks droši vien lasītu man priekšā savus dzejoļus un pasaule atkal sarežģītos, bet tagad tas nav iespējams, tagad mēs kopā smēķējam zālīti, zēns no blakusgaldiņa pienāk novērtēt, paosta, atzinīgi atliec īkšķi, gaiss smaržo pēc vīna, it kā būtu izlijusi tā glaze, kuru dejotāja bija uzlikusi sev uz galvas, cik skumji to visu zaudēt, es vienmēr zaudēju tikai to, kas man nepieder, vēl viena cigarete draugu lokā, es satiku šos cilvēkus tikai vakar un rīt jau aizmirsīšu, sejas man nepaliek prātā, varbūt viņi bijuši student 68. gada Parīzē, bet es būšu tik pieklājīga un to nejautāšu, ja arī viņi tagad savā izkoptajā franču valodā sāktu par to stāstīt, tik un tā esmu bezcerīgi novēlojusies, tur es nenokļūšu, lai arī kā man to negribētos, varbūt visas manas iedomas ir maldīgas, bet tur un toreiz kāda student noteikti bija ļoti līdzīga man, es tikai izlasīju par to gadus desmit vēlāk, un zālīti mēs smēķējām arī toreiz, taisni jocīgi, ka tagad neprotu kārtīgi ievilkt dūmu, toreiz mauriņā pie universitates, Sartru klausoties, pratu to tīri labi, vai atceries, Mark, nē, nevajag mēģināt nočiept svešas brīvības druskas, vajag izaudzēt pašam savu, asfaltā vai smiltīs, iesim uz krastmalu, naktī arī viļņi sarunājas franciski, kāda laime, ka beidzot es varu izlikties noreibusi, pat ja noreibt nav izdevies, noreibušiem ir tiesības neatbildēt par sevi, bet man visa dzīve sastāv no vienas vienīgas atbildības, Mark, es negribu palikt viena, nekad neesmu gribējusi palikt viena, vientulība izvēlējās mani, Remarka romānos pats iemīļotākais vārds, solitude, nu redzi, es arī sāku runāt franciski, nē, remarkiski, paldies, vairāk vīna es negribu, man reibst, nē, ne jau galva, mana miesa ir noreibusi no tavas rokas, mana seja ir noreibusi no tava skatiena, manas asinis ir noreibušas no tavas franču valodas, tikai neatstāj mani tagad vienu, es taču tev patīku, un rīt es braukšu prom uz savu mazo zemi, kuras vārdu tu vienmēr jauc, tev nedraud mana pieķeršanās un sejas es aizmirstu ātri, ko tu teici?
- You are a very pleasant girl.
Ja tev tā šķiet, tad es veiksmīgi izliekos noreibusi.
Vai pastāstīt tev, kā ta sir, ja mīlējas vienistabas dzīvoklī, kurš pilns ar bērniem? Franciski to izstāstīt nevar/
Jā, es esmu precējusies un mīlu atmiņas par savu vīru. Atceros, kādu es viņu mīlēju. Viņa rokas vēl ir tās pašas, un es zinu, kā viss sāksies, kā rokas pēkšņi kļūs karstas un prasīgas un taustīsies uz manu pusi cauri bezgalīgai tumsai.
Nē, lampu mēs parasti aizmirstam izslēgt, bet es aizveru acis, tikko karstā roka no liela tāluma pieskaras man, tad paliek tikai tumsa ap mani, tai ir simtiem roku un tūkstošiem pirkstu, un visi karsti un prasīgi, dīvaini tā gulēt roku ielenkumā, manī iekšā arī ir tumsa, rokām seko vīra augums, bet es visu laiku jītu robežu, lai cik cieši mēs arī nebūtu kopā, es jūtu, ka mēs esam tuvu un tomēr daudz tālāk, nekā liekas šīm rokām, kas pazīst katru iedobumu un krunciņu manī, bet nenojauš, kāda tumsa biezē zem ādas virsslāņa, nenojauš, cauri kadam aukstumam pašas nāk pie manis, un, ja nojaustu, droši vien sastingtu ledū.
Atmostas jaunākā meita un ielien mūsu gultā, un es zinu, ka viņa sāks činkstēt, ja nesīšu prom, un tad atmodīsies arī vecākā un viss būs sabojāts, ar vienu roku es glāstu mazo augumiņu, aizglāstot prom ļauno sapni, es glāstu, un tajā rokā, kas tuvojas bērnam, nav ne aukstuma, ne tāluma, mēs abas esan nomaldījušajās blāvajā naktī, bet tik un tā es esmu viņas mājas, vienīgi man māju nav, es glāstu bērnu, kura elpa pamazām kļūst arvien mierīgāka, paijāju zīdaino ādiņu, zinādama, ka nedrīkstu atraut roku, lai viņa atkal nesatrūktos, un vīrietis klusītēm virzās tumsā pa tūkstošiem reižu ieto nakts taku, viņš ieslīd manī, un viena mana roka glāsta viņa mierinājumu meklējošo badīgo miesu, saspringto kaklu un tvirto dibenu – cik jauki, ka viņš vēl ir jauns, kā apmulstu mana roka, pēkšņi uzduroties nokareniem tauku slāņiem, kā man patīk šis augums blakus, reizēm murgos manas ierasti pastieptās rokas uzduras izblīdumiem un ļumīgām krokām, es pūlos atvērt acis, bet tas neizdodas, it kā acīm priekšā būtu divas sastingušas plaukstas, mani plaksti nespēj pacelties, manas aklās rokas klejo pa nepazīstamu, derdīgu miesu, - bet tagad es neesmu murgā, mana otra roka vēl kļaujas pie bērna, lai viņa neatmostos, lai paliktu miega neziņā, kaut gan otiekošajā nekā nejauka nav, tik daudz miera un maiguma sīkajā augumiņā man blakus, it kā es mīlētos reizē ar bērnu un vīrieti.
- What do you think about?
- About you, Marc.

Un, pat ja es nedomāju par tevi, tev nevajag iet projām, tava plauksta pulse uz mana ceļgala vai varbūt mans celis pulse zem tavas plaukstas, man bija tik auksti visas šīs skaļās dienas starp pieklājīgiem svešiniekiem, silti bija vienīgi ezerā, kad es no rītiem gāju peldēties, tik milzīgs ezers, un viņā krastā sārti Marmora kalni, un saule arī iesārta, es iepeldēju dziļi ezerā un apgūlos uz muguras, aizvēru acis un iztēlojos, ka man nav jāiet uz dzestrām telpām, kur ļaudis runā par romāniem un stāstiem, kurus vai nu neesmu lasījusi, vai neesmu sapratusi, jo nopietni cilvēki grāmatās meklē un atrod filosofiskas sistēmas vai vismaz realitātes atspoguļojumu, bet es tikai klausos balsīs un skatos bildēs, un reizēm pastāvu pie kāda sveša bezdibeņa, apzinoties, ka tajā nenogāzīšos, jo tas taču nav mans bezdibenis, tikai līdzīgs manējam, labi gan, ka es nevaru izlasīt tavus dzejoļus, Mark, būtu bēdīgi piedzīvot vilšanos, katru vakaru aizmiegot es baidījos, ka rīt varbūt gāzīs lietus un es nevarēšu skriet uz ezeru peldēties, bet visus sešus rītus mani sagaidīja sārtena saule, vņa man nesagādāja vilšanos, ja es lasītu tavu grāmatu, man gribētos katrā lapā ieraudzīt ezera gaismu vai skūpsta tumsu, sauli vai bezdibeni, vai visu kopā, un man kļūtu skumji, ja es atrastu tur tikai žanra ainiņas, bet diez vai es kādreiz lasīšu tavas grāmatas, toties tavu seju es lasu tagad, ar pirkstiem un acīm vinlaikus, man gribētos aizglāstīt prom šīs divas rievas srarp uzacīm, tur sakrājies nogurums.
- Can I stay with you?
- Yes…

Tava klātbūtne pārvērš manu istabu, pirmo reizi es nosaucu to par savu – un pēsdējo, rīt jābrauc prom, cik smieklīgi, veselu nedēļu man piederējusi pašai sava atsevišķa istaba, bet es nemaz to nepamanīju, tā man bija tikai ieta, kur pārģērbties un pātnakšņot, bet šeit taču neviens nejautātu, kāpēc man tik dīvaina sejas izteiksme, kāpēc es košļāju pildspalvu un par ko es domāju, neviens manī neskatītos, tāda iespēja palaista garām neizmantota, man būtu vajadzējis nevis apzinīgi iet un klausīties gudrās runās, bet palikt šeit un izbaudīt drošo vienatni.
- Do you wish some drink?
- No.

Viņam šķiet, ka es visu laiku domāju par kaut ko citu. Tā nav taisnība.
- Es domāju par tevi, Mark.
- C’est bon.
Tu taču tici tam, ka esmu noreibusi, vai ne? Tad jau es drīkstu visu, arī runāt valodā, kuru tu nesaproti. Tu nevari saprast, kā ta sir – nekad nebūt vienam. Vai es savus bērnus mīlētu vairāk, ja viņiem būtu bērnistaba? Varbūt es joprojām mīlētu savu viru, ja viņam būtu atsevišķa gulta? Varbūt tad es nemaz neklejotu ar tevi pa nakti un nesmēķētu tavas cigaretes.
- Maybe I need some drink.
- Please.

Vienā rokā viņam viskija blašķe, otrā – glaze ar ūdeni. Neatšķaidīts viskijs noārdot smadzeņu šūnas. Nebūtu slikti palikt bez smadzenēm. Siltā mijkrēslī, kailai, ar viskija izsvilinātu rīkli, ar sveša vīrieša plaukstu uz ceļgala, ar maigu miglāju galvā.
- Iesim peldēties!
- Tagad?
- Pēdējā iespēja. Pēc trīs stundām būs klāt autobuss,. Un man negribas lauzt tradīciju. Visus sešus rītus es peldējos. Nāksi līdz?
- Protams.
Ezers vēl nav lāga atmodies. Miegains Marks sēž peldvietas miklajās smiltīs. Ja es apsēstos blakus un noliktu galvu viņam klēpī, mēs varētu sagaidīt aizkavējušos sauli. Varbūt mēs aizmigtu un autobuss aizbrauktu bez manis.
- Ūdens ir auksts. Labāk neej.
- Tu mani pagaidīsi?
- Tikai nepeldi tālu. Es nepratīšu tevi izglābt.
Tālu ne, tikai līdz ezera vidum. Kājas notirpst uzreiz. Pēc tam sāk tirpt krūtis. Iesmeldzas kakls tai vietā, kur ādu noberzuši Marka šīrīta bārdas rugāji. Man ir pārāk maiga āda. Rokas savādi smagas. Ezers šorīt ir neiecietīgs. Kā pievilts mīlnieks. Man vairs nav spēka, apgulstos uz muguras un aizveru acis. Iesārtā saule izpeld no plakstu apakšas. Viļņi svaida mani kā beigtu zivi. Ausīs šalc. Vienalga, kādā valodā kliedz krastā palikušie, es to vairs nedzirdu.

Kauguri
1999-2000

© Amanda Aizpuriete, 2000, 2023

Die Schwimmerin bei Nacht
Translated by Horst Bernhardt

Erstes Buch

Abends bewahrt der Sand lange die Wärme. Es ist schon längst dunkel, doch meine nackten Fußsohlen berühren noch immer die Sonne. Ich gehe gern über den dunklen körnigen Sand. Meine Fußabdrücke sind nicht mehr zu sehen. Vielleicht sind hier niemals Menschenmassen entlanggetrampelt, vielleicht sind über diesen Strand nur wilde Mustangs getrabt oder ein Riesenkrake ist aus dem Meer gekrochen, um seine Fangarme auszustrecken. Jetzt schläft der Krake noch, hier in der Untiefe, sein Atem ist es, der die Wellen hebt. Wenn ich jetzt ins Wasser hineinwate, wird er meine Beine für Fische halten. Das Wasser ist noch dunkler als dunkel, sicher hat der Krake dort seine Tinte verspritzt. Unterwegs nach Hause werde ich bemerken, daß meine Beine schwarz sind bis zu den Knien. Ich habe Angst, tiefer hineinzuwaten. Sonst merke ich auf dem Nachhauseweg, daß ich am ganzen Körper schwarz bin. Ob sich auch das Weiße im Auge verfärbt? Ich mag es, durch die Wellen hindurchzutauchen. Wieder habe ich vergessen, den Zopf am Ende zuzubinden. Jetzt löst er sich auf, und die Haare wallen um meinen Kopf. Ich liege auf dem Rücken im Wasser. Manchmal rollen Wellen über mein Gesicht, und die Haare versuchen, mit ihnen davonzuschwimmen. Vielleicht nimmt jede Welle ein Stückchen von mir mit sich fort. Vom Körper oder von der Seele? Was schmeckt dem Meer besser?
Sterne sind nicht zu sehen, nur weiter weg das rhythmische Aufblinken von Baken und ein paar reglose Lichtpunkte - da muß das Ufer sein. Die Fenster der Sommerhäuser in den Dünen sind schon dunkel. Von meinem Bett im Wasser aus betrachtet, sind das Ufer und die Tiefen des Meeres kaum voneinander zu unterscheiden. Was wäre dann mit mir? Würde ich mich in den Wellen verirren wie in einem dunklen Wald?

Ich schwimme auf die Lichter zu, bis ich mit den Knien gegen den Sand stoße. Am Ufer ist es ein wenig heller; vielleicht, daß der Sand den tagsüber eingesaugten Sonnenglanz abstrahlt. Ich gehe am Saum des Meeres entlang und suche meine Sachen. Ein hellgelbes Kleid und weiße Sandalen - irgendwo hier müssen sie sein, gegenüber den Lichtern. Diese Fenster, in denen immer noch Licht ist, gehören zu einem vielstöckigen Hochhaus, das unnatürlich nahe ans Meer gebaut ist. Sicher unterspült das Wasser heimlich die Fundamente. Den Leuten, die dort wohnen, sind Tag und Nacht durcheinandergeraten. In allen zehn Stockwerken brennt nachts das Licht. Es ist jedoch nicht zu erraten, ob sie dort wahrhaftig bis in den frühen Morgen durcharbeiten oder nur bei Licht besser einschlafen können. Vielleicht sind sie auch bloß zu faul, es zu löschen.

Nein, das ist kein Stern, was da zum Greifen nahe aufflackert. Das ist die Flamme eines Feuerzeugs. Ein Mann sitzt neben meinem Kleid im Sand. Er hat keine Zigarette im Mund, also wollte er wohl nur sein Gesicht beleuchten, damit ich nicht erschrecke. Ich habe ihn in diesem Sommer schon mehrere Male gesehen, hier bei den Hochhäusern. Er ist einer von denen, die gewöhnlich dasitzen und aufs Meer hinausschauen, statt mit einem weißen Stück Plastik auf der Nase am Strand herumzuliegen. Nun ist die Flamme erloschen, doch ich erinnere mich: er hat dunkle Haare und eine breite Stirn. Ich weiß nicht, ob man ein Gesicht wie das seine schön nennen kann. Schön ist Prinz Siegfried in "Schwanensee", zumindestens sollte er das sein, wenn man der Musik Glauben schenkt, doch der Ballettänzer in den Großaufnahmen gestern im Fernsehen hat in Wirklichkeit eine Stupsnase und kleine Augen mit tuscheverschmierten Wimpern. Können Männer überhaupt schöne Gesichter haben? Auch bei diesem hier - jetzt läßt er sein Feuerzeug wieder brennen - ist die Nase ein wenig schief und ebenso sein Lächeln.

- Habe ich Ihnen Angst gemacht? - Er spricht russisch. Was auch sonst - denn von hier ist er nicht, das sieht man sogar von weitem und in der Dunkelheit. Mir ist es egal.
- Nein, ich habe keine Angst.
- Sie sind ein sehr mutiges Mädchen. So weit hinauszuschwimmen und ganz allein.
Jetzt hätte ich gern mein Kleid. Dort liegt es neben seinen bloßen Füßen. Das Kleid wird mir freundlich überreicht, und ich zerre es über meinen nassen Körper und den Badeanzug. Der Mann wendet den Blick nicht ab. Die Dunkelheit ist jetzt seltsam durchsichtig.

- Schwimmen Sie oft nachts?
- Ja.
- Sie wohnen sicher hier in der Nähe.
- Ja.
- Dürfte ich Sie wohl nach Hause begleiten?
- Nicht nötig.
- Haben Sie etwa doch Angst vor mir?
- Nein.
Nein, ich habe wirklich keine Angst. Der Wind ist warm, und der Sand unter meinen Füßen auch. Ich bin kalt und ruhig, weil ich so lange im Wasser war.
- Sie rauchen nicht?
- Nein.
- Stört es Sie, wenn ich rauche?
- Nein.
- Möchten Sie sich nicht mit mir bekanntmachen?
- Nein.

Er geht ruhig neben mir her. Ich könnte jetzt loslaufen, und er würde mich bestimmt nicht einholen, aber das wäre kindisch. Außerdem bin ich müde; vielleicht war ich doch zu lange im Wasser. Seine Zigarette riecht nach Menthol.
Irgendwann muß es ihm doch leid werden, neben mir durch den Sand zu stapfen. Es sind noch etwa zwei Kilometer. Und besonders inspirierend ist unsere Unterhaltung auch nicht gerade.
- Machen Sie jede Nacht so lange Spaziergänge?
- Ziemlich oft.
- Sind Sie sicher, daß Sie sich nicht verlaufen haben?
- Natürlich. Hier kann man sich gar nicht verlaufen.
Immer geradeaus den Strand entlang bis zu der krummen Kiefer - da kann man sich wahrhaftig nicht verlaufen. Die krumme Kiefer wächst mitten in den Dünen, näher am Meer als alle übrigen Kiefern, ihr dicker Stamm ist schon von weitem zu sehen, ein schräger schwarzer Strich gegen den fahlen Sand. Dort muß ich die Düne hinaufsteigen. Danach noch ein paar hundert Meter den schmalen Asphaltweg entlang bis zur Chaussee. Gleich auf der anderen Seite liegt dann schon unser Haus. Doch an der Chaussee bleiben wir stehen.

- Trügen mich meine Ohren oder spielt dort wirklich ein Orchester?
Er ist geduldig die zwei Kilometer neben mir her gestapft, ohne sich weiter mit Reden aufzudrängen, hat also wenigstens eine höfliche Antwort verdient.
- Ja, hier ist ein Restaurant.
- Unglaublich. Und da ist auch Tanz?
- Ja.
- Haben Sie es sehr eilig nach Hause?
- Ja.
- Solch eine schöne Nacht. Und ich habe überhaupt keine Lust, allein zu bleiben. Gerade eben dachte ich: wie schade, daß es hier in der Nähe kein nettes Plätzchen gibt, wohin man ein Mädchen wie Sie ausführen kann. Und plötzlich stellt sich heraus, daß es doch so etwas gibt. Gehen wir einen Kaffee trinken und ein wenig tanzen. Nur auf ein halbes Stündchen. Ich bitte Sie.
Ich könnte jetzt natürlich einen Schlußstrich ziehen und nach Hause gehen. Aber warum eigentlich? Wir stehen gerade unter einer Straßenlaterne. Ich schaue hoch. Die Haare fallen ihm in die Stirn und überschatten die Augen, doch sein Lächeln kommt mir ein wenig schüchtern vor. Würde er jetzt selbstbewußt grinsen und mir den Arm um die Schultern legen, würde ich ihn einfach stehenlassen.

Der Saal des Restaurants ist brechend voll und die Luft ist dick, schichtenweise überlagern sich feines Parfüm und billiges Eau de Cologne, Duft von teurem Tabak und der Gestank billiger filterloser Zigaretten, dazu Schweißgeruch und die diversen Aromas, die von den Gläsern aufsteigen. Der Nebentisch ist ganz mit Sekt übergössen, und ein Mädchen zieht unablässig den Finger durch die Pfütze und leckt ihn ab. Ein verfetteter Solist singt irgendetwas vom entflogenen Vogel des Glücks, ein Gitarrist klimpert dazu apathisch und der Schlagzeuger sieht aus wie schon halb eingenickt, aber auch die Tänzer sind nicht mehr die Allerfrischsten. Es ist wie in einem Unterwasserreich. Auch das Licht schimmert grünlich und die Wände sind mit Fischernetzen dekoriert.
- Ein merkwürdiger Ort, nicht?
- Eine ganz gewöhnliche Kneipe.
- Das würde ich nicht sagen. Zumindestens die Leute hier sind ausgesprochen ungewöhnlich. Und am allerungewöhnlichsten sind Sie. Vielleicht könnten wir uns trotzdem miteinander bekanntmachen?
Die Bedienung bringt Kaffeetassen, eine Karaffe und kleine Gläser an unseren Tisch.
- Ich habe Mokkalikör bestellt. Mir schien, Sie könnten nach ihrem langen Bad eine kleine Aufwärmung gebrauchen. Sie haben wahrscheinlich schon gemerkt, daß ich kein Hiesiger bin.
Mir gefällt es hier sehr. Ich heiße Vlad.
- Vita.
- Komm tanzen, Puppe!
Irgendein Typ im geblümten Hemd steht an unserem Tisch. Er hat ziemliche Mühe, das Gleichgewicht zu halten.
- Na komm schon, wenn ichs sage. Wozu hier langweilig rumhängen!
Ich trinke mein Glas auf einen Zug aus. Der Typ läßt nicht locker. Er versucht, mich unter den Achseln zu fassen und hochzuzerren. Dann bugsiert ihn Vlad auch schon fort. Das dauert nur wenige Augenblicke, und gleich darauf sitzt Vlad wieder mir gegenüber.
- Vita, hätten Sie nicht Lust, ein wenig zu tanzen?
Lust habe ich eigentlich gar keine, aber es ihm abzuschlagen würde alles nur komplizierter machen. Die Tanzfläche vibriert unter meinen Füßen. Zum richtigen Tanzen ist nicht genug Platz, die Paare treten einfach nur von einem Bein auf das andere. Die Kapelle spielt einen italienischen Schlager. Alles geschieht wie von selbst, meine Hände finden ihren Platz irgendwo an Vlads Brust, seine Hände liegen so ruhig, beruhigend auf meinem Rücken. Über seine Schultern hinweg kann ich in die Runde schauen. Hier paßt nichts zusammen. Eine ältere Dame im Glitzerkleid tanzt mit einem pickligen Jungen im Sporthemd. Ein kleiner Dicker im grauen Anzug hält ein schlankes Mädchen in Jeans umfaßt. Der aufdringliche Typ mit dem geblümten Hemd hat doch noch eine Dame ergattert, die allerdings mehr an ein Straßenmädchen erinnert - aber was solls. Ich mit meinem zerknitterten Kleid und meinen wirren Haaren sehe bestimmt aus wie eine Vogelscheuche. Eines der Tanzpaare prallt heftig mit uns zusammen. Vlad zieht mich näher an sich. Mir schwindelt ein wenig, ich möchte die Augen schließen und mein Gesicht an sein schwarzes Hemd drücken. Ein heißer Schauer läuft mir über Hals und Schultern, und ich spüre Vlads Lippen an meinem Haar. Die Kapelle macht eine Pause.

- Ist dieses Restaurant die ganze Nacht geöffnet?
- Nur noch etwa eine Stunde. Dann machen sie zu.
- Ihre Stadt ist sehr ruhig.
- Das gefällt Ihnen nicht?
- Doch. Aber ich mag auch die Abwechslung. Sie nicht?
Ich weiß nicht, was ich darauf erwidern soll, deshalb trinke ich meinen kaltgewordenen Kaffee. Das Schweigen scheint ihn nicht nervös zu machen. Wieder spüre ich seinen Blick. Gerade so, als richtete sich im Dunkeln der Lichtkegel einer Taschenlampe auf mich.
- Vita, möchten Sie, daß ich Ihnen von mir erzähle?
- Wenn Sie wollen.
- Ich habe das Gefühl, von sich aus werden Sie mir keine Fragen stellen. Das ist nicht ihr Stil.
Aber ich möchte Ihnen lediglich zeigen, daß Sie ihre Zeit mit einem ehrlichen und anständigen Menschen zubringen.
- Sie sind mir keine Rechenschaft schuldig.
Er wirft den Kopf zurück und lacht. Der oberste Knopf seines Hemdes steht offen. Um den Hals trägt er ein dünnes Kettchen, das jetzt im Rhythmus seines Gelächters mitschaukelt.
- Uns bleibt nur ein Ausweg, Vita: schleunigst Brüderschaft zu trinken und zu einem menschlicheren Ton überzugehen.
- Es gibt noch einen anderen Ausweg. Nämlich, uns jetzt voneinander zu verabschieden.
- Das wäre zu traurig. Zumal das Restaurant noch eine ganze Stunde geöffnet hat.
Er schenkt uns Likör ein und wir stoßen an.
- Schau mir in die Augen, sonst wird es keine richtige Brüderschaft.
Es ist mir immer schwergefallen, anderen in die Augen zu sehen. Ich will niemandem erlauben, tiefer in mich hineinzublicken. Manchmal scheint mir, mein Anblick verdirbt den Leuten die gute Laune. Nicht weil ich ihnen unfreundlich begegne, sondern weil es mir auf eine geradezu ungehörige Art an Freude und Optimismus mangelt.
- Du hast wunderschöne Augen.
- Und du kannst wunderschöne Komplimente machen.
- Das gehört zu meinem Beruf.
- Ich weiß - du bist Schriftsteller. Du wohnst im Erholungsheim für Schriftsteller. Ich habe dich dort gesehen.
- Gibt es irgendetwas, das du nicht weißt?
- Ich weiß nicht, was passieren wird, wenn du mich mit deinem Likör abgefüllt hast.
- Dann werde ich dich vergewaltigen und im Meer ertränken.
- Das wird dir nicht gelingen. Ich kann schwimmen.
- Aber warum siehst du dann so erschrocken aus? Man könnte meinen, daß du mir eine solche Tat wirklich zutraust.
- Erschrocken? Ich? Lächerlich!

Die Kapelle ist zurückgekehrt. Ein Teil des Publikums ist schon gegangen, und es gibt mehr Platz. Jetzt kann man im Rhythmus des Rock herumtoben, wenn auch in dieser Kneipe sogar die Rockmusik irgendwie lahm klingt. Aber damit kann ich mich abfinden. Dieser Rhythmus liegt mir einfach mehr, und ich mag die Tänze, wo man einander nicht zu berühren braucht. Jetzt kann ich den Kopf zurückwerfen und lachen, denn so bin ich nicht mehr ganz ich selbst. Jetzt kann ich sogar Vlad in die Augen schauen, ohne mich dabei unbehaglich zu fühlen. Dieser Rhythmus verwandelt mich in eine Welle oder einen Baum, der Rhythmus ist der Wind, und ich bin eine Welle oder ein Baum, die keine Wahl haben und nichts ändern können.

Dann ist es auch schon vorbei. Die Kapelle intoniert einen normalen Schlager; es ist der letzte Tanz. An meinem Hals unter den Haaren spüre ich Vlads Hand. Wie ein sonnenwarmes Ahornblatt. Oder nein, wie die Sonne selbst. Ich möchte wieder die Augen schließen.
- Gehst du jeden Tag schwimmen?
- Mindestens zweimal.
- Auch wenn es regnet?
- Ja, ich schwimme gern im Regen.
- Hast du gerade Ferien?
- Ja.
- Vielleicht könnten wir morgen zusammen schwimmen gehen.
- Hast du keine Angst zu ertrinken? Wenn nun plötzlich eine große Welle kommt...
- Du wirst mich doch retten...
Seine Hand hat die meine ergriffen. Die Finger spielen miteinander, seine mit meinen, meine mit seinen, gleiten aneinander entlang, fliehen und kehren wieder zueinander zurück.

2

Heute will der Schlaf einfach nicht kommen. Ich probiere es mit einem langweiligen Buch nach dem anderen, mit dem steif erhabenen Paradies von Dantes "Göttlicher Komödie" und den endlosen Schlachtszenen von "Krieg und Frieden" - nichts hilft. Ich gehe in die Küche, um mir einen Tee zu kochen. Dik hat einmal gesagt, daß Schlaflosigkeit und Tee gut zusammenpassen. Ja, Dik war es, als er im vergangenen Sommer unter Schlaflosigkeit litt, und ich stand dann schlaftrunken auf und schlich in die Küche, um Wasser aufzusetzen. Ein paarmal kam auch Mutter aus ihrem Bett herbei, um nachzusehen, was da vorgeht. Sie hat einen leichten Schlaf. Vater dagegen gar nicht, er schläft wie ein Toter. Zur Zeit ist Mutter fort, auf Dienstreise, und ich kann klappern so laut ich will.
Im Spiegel im Badezimmer schaue ich mir in die Augen. Was ist los, junge Frau? Warum kommt der Schlaf nicht?

Wunderschön - meine Augen? Sie haben ja nicht einmal eine beständige Farbe. Als Kind rannte ich jeden Morgen zum Spiegel, der mir jeden Morgen dieselbe Enttäuschung bereitete, denn ich hatte mir irgendwie in den Kopf gesetzt, ich würde über Nacht leuchtend blaue Augen bekommen wie die Prinzessinnen im Märchen und wie Dace, mein Lieblingspuppe, die ebensolche Haare wie ich hatte, von demselben nichtssagenden Nußbraun, aber dafür Augen so blau wie Leberblümchen. In meinen Augen ist kein Fünkchen Blau, nur Braun und Grün. Und Gelb, wenn ich Angst habe. Und Schwarz, wenn ich wütend bin. Ich weiß noch, wie Mutter einmal zu Vater sagte: "Siehst du nicht, daß es keinen Zweck hat, mit ihr zu reden? Ihre Augen sind doch ganz schwarz vor Wut."

Wieder sehe ich im Spiegel denselben Schatten hinter mir. In einem Raum, wo sich keine Menschenseele befindet.
-Dik?
Das ist Blödsinn. Blödsinnig, ihn zu rufen. Blödsinnig, an ihn zu denken. An allem ist nur diese Schlaflosigkeit schuld.

In meinem Schrank im obersten Fach liegen immer noch zwei Hemden von Dik, ein grünkariertes und ein graues. Und in der Schreibtischschublade sein Skizzenblock und seine Bleistifte. In dem Block sind noch viele leere Blätter, aber ich hatte bisher noch nicht den Wunsch, etwas zu zeichnen. Ich mag Bilder, auf denen die Welt anders erscheint, als ich sie sehe. Wo die Gegenstände Leidenschaften empfinden, wo die Landschaften etwas von einem fremden Planeten an sich haben und alle Menschen geheimnisvoll aussehen. Ich beneidete Dik geradezu um das, was manchmal in seinen Skizzen aufscheint. Er erfand ja nichts, sondern zeichnete wahrheitsgetreu das, was er sah. Und ich hatte an demselben Fleck gestanden und nichts dergleichen bemerkt.

- Warum bin ich so blind, Dik?
- Ganz im Gegenteil, du bist zu klarsichtig.

Wann wird es mir endlich gelingen, unsere Gespräche zu vergessen? Wann werde ich mir ein Herz fassen und seine verdammten Hemden in den Mülleimer stecken?

Der Teekessel beginnt zu summen. Wunderbar, jetzt werde ich um drei Uhr nachts einen starken bitteren Tee trinken. Während er zieht, stehe ich vor dem Spiegel im Bad und kämme mich. Mindestens hundertmal täglich den Kamm durch die Haare ziehen, so hat es mir Oma irgendwann beigebracht. Vielleicht sollte ich sie besser abschneiden, um mir die unnötige Mühe zu sparen. Ich versuche, mich mir mit einem Bubikopf vorzustellen. Aber was mache ich dann mit meinen Händen? Wo ich es so gewohnt bin, an meinem Zopf herumzunesteln.
Ich bringe die Teetasse auf mein Zimmer. Die dunkle Nacht draußen riecht nach Jasmin. Wie immer im Juli. Die Gärten ringsum sind voll von Jasminbüschen. Am stärksten duften sie, wenn sie ihre Blüten abwerfen. Dik bestreute einmal den ganzen Fußboden mit Jasminblüten. Am Abend schimmerten sie noch weiß wie ein Schneefeld in der Sonne, doch am nächsten Morgen waren sie an den Rändern schon braun und verschrumpelt.

Ich warte so sehr auf einen Brief von ihm. Zumindestens jetzt, im Dunkel der Nacht, darf ich das gestehen. Gewiß, er hatte schon gewarnt, daß er nicht schreiben wird. Aber wir haben uns ja gar nicht mehr voneinander verabschieden können. Am Morgen ging ich in die Schule und schloß mein Zimmer ab. Nachmittags war die Tür auf. Mutter sah mich an, als hätte ich eine schwere Krankheit, und Vater sagte: "Du bist doch kein kleines Dummerchen mehr. Begreifst du nicht, daß du dir mit sowas die Zukunft ruinieren kannst?" Ich weiß nicht, ob ich eine Zukunft habe. Dafür weiß ich, daß irgendwo in der Ferne ein Krieg stattfindet, mit einer breiten Auswahl von Todesarten - Kugeln und vergiftete Brunnen, Minen und Bajonette. Und weit und breit kein Mensch dort, der Bilder malt. Ich weiß, daß Dik das gebraucht hätte, hierbleiben und malen zu können. "Hast du gar keine Gewissensbisse?" fragte ich meinen Vater, und Mutter sagte: "Was redest du da, Mädchen. Es ist doch nicht unsere Schuld. Die Miliz ist gekommen, und dieser junge Mann hat ihnen selbst geöffnet." Warum hätte er das tun sollen? Die Miliz hatte doch gar kein Recht, die Wohnung zu betreten. Ich weiß das, wir alle haben diese Weisheiten ja gelernt. Ich weiß, wie naiv es war anzunehmen, mein Zimmer wäre sicher genug als Zufluchtsort für jemanden, hinter dem sie mit einem Gestellungsbefehl her sind. Seit diesem Tag kommt es mir so vor, als hätte man auch mich in den Krieg geschickt.

- Während du weg warst, habe ich ein Porträt von dir gezeichnet. Ist es getroffen?
Ein Geschlinge von Linien. Unentwirrbare Knoten. Und mittendrin ein Gesicht wie in einem bösen Traum. In der Luft flatternde Haare, als bliese von hinten ein Sturm. Der Mund leicht geöffnet, wie um etwas zu sagen - etwas Böses? Mit einem so angespannten Gesicht sagt man keine sanften Worte. Die Augen vom Wahrnehmen müde. Ich möchte vor den Spiegel treten und mich davon überzeugen, daß das nicht meine Augen sind.
- Bin ich wirklich so zornig?
- Noch nicht. Du bist ein ganz liebes Schnurrekätzchen.
- Ist das was Schlechtes?
- Das währt nicht ewig.
- Bist du nicht hungrig?
- Nein. Du hast auch noch gar nicht gesagt, wie dir das Bild gefällt.
- Ich weiß nicht. Es macht mir angst.
- Dann wollen wir es zerreißen.
- Nein, bitte nicht. Es ist doch mein erstes Porträt.
- Ein Porträt ist es noch nicht.

Ich habe das Bild in der Schublade unter alten Schulheften versteckt. Dort liegt es noch immer, und ich werde ihm immer ähnlicher.

An unsere Gespräche erinnere ich mich Wort für Wort. Wie bei einem Tonband - du drückst auf ein Knöpfchen und hörst die Aufnahme. Ich wünschte mir, dieser Mechanismus in meinem Inneren würde kaputtgehen. Knopfdruck und - Stille. Oder unerwartet erklingt etwas völlig anderes. Doch das tritt nie ein.

- Vita, was ist für dich das Leben - Ziel oder Mittel? Lebst du, um etwas zu erreichen, oder bringst du die Arbeit schnell hinter dich, damit dich nichts stört zu leben?
- Ich weiß nicht, ob ich überhaupt etwas erreichen will...
- Sagen deine Leute dir nicht: "Das Leben wird dich schon zwingen"?
- Ab und zu.
- Meine auch. Aber das stimmt nicht. Das Leben zwingt niemanden. Alle zwingen sich selbst - Geld scheffeln, Karriere machen, Pöstchen ergattern. Warum kann man nicht einfach nur leben?
- Kann man nicht?
- Hast du es versucht?

Nein. Noch zu früh. Falls nicht schon zu spät. Einfach nur leben - wie wäre das? Nie mehr sich das Hirn mit Algebra- und Chemieformeln verseuchen, nie mehr die Hausarbeiten in technischem Zeichnen gegen Aufsätze eintauschen, nie mehr mit Spickzetteln sich abquälen müssen. Irgendwo Nachtwächter oder Putzfrau werden und sich nicht mehr die Nerven ruinieren mit dem Gedanken an die unvermeidlichen Zulassungsprüfungen. Und was dann? Kann ich überhaupt einfach so leben? Dik konnte es. Er kam gut mit sich selbst zurecht. Ganz im Unterschied zu mir.

Die halbe Nacht lang konnte er seine Anekdoten und Schauergeschichten erzählen. Ich habe sie mir nicht genau gemerkt, weil ich zu sehr mit Lachen beschäftigt war. Außerdem mußte ich achtgeben, daß ich nicht zu laut lache, sonst wäre es Mutter am Ende noch eingefallen, einmal nachzuschauen, was hier oben vorgeht.
Er ließ sich von mir Knetgummi mitbringen und knetet daraus eine ganze Gespensterfamilie, die er auf dem Regal aufreihte. Ein melancholischer Vater, eine verfressene Mutter und die trotzköpfige Tochter samt ihrem Freund, einem richtigen Halbstarken. Haustiere hatten sie auch, einen aus dem Dschungel verirrten Tiger und vier weiße Fledermäuse. Ich habe sie dann alle zu einem Klumpen zusammengeknetet - damals, als ich das Gefühl hatte, ich würde nie wieder lachen können. Jetzt bedauere ich das. Wenn ich sie bloß neu machen könnte... Zumindestens die Fledermäuse - ihre Gesichter waren so verschmitzt und traurig zugleich, und eine von ihnen hielt in ihren winzigen Krallen eine gelbe Rose.

Ja, diese zwei Monate hatten schon etwas Gespenstisches. An jenem Juniabend, als ich Dik unter meiner Kiefer sitzen sah, konnte ich nicht voraussehen, daß alles so enden würde. Es nieselte, und er saß dort so bleich und durchnäßt. Wir kannten uns oberflächlich, wie fast jeder jeden in dieser kleinen Stadt. Er sei ohne Bleibe, sagte er, und mir erschien es völlig natürlich, ihn in meinem Zimmer übernachten zu lassen. Es war schon spät, und niemand hörte uns hereinkommen. Meine Eltern sind daran gewöhnt, daß ich nachts schwimmen gehe. Ich schwimme gern weit hinaus und habe es nicht gern, wenn mir die Strandwache durch ein schepperndes Megaphon nachbrüllt: "Sofort umkehren, Bürgerin! Das Schwimmen außerhalb der Bojen ist streng untersagt!" Die Bojen sind viel zu nahe am Strand, lächerlich geradezu. Meine Eltern nehmen dieses nächtliche Baden gelassen hin, denn auch Mutter hat keine Angst vor dem Wasser. Sie war es, die mir das Schwimmen beigebracht hat, als ich gerade erst drei war. Vielleicht ist das Meer das einzige, worüber wir nicht verschiedener Ansicht sind. Dik machte es sich auf dem Teppich bequem, schob sich ein Sofakissen unter den Kopf und schlief sofort ein. Am Morgen fragte er:
- Muß ich unbedingt jetzt schon fort?
- Nein.

Erst ein halbes Jahr zuvor hatte ich mein eigenes Zimmer bekommen - nach Omas Tod. Abgeschlossen hatte ich noch nie. An jenem Morgen tat ich es zum ersten Mal.
Mutter trank in der Küche Kaffee. Sie bereitete sich auf ihre nächste Dienstreise vor und begann gleich zu erklären, was unbedingt eingekauft und erledigt werden müsse. "Mutter, ich habe beschlossen, ab jetzt ganz erwachsen zu sein." "Sehr schön." "Ich muß mich unbedingt davon überzeugen, daß ich es schaffe, selbständig zu sein." "Wunderbar. Denk daran, daß der Zucker bald alle ist. Und Reis gibt es auch keinen mehr." "Ich will wissen, ob ich selbst mit allem zu Rande komme." "Natürlich. Und vor allem - jeden Morgen die Blumen gießen." "Ihr habt doch nichts dagegen, daß ich ab jetzt mein Zimmer abschließe? Damit es auch wirklich mein Zimmer und mein Leben ist." "Es ist ja doch dein Zimmer. Und vergiß nicht, mindestens einmal die Woche den Fußboden zu putzen. Ja, und Waschpulver muß gekauft werden."
Ich schmierte einen ganzen Teller Butterbrote und ging zurück. In mein Leben.

Neulich fragte mich Mutter, warum ich denn niemals Besuch von meinen Klassenkameraden bekäme. "Ihr könntet Musik hören und ein bißchen Spaß haben." Aber ich will in meinem Zimmer keine doofen Spielchen mit Flaschendrehen und den obligatorischen Knutschereien, ich will nicht mitanhören, wie die Typen mit ihren Heldentaten prahlen, den zu Klump gefahrenen Mopeds und der Anzahl der gekippten Biere.

- Wie ist eigentlich die Beziehung zu deinen Eltern?
- Normal. Halt so.
- Wahrscheinlich schätzen sie dich sehr.
- Ich hab ihnen nichts Böses getan.
- Naja, du hast alles noch vor dir. Und ich - alles schon hinter mir. Weißt du, was der schönste Tag in meinem Leben war? Als ich im letzten Herbst wieder mal nicht bei der Akademie angenommen war und sie mich zu Hause ständig damit nervten, warum ich mir keine anständige Arbeit suche, da hab ich plötzlich kapiert: Alter, dich hält hier doch nichts. Ich bin zum Bahnhof und hab mich in den Zug nach Petersburg gesetzt. Ich gab den Schaffner einen Zehner und er fand für mich einen Platz. Da saß ich dann, trank Tee wie ein biederer Bürger und schaute aus dem Fenster. Und am nächsten Morgen bin ich mit dem ersten Schiff nach Petershof rüber. Bist du dort mal gewesen?
- Nein.
- Da mußt du unbedingt hin. Weißt du, da gibt es solche Fontänen... Du liebst doch das Wasser, nicht?
- Ich liebe das Meer.
- Diese Fontänen dort sind eine Art Mittelding zwischen Meer und Himmel. Stell dir vor - das Meer wäre es leid geworden, immer nur an einem Ort zu hocken und hätte sich aufgemacht zu einem Ausflug in die Berge... Die Luft funkelt, denn sie ist voll von kleinen Wassertropfen. Und die Sonne... Im Frühherbst gibt es ja oft diese wahnsinnig sonnigen Tage. Ich konnte mich nicht losreißen. Ich stand mit offenem Mund wie ein kleines Kind und schaute. Und dachte: in der Welt gibt es so viele großartige Orte, die ich nie sehen werde. Wäre der Zehner, den ich dem Schaffner gegeben hatte, nicht mein letzter gewesen, wäre ich dort bis zum Winter geblieben. Wenn der Frost kommt, stellen sie die Fontänen ab und stülpen Holzkästen über die Skulpturen... Auch jetzt würde ich gern wieder dahin. Wenn ich ein freier Mensch wäre und nicht Sklave des Wehrerfassungsamts...

3

Unablässig klingelt das Telefon. Ich öffne die verklebten Augen und tappe ins Wohnzimmer.
- Na, bist du endlich aus den Federn? Den ganzen Morgen schon versuche ich vergeblich, dich aufzuwecken.
- Ist es was Dringendes?
- Bei mir wird es spät heute abend. Vergiß nicht, die Blumen zu gießen und Milch zu holen.Und schau nach, was sonst noch eingekauft werden muß. Hast du noch Geld?
- Ja, ja.
- Also dann bis heute abend. Und lieg nicht zu lange in der Sonne, damit du keinen Sonnenbrand kriegst.
- Tschüs!
Ein Musterbild von einem sachlichem Gespräch. Allerdings ist Vaters Warnung vor dem Sonnenbaden ganz überflüssig - im Unterschied zu meiner Mutter lege ich mich nie faul in den Sand. Und ich hätte auch ohne seine Ermahnung eingekauft und die Blumen gegossen, auch wenn ich für sie keine zärtlichen Gefühle aufbringe. Blumen mag ich im Garten oder in der Vase. Aber Mutter möchte es auch in ihrem Wohnzimmer wie in einem Garten haben. In drei Stunden bin ich mit Vlad verabredet. Am vernünftigsten wäre es, nicht hinzugehen. Das erwartet schließlich alle Welt von mir: ein vernünftiges Benehmen. Doch ich ziehe es vor, die Welt zu enttäuschen.

An Mutters Efeu verdorren die Blätter. Vielleicht ist der Sommer zu heiß, oder ich gieße ihn zu selten. Oder er verschmachtet vor Sehnsucht nach der Frau des Hauses. Aber Mutter kommt erst nächste Woche zurück. Der Efeu ist freilich groß, das eine von den beiden Wohnzimmerfenstern ist schon ganz zugewachsen. Wenn man alle Ranken gerade ausziehen würde, wären sie einige hundert Meter lang. Da wird er so schnell schon nicht eingehen. Ich begieße sein Wurzelwerk ausgiebig mit Wasser. Nun zier dich nicht und trink!
Jetzt wird es auch Zeit, an mich selbst zu denken. Was ziehe ich an? Die Auswahl ist nicht groß. Badeanzüge habe ich überhaupt nur einen. So wie die eigene Haut. Nun gut, heute werde ich das weiße Kleid tragen. Und dazu das Halsband aus Muscheln.

- Was heißt ''Sommer" auf lettisch?
- Vasara.
- Du bist "vasara".
- Bedeutet das, daß es im Herbst mit mir zu Ende ist?
Nein. Du bist der ewige Sommer.

Wir liegen nahe am Ufersaum. Vlad wälzt sich auf den Bauch und drückt seine Stirn an meinen Unterarm. Seine Lippen kitzeln mich in der Armgrube.
- Erzähl mir von dir.
- Du selbst hast mir gestern doch Redeverbot erteilt.
- Das war gestern. Erzähl mir, worüber du schreibst.
- Über alles Mögliche. Über Arbeiter. Über Buchhalter. Über Studenten. Über Kindergärtnerinnen. - Seine Lippen gleiten von der Ellbogengrube hinauf bis zu meinen Schultern. - Über Rentner. Über Soldaten.
- Auch über Afghanistan?
- Nein. Und frag bitte nicht, warum.

Die Hälfte meines Lebens besteht aus ungestellten Fragen. Doch ich will mich niemandem aufdrängen, obwohl mir manchmal vor lauter Fragen die Lippen jucken und schmerzhaft die Schläfen pochen, ja, bis in die Fingerspitzen spüre ich dieses ruhelose Pochen, und ich muß mir die Nägel in den Handteller graben, damit dieser andere Schmerz mich beruhigt. Jetzt geht das nicht, denn seine Hand liegt auf der meinen.

- Und was darf ich dich fragen?
- Frag mich, was ich heute abend mache. Weißt du - mir bleiben nur noch einige Tage, und ich habe noch kaum etwas gesehen.
- Was möchtest du denn sehen?
- Das Unerwartete. Das, was mir niemand versprochen hat. Wie dich.
- Ich bin doch kein Tourismusobjekt!
- Und ich kein Tourist. Hast du das noch nicht gemerkt?
- Du bist doch zum Arbeiten hergekommen.
- Quatsch. Arbeiten kann ich auch zu Hause. Sogar noch viel besser, denn dort gibt es kein Meer, keine plötzlichen Stürme und keine Mädchen, die nachts schwimmen gehen. Nur Schreibtisch und Schreibmaschine, Papiere und Verträge.
- Und Frau und Kinder...
- Die auch, aber die stören nicht. Dort ist der Alltag. Dort habe ich nicht das Gefühl, etwas zu verpassen. Hier dagegen... Hör mal, was machst du heute abend? Sag bloß nicht, du gehst schwimmen... Hättest du nicht Lust, nach Riga zu fahren? Mit mir zusammen? Du könntest mir deine Lieblingsorte zeigen.
- Und wenn ich keine habe? Ich mag Riga nicht, ich fühle mich fremd dort. Ich weiß, daß sich das blöd anhört.

Ich weiß, daß sich das in der Tat blöd anhört. Ich weiß auch, daß ich mir bei keinem anderen einen solchen Satz erlauben würde. Hat mir der Sekt, den wir eben im Strandcafe getrunken haben, die Zunge gelöst, oder fällt mir bei Vlad das Reden deshalb so leicht, weil er von auswärts kommt, weil er bald wieder wegfährt und wir uns nie mehr begegnen werden? Oder weil er doppelt so alt ist wie ich? Wie ein älterer Bruder oder ein jugendlicher Vater, den das Leben und der Alkohol noch nicht zugerichtet haben und bei dem man im Gespräch nicht stets auf der Hut sein muß. Bei den Klassenkameraden heißt es Stil bewahren, die Eltern darf man nicht beunruhigen, und einen Bruder habe ich nicht. Ich hatte nur Dik. Ganze zwei Monate lang - von dem Tag, an dem wir miteinander ins Gespräch kamen, bis zu dem Tag, als sie ihn abholten. Dik konnte ich alles erzählen, so wie es war. Ein fast schon vergessenes Gefühl.

- Ich verstehe dich. Am Meer ist es natürlich besser. Aber du kannst mir doch nicht erzählen, daß du nie Lust auf Lärm und Trubel hast. Kinos, Museen, Cafes, Freunde - etwas davon hätten bestimmt sogar die Najaden nötig, wenn sie in unsere Zeit hineingeschwommen kämen.
- Du hast recht. Also gut, machen wir einen Ausflug.
- Verehrtes Fräulein Fremdenführer, hätten Sie mir da irgendeine ausgefallene Tour zu bieten?
- Ausgefallen? Dann müssen wir zu Arta.
- Und was passiert dort?
- Das weiß man vorher nie. Aber ich denke, es wird dir dort gefallen - wenn es schon etwas Ausgefallenes sein soll.
- Gut, ich verlasse mich ganz auf dich.

- Kerzen müssen wir kaufen. Sie hat keinen Strom dort. Da gehört es sich, daß der Besuch Kerzen mitbringt.
- Wie ist das möglich: mitten in der Stadt und kein Strom?
- Das ist sehr wohl möglich - wenn man zu lange nicht zahlt.
- Deine Freundin hat vielleicht eine etwas leichtfertige Lebenseinstellung.
- Mit Lebenseinstellung hat das nichts zu tun. Den Strom haben sie schon vor langem abgestellt, da wohnte sie noch gar nicht in diesem Atelier. Und hör überhaupt mit deiner Fragerei auf, gleich siehst du es ja selbst.
- Indem ich statt einer Zirkuskarte eine Kerze vorzeige?
- Ich kann auch allein gehen.
- Du bist ja stachlig wie ein Igel.
- Also Finger weg, ich steche!

Sein Arm um meine Schultern. Heiß. Der Sommer ist ohnehin schon so heiß, was soll da noch diese fremde Glut? Und wo tue ich jetzt meinen Arm hin, der zwischen unseren Körpern eingeklemmt ist? Doch schon hat er ihn sich um die Taille geschoben. Ich gehe neben dem langen Mann im schwarzen Hemd, und es gelingt mir sogar, mit ihm Schritt zu halten. Ich spüre den leichten Schweißgeruch seiner Achselhöhle, durch den Duft eines nichtssagenden Deodorants hindurch. Diese Hitze. Das Kleid klebt mir am Rücken, und bestimmt bald ebenso sein Hemdsärmel an meinem Nacken. Auch in mir drin ist die Hitze, vielleicht beginne ich gleich zu schmelzen und tropfe auf den Asfalt nieder. Ein paar Tröpfchen werden auf dem schwarzen Hemd zurückbleiben, und am Abend wird er es waschen müssen.
- Wäscht deine Frau dir die Hemden?
- Nein, wir geben sie in die Wäscherei. Warum fragst du?
- Ich möchte wissen, wie du lebst.
- Langweilig. Ich lebe langweilig. Ich bin dir so dankbar, daß du mir erlaubst, mit dir zusammen zu sein.
Erlaubst? Habe ich ihm das tatsächlich erlaubt? Nicht daß ich wüßte. Die Hitze pocht in meinen Fingerspitzen auf dem breiten Gürtel seiner Jeans, in meinem Ellbogen, der im Rhythmus seiner Schritte mitschaukelt. Von Dürfen habe ich nichts gesagt. Meine Schulter ist unter seiner Handfläche schon ganz taub geworden. Mein Kleid hat nur dünne Träger, die Schulter ist nackt, und es wird auf ihr ein eingebrannter Abdruck zurückbleiben, wie der Schatten einer großen fünfbeinigen Spinne. Seltsam, daß man keine Schmerzen empfindet, wenn es so heiß ist.

- Was brauchen wir noch - außer Kerzen? Trinkt deine Freundin Alkohol?
- Natürlich. Sie ist doch Dichterin. Warum lachst du?
- Darf ich dich küssen?
- Natürlich nicht.

Natürlich doch. Sein Mund ist heiß, seine Zähne graben sich schmerzhaft in meine Lippen. Wir stehen in einer engen Nebenstraße, wo es selbst mitten am Tag dämmerig ist. Die runden Pflastersteine beginnen sich unter meinen Füßen zu bewegen. Als stünde ich auf einer Welle. Ich wußte doch, daß Schmerzen dazugehören. Er läßt nicht ab von meinem brennenden Mund, wühlt sich immer tiefer in ihn hinein. Sein Speichel schmeckt süßlich bitter. Unsere Zungen begegnen sich jetzt ohne Worte. Das Pflaster schwankt. Vielleicht schwimmen wir fort. Ich halte die Augen geschlossen und sehe nicht, wohin.

- Ich werde über dich mein allerschönstes Gedicht schreiben.
- Und wird es gedruckt?
- Nein, solche Gedichte werden nicht gedruckt.
- Weshalb?
- Deshalb, weil sie nicht der hohen Moral des Kommunismus entsprechen.
- Baust du etwa auch den Kommunismus auf?
- Die ganze Sowjetliteratur befaßt sich nur damit. Aber ein Gedicht über dich - das ist etwas ganz anderes.
- Also keine Sowjetliteratur? Worüber lachst du jetzt schon wieder?
Wir stehen im Treppenhaus. Es ist eng dort und stinkt nach Katzen. Einen Aufzug gibt es hier nicht.
- Wenn du auf jeder Stufe einen Kuß willst, kommen wir nie nach oben.
- Gut, dann küssen wir uns jetzt richtig, und dann gehen wir hoch.
Er läßt sich auf eine Stufe nieder und zieht mich auf seinen Schoß. Die Treppe ist so schmal, daß die alte Tante, die an uns vorbei will, sich an die Wand drücken muß. Ihre große Einkaufstasche prallt Vlad gegen die Schulter. Sicher kommt sie gerade vom Markt - aus der Tasche ragen dicke Rhabarberstengel. Keine Zucht und Sitte mehr, knurrt die Alte, führen sich auf wie die Ferkel, so sind sie, die jungen Dinger von heute, nischt im Kopp wie für jeden Kerl die Beine breit.
- Nur gut, daß ich kein Lettisch verstehe.
- Die redet doch nur mit sich selber.
- Und deshalb kriegst du so eine rote Birne? Hast du etwa noch nie in einem Treppenhaus geknutscht?
- Doch, doch, da mach dir mal keine Sorgen.

Ich spüre, wie mein Gesicht glüht. Meine Lippen sind schwer und geschwollen. Vlads Gesicht ist wie Schmirgelpapier. Vielleicht haben seine Küsse meine oberste Hautschicht weggescheuert, und ich fange gleich an zu bluten. Meine Backen brennen wie mit feinen Wunden bedeckt.
Neben uns auf der Stufe steht Vlads Umhängetasche. Er holt daraus eine Flasche und einen roten Plastikbecher hervor.
- Vernünftigerweise habe ich gleich zwei gekauft. Trinken wir auf das Wohl der alten Tante - möge ihr der Rhabarberkompott gut geraten.
- Gleich kommt bestimmt wieder jemand...
- Na und? Wir stärken uns doch nur, damit wir es bis zum nächsten Stockwerk schaffen. Rümpf nicht das Naschen, das ist guter Wein.
Er selbst trinkt aus der Flasche. Meine Backe ist gegen seine Schulter gepreßt, mit dem Hinterkopf spüre ich, wie der Wein durch seine Kehle gluckst. Süß und feurig.
- Tokaier. Aus Ungarn. Glaub mir, das ist kein Gift.
- Ich kann nicht so schnell.
- Ist ja auch keine Eile.
Er nimmt mir den Becher aus der Hand, und wir küssen uns wieder. Plötzlich fühle ich Dunkel in meinem Inneren, es wogt und flutet gegen seinen gierigen Mund, gegen die Hände, die meine Schultern umklammern, gegen das schwarze Hemd, dessen rauher Stoff meine Brüste scheuert. Meine Haut wird immer dünner, gleich wird das Dunkel aus mir hervorquellen. Es erfüllt meine Lippen und treibt meine Finger. Vlads Hand ist in meinem Schoß versunken. Was hat die Alte eben gesagt vom Beinebreitmachen?
- Laß mich. Nun hör doch auf!
- Wie du willst.
Er hat meinen Zopf gelöst und spielt mit meinem Haar. Er dreht und windet es, baut daraus einen Turm und zerstört ihn wieder, und sein Atem flattert über meinen Hals wie ein Schmetterling.
- Trink noch einen Schluck.
Meine Lippen sind taub, den Wein schmecke ich kaum noch, deswegen fällt es mir nicht schwer, auszutrinken bis auf den Grund. Der Becher entgleitet meinen Fingern und rollt mit leichtem Geschepper die Stufen hinab.
- Kleiner Imbiß gefällig?
Vlad hält mir einen stämmigen Rhabarberstengel hin - sicher aus der Einkaufstasche der Alten.
- Wo hast du denn den her?
- Schlichte Selbstverteidigung. Beinahe hätte sie mir damit das Auge ausgestochen.
- Selber schuld. Man soll eben nicht auf Treppen herumlungern.
- Mitten auf der Straße küssen magst du ja nicht.
Jetzt schmeckt sein Mund säuerlich nach Rhabarber. Seine Hand liegt unter meinen aufgelösten Haaren. Meine vom Dunkel überfluteten Hände wandern über seinen Körper. Sein Hemd ist feucht von Schweiß, sein Haar überraschend weich. Meine Finger wollen die Furche zwischen seinen Brauen glätten, doch es gelingt ihnen nicht. Dann nisten sie sich in der heißen Grube neben seinem Hals ein.

Jemand kommt die Treppe hinauf, ich höre seine Schritte.
- Ciao, Vita.
- Ciao, Iv.
- Ihr wärmt euch hier auf, was?
- Magst du auch einen?
- Da sag ich nicht nein.
- Der Becher ist uns gerade weggerollt. Du mußt aus der Flasche trinken.
- Mit Vergnügen.
Ich bin aufgestanden. Es ist unbequem sich zu unterhalten, wenn einer steht und einer sitzt. Vlad schließt sich meinem Beispiel an. Er ist einen halben Kopf größer als Iv.
- Ich sollte euch vielleicht einander vorstellen. Das ist Vlad, aus Moskau. Und das ist Iv, aus Riga.
- An der Knete scheints ja bei dir nicht zu hapern, wenn du dir so ein edles Gesöff leisten kannst.
- Ich kaufe, was mir schmeckt. Was dagegen?
- Nee, nee. Wir sind hier bloß Herberes gewöhnt.
Iv läßt leicht seine Tasche klirren. Ich weiß, sie ist vollgestopft mit Weinflaschen, einem billigen georgischen Krätzer. Ein paar Mal bin ich bei Arta dabei gewesen, wenn Iv auspackte. Auf der
Schule war er mit Arta in einer Klasse. Im allgemeinen ist er sanft und wortkarg. Nur manchmal legt er dann plötzlich los mit erregten Reden, über den Vulkan, unter dem wir alle gebaut haben und der jetzt noch schläft, aber irgendwann erwachen wird...

Iv klopft an, doch niemand antwortet.
- Sollen wir? fragt er mich, als ob wir zusammen gekommen wären und ich müßte jetzt entscheiden. Doch das soll er gefälligst selber tun.
- Mir egal.
- Also gut. Dann wollen wir uns hier mal häuslich niederlassen.
Iv öffnet die Tür, läßt sie sperrangelweit aufstehen und macht es sich gleich auf dem einzigen Sofa bequem.
- Schließt deine Freundin nie ab?
-Nie.
- Weil sie eine Dichterin ist?
- Sie sagt, den Schlüssel verliert sie meistens oder er klemmt. Deswegen benutzt sie ihn nicht mehr.
- Und das ist für uns alle sehr bequem so, fügt Iv hinzu. - Komm, wann du willst - und du bist immer willkommen. Komisch, daß heute noch keiner da ist.
Ich nehme ein Kissen und setze mich auf den Fußboden. Vlad bleibt stehen und mustert den Raum mit verkniffenen Augen. Ich kann ihn verstehen, am Anfang ist es schwer, sich an derlei zu gewöhnen. Auf den Wänden weitgeschwungene Linien in Gelb und Violett. Die hohe Decke übersät von Flecken, unablässig bröckelt von ihr der Putz. Arta pflegt lachend zu sagen, hier sei ihr nichts anderes übrig geblieben, als das Trinken aus der Flasche zu lernen, weil in die Gläser immer der Kalk rieselt. Die Linien auf den Wänden stammen noch von dem Künstler, der früher hier gearbeitet hat. Bestimmt im Delirium gemalt. Aber Arta stört sich nicht daran. Ihre Bücher hat sie in den Ecken aufgestapelt und weist alle Vorschläge ab, doch ein Regal zu bauen, das die Wände wenigstens notdürftig verdeckt. Möbel gibt es überhaupt keine, abgesehen von dem klapprigen Sofa und einigen noch nicht verheizten Kisten. Und einem an der Wand lehnenden Gemälde, auf dem ein Typ dasitzt und Gitarre spielt. Er schaut geradeaus vor sich hin, und irgendwie gewinnt man den Eindruck, er sei blind. Um ihn herum schweben weiße Blütenblätter in der Luft, und er sieht sie nicht.
- Wer hat das gemalt? fragt Vlad, der sich jetzt dem Bild gegenüber hingehockt hat, sicher, um die gelben und violetten Linien nicht mehr ansehen zu müssen, von denen man Augenflimmern bekommt.
- Johan. Gefällt es dir?
- Johan - und weiter?
- Den Nachnamen weiß ich nicht. Er schaut hier manchmal vorbei. Ein sehr netter alter Mann.
- Ist er Mitglied im Künstlerverband?
Iv prustet los.
- Ach so, unser werter Herr Gast interessiert sich für die Personendaten. Man kann ja schließlich nicht so mir nichts dir nichts die Kunst genießen: nein, vorher muß geklärt werden,
ob der Künstler auch über das erforderliche moralische Niveau verfügt.
- Nein, nein, so schlimm ist es mit mir noch nicht, sagt Vlad lächelnd - Ich würde diesen Maler nur gern einmal kennenlernen. Wo kann ich ihn treffen?
- Geh halt abends durch die Cafes, da findest du ihn schon.
- Dann muß Vita mitkommen.
- Das macht ihr beide mal unter euch aus, gibt Iv schroff zurück. Vlad streckt ihm begütigend die Flasche hin, doch Iv schüttelt den Kopf.
- Wißt ihr was, ihr Turteltäubchen, schnäbelt ihr hier mal schön weiter. Ich muß noch kurz weg. Wir sehen uns.
Die schwere Tragetasche läßt er auf dem Fußboden stehen, da kommt er bestimmt zurück. Die Tür ist jetzt zu. Vlad setzt sich neben mich, seine Hände schlüpfen unter mein Kleid. Seinen Schultern sind mit Kalk berieselt. Der blinde Mann auf dem Gemälde schaut durch mich hindurch. Ich darf nicht so sitzen bleiben. Ich muß aufstehen, solange ich noch dazu in der Lage bin.
- Na, was ist, Kleine? Warum bist du so unruhig? Eine unverschlossene Tür ist der beste Schutz. Ich habe doch keinen Schlüssel.
- Soll ich dir ein Gedicht von Arta übersetzen?
Auch Manuskripte liegen stapelweise in allen Zimmerecken herum. Manchmal füttert Arta damit ihr Kanonenöfchen. Mindestens zwei Gedichtbände habe ich schon verheizt, sagt sie dann und lacht. Vielleicht wird der dritte deswegen umso genialer.
- Du bist selbst ein Gedicht. Laß mich noch ein bißchen lesen.
- Bin ich denn in Blindenschrift?

Vlads Fingerspitzen gleiten über meine Haut wie über eine Buchseite. Er murmelt etwas, so leise, daß ich nichts verstehe, obwohl sein Mund ganz nah ist.
Ich lange zu einem der Stapel hinüber. Arta ist einem nicht böse, wenn man in ihren Papieren kramt. Sie hat nichts zu verbergen, zumindestens nicht in diesem Atelier. Doch es kann ja nicht sein, daß das ihr ganzes Leben ist. Ich glaube nicht, daß man seine Tür immer unverschlossen lassen kann.
- ERLAUB MEINEN FINGERN DEIN GESICHT ZU ERRATEN
  DURCH DIE VON DER ZEIT GESPÜLTEN KOLKE
  LASS MEINE LIEBKOSUNG GLEITEN IM WARMEN STROM.
- Bitte, sei so lieb.
Er hat sich auf den Rücken gelegt, den Kopf auf meinen Schoß gebettet, wie einen schweren warmen Stein, und meine Hand an seine Backe gezogen.
- Die von der Zeit gespülten Kolke - das klingt schön. Sind sie hier? Worauf willst du hinaus?
- Auf gar nichts. Ich übersetze doch nur.
- Das kannst du ausgezeichnet. Du sprichst Russisch besser als ich. Du solltest Übersetzerin werden.
- Mein Leben lang fremde Worte übersetzen? Nein, danke!
- Ach je, wie jung du noch bist!
- Du redest wie ein alter Mann.
- Sehe ich denn nicht alt aus?
Sein Gesicht ist dunkel und glatt. Ein paar hellere Fältchen in den Augenwinkeln. Scharfe Lippen. Ich fahre mit dem Finger darüber, und für einen Moment kommt es mir vor, als würde ich mich gleich schneiden. Meine Hände kommen auf seinen hageren Wangen zum Stillstand. Seine Hände packen meine Handgelenke. Es tut weh. Dabei weiß ich doch, daß es ohne Schmerzen nicht abgeht.

- Ich sehe, ihr habt eure Zeit nicht nutzlos vertan.
Das hört sich beinahe an wie in einem altmodischen Theaterstück. In der Tür stehen Arta und Iv, während Vlad und ich uns auf dem Fußboden wälzen. Vlad läßt meine Arme los und springt auf. Ich bleibe auf meinem Kissen sitzen. Ich weiß nicht, ob ich zum Aufstehen Kraft genug hätte.
- Guten Tag. Sie sind vermutlich die Hausherrin.
- Ich bin Arta.
- Ich muß mich bei Ihnen für mein unbefugtes Eindringen entschuldigen.
- Laß gut sein. Du bist nirgends eingedrungen. Vita darf mitbringen, wen sie will.
Das ist vielleicht nicht besonders höflich ausgedrückt. Aber er hätte doch ahnen müssen, daß man hier über ihn nicht gerade erfreut sein würde, mit seinem allzu geschniegelten Äußeren. Vielleicht denkt er, es läge hauptsächlich daran, daß er Russe ist. Doch hier kommen regelmäßig Hippies zum Übernachten her, aus Moskau, Petersburg,Tscheljabinsk, und alle verstehen sich mit ihnen großartig. Auch Dima, Artas Freund, ist ein Russe, der zwar sein ganzes Leben hier verbracht hat, aber Lettisch nur holprig spricht. Niemand stört sich daran. Wie soll man Vlad das klarmachen? Und es würde es ihm auch gar nichts helfen, wenn er einen löchrigen Pullover anhätte, billige Zigaretten rauchte und einen Dreitagebart trüge. Wenn ich jetzt so von unten zu den dreien hinauf schaue, merke ich nur zu deutlich den durch keine Maske zu verbergenden Unterschied.

Vlad überreicht Arta die Kerzen und die Flasche und nimmt wieder neben mir Platz.
- Ganz schön mieses Kabuff hier, flüstert er mir ins Ohr. - Bist du sicher, daß du bleiben möchtest?
- Gefällts dir nicht?
- Schon gut, sagt er und gibt mir einen Kuß auf die Backe.

Dik hatte mich damals hergeschickt.
- Sie ist eine sehr gute Freundin von mir. Fast ebenso gut wie du. Bring ihr bitte diese Mappe. Mit
einem Gruß von mir.
- Wird sie sich nicht wundern?
- Nein. Sie wundert sich nur, wenn etwas Schlimmes passiert. Ein sehr idealistisches Wesen. Ihr käme es nur sonderbar vor, wenn ich jetzt im Knast, im Krankenhaus oder in der Hölle wäre - obwohl mir das im Moment eigentlich zukäme.
- Was dir zukäme, wäre ein normales Leben, wo du dich nicht zu verstecken brauchst wie ein Illegaler.
- Sie wird dir gefallen. Ihr beide seid euch ähnlich. Sag ihr, ich hätte Glück gehabt.

Doch das richtete ich nicht aus. Auf der Zugfahrt begann ich, mir die Zeichnungen in der Mappe zu betrachten. Alles war dort versammelt - die Gefängniszelle, deren Tür sich geradewegs zur Hölle öffnete, der überfüllte Krankensaal, wo alle dasselbe Gesicht hatten, die sonnenversengten Felsen, deren vertrocknete Blutlachen aussahen wie gepreßte Blumen im Herbarium eines schlampigen Riesen.
Damals drängte sich hier eine bunte Gesellschaft. Arta sagte, sie feiere ihren Geburtstag, doch das tut sie mindestens einmal pro Monat. "Schließlich ist keiner von uns nur einmal geboren" - diesen Spruch führt sie oft im Munde. Sie nahm mich auf wie ihresgleichen, bedrängte mich nicht mit Fragen, bestand nicht darauf, daß ich das mir in die Hand gedrückte Glas auch leertrank, und erwartete nicht, daß ich mich durch Originalität auszeichne - dort hatte jeder genug an seiner eigenen.
Das nächste Mal kam ich im Herbst. "Sag gar nichts", sagte Arta. Wir gingen auf den Platz, setzten uns auf eine Bank neben dem Springbrunnen, tranken Bier und dachten uns für die Passanten Biographien aus. "Der da ist ein pensionierter Rechtsanwalt. Sieh nur, wie er die Stirn runzelt - er erinnert sich gerade an einen verlorenen Prozeß." "Und die da ist Sekretärin bei einem ganz hohen Tier, völlig berauscht vom Bewußtsein ihrer Wichtigkeit." "Und der junge Mann dort? "Sicher ein Student aus einer kleinen Stadt. Pflichtbewußt und stets unausgeschlafen, weil seine pflichtvergessenen Kommilitonen im Wohnheim jede Nacht ihre Gelage veranstalten." "Darf ich vorstellen - das ist Iv."
Beim Abschied hatte sie mir dann zugeflüstert: "Keine Angst. Er kommt wieder." Und ich glaubte ihr. Auch jetzt noch meine ich, daß Dik irgendwann wiederkommt. Aber vielleicht werden wir einander dann nicht mehr erkennen.

Evija kommt, barfuß und mit Wiesenblumen im Haar. Ihr Kleid hat sie sich selbst geschneidert, denn etwas derart Frivoles wird von unserer Bekleidungsindustrie nicht hergestellt und auch nie hergestellt werden. Gleich hinter ihr tritt Raf ins Zimmer und verkündet grimmig, dies sei nun endgültig der letzte Streit zwischen ihnen. Er werde keinen Frieden mehr schließen, allerhöchstens dann, wenn Arta persönlich die Aussöhnung in die Hand nehme. Da Evija und Raf sich ständig zanken und wieder vertragen, weckt das keine besondere Aufmerksamkeit mehr.
Es dämmert. Arta zündet zwei Kerzen an und stellt die eine auf den Fußboden, die andere aufs Fensterbrett. Es geht kein Windhauch, die Flammen steigen gerade nach oben. Wieder klopft es an die Tür. Die Leute, die jetzt hereinkommen, kenne ich nicht. Einer von ihnen läßt sich schwer neben mich nieder und knufft mich dabei mit der Schulter an. Seine abgerissene Jeansjacke verströmt einen sauren Geruch, man merkt, daß er mehrere Nächte nicht aus den Kleidern gekommen ist.
- Ciao miteinander!
Ich rücke ein wenig zur Seite, nur ein kleines bißchen, doch er bemerkt es und fühlt sich gekränkt.
- Oho, was für feine Herrschaften!
- Ihr lebt hier wie in Abrahams Schoß und habt keine Ahnung, was in der Welt vorgeht, ruft der andere eben Hereingekommene voller Entrüstung. - Vorhin am Bahnhof sind die Bullen
auf uns los. Mit knapper Not sind wir nochmal davongekommen.
Warum die Miliz handgreiflich wurde, frage ich nicht. Ich bin überzeugt, daß keiner von ihnen sehr erpicht darauf ist, die Wahrheit zu erzählen, weil sie meist nicht besonders schmeichelhaft ausfällt. Und in diesem Fall ist alles klar: ein paar obskure Pennertypen haben auf dem Bahnhofsplatz versucht, eine Flasche zu leeren, nichts weiter. Kein ernsthafteres Delikt als "Verzehr alkoholischer Getränke an einem öffentlichen Ort". Aber genug, um sich für einen Augenblick als Held zu fühlen. Gesetzesübertretung - welch stolzes Wort. Bringen eigentlich alle Staaten ihre Bürger dahin, daß sie sich darauf was einbilden?

- Vita, ich muß dich was fragen.
- Ja?
- Gehen wir ein wenig beiseite, okay?
Iv und ich stellen uns in die schummrigste Ecke, Iv gegen die gelbviolette Wand gestützt.
- Dein Pulli ist bekleckert.
- Und du hast keine Angst, dich zu bekleckern?
- Soll das ein Vorwurf sein?
- Ich wundere mich nur. Du bist so...
- Jung und rein, nicht wahr?
- Ja. Ja! Was willst du mit diesem Affen?
- Nach einem Affen sieht er mir eigentlich nicht aus...
- Natürlich. Ein Mann mit gesellschaftlicher Position und geschmeidiger Zunge. Sehnst du dich wirklich nach sowas? Willst du aus dem neunten Stock uns allen auf den Kopf spucken?
Wird es dir hier in der Provinz zu langweilig? Bildest du dir vielleicht ein, der meint das ernst? Der bringt dich nach oben in der Welt? Die meinen es nie ernst!
- Meine Oma hat mir früher immer aus der Bibel vorgelesen. "Richtet nicht, auf daß ihr nicht gerichtet werdet."
- Ich will über niemanden richten. Es tut mir nur leid, daß du so... Gut, ich versteh schon. Hat keinen Sinn, dir das auszureden. Pfeifen wir uns noch einen rein?
Er reicht mir die Flasche mit dem georgischen Krätzer, und wir pfeifen uns noch einen rein.

- Arta, weißt du nicht, wo man Juhan findet?
- Doch. In Carnikava auf dem Friedhof. Auf der linken Seite nahe beim Zaun.
- Meinst du das ernst?
- Mit sowas treib ich keine Scherze. Eines Abends haben sie ihm auf der Straße eins über den Schädel gegeben und seine Tasche mitgehen lassen. Dabei war gar nichts drin, höchstens ein
paar vertrocknete Pinsel und ein Stück Pirogge. Er hat sich noch mit eigenen Kräften nach Hause geschleppt und ins Bett gelegt, aber am nächsten Morgen wollte er partout nicht mehr
aufwachen. Jetzt bleibt nur noch der verspätete Ruhm abzuwarten.

- Hat einer ein Stückchen Papier da?
- Da, guck mal, ein ganzer Stapel. Greif zu! - Arta hat auch nichts dagegen, wenn man ihre Gedichte zum Zigarettendrehen benutzt. Das Zeug da in der Streichholzschachtel ist sicher
Gras, mit Tabak vermischt.
- Der erste ist für die Damen.
Süßlicher Rauch quirlt hoch. Die Zigarette wird reihum weitergereicht, wie bei den Indianern die Friedenspfeife. Von einem so kleinen bißchen wird man zwar nicht richtig high, aber es entsteht ein Gefühl von Nähe. Man ist unter seinesgleichen.

Ein halb zerrissenes Blatt Papier kommt auf meine Knie niedergesegelt.
JA ICH KENNE IHN JENEN KÜNSTLER
DER DIE SONNENUNTERGÄNGE HINMALT FÜR DIESEN SOMMER.
KOMM VERGIESS VOM SPRIT EIN PAAR TROPFEN DEM TOTEN ZUR GABE.

- Also warum? Warum soll ich ständig an die Zukunft denken? fragt Raf mit lauter Stimme. - Vielleicht schlägt morgen irgendein Idiot mir auf offener Straße den Schädel ein. Ob ich ein
Sparbuch in der Tasche habe oder nicht, ist doch völlig belanglos. Für den Beerdigungsschnaps legen die Freunde zusammen.
Evija schluchzt leise. Raf hat ihren Lippenstift genommen und schreibt damit etwas an die Wand. Die dunkelroten Buchstaben wanken und stolpern übereinander.
- Sechs Rubel... dafür hab ich sechs Rubel bezahlt, du Scheusal! jammert Evija.
- So ein Irrsinn, sagt Raf vorwurfsvoll, - dafür gibt es ja schon zwei Flaschen Schnaps mit Zukost. Und fährt mit noch größerer Inbrunst fort, die teure Schminke auf das schizophrene
Liniengewirr der Mansardenwände zu schmieren:
SCHNELL LEBEN - JUNG STERBEN!
- Eine Insel in der Südsee. - Das ist Artas Stimme. - Hört ihr nicht die Wellen? Und das Rauschen der Palmen?
Höre ich was? Oder höre ich nichts? Iv klimpert leise auf der Gitarre. In der Mitte des Raums dreht sich jetzt Evija im Tanz und streckt die Arme nach einem nichtexistenten Partner aus.
- Eine Vollmondnacht, und die Inselbewohner bereiten sich auf den Mond tanz vor. Sie kommen aus ihren Hütten und setzen sich um die Feuer in den Sand. Genauso wie wir.
Ja, wir sind Inselbewohner. Ein riesiger Ozean trennt uns von der großen weiten Welt, wo unglückliche Menschen in Büros verkümmern, an Fließbändern stehen und in Kriegen sterben.
Wir haben unsere kleine warme Insel, unsere Feuer und den Vollmond.Vlad und ich stehen am Fenster, ich lehne mich gegen das Fensterbrett und spüre seine Hände auf meinen, seinen
Körper an meinem Rücken. Unsichtbare Funken springen zwischen uns hin und her. Draußen ein grauer gewöhnlicher Großstadtabend. Artas Mond läßt sich am besten mit geschlossenen
Augen betrachten.

Jemand brüllt. Ich möchte meinen Blick nicht vom Mond losreißen. Aber es ist ein solches Gebrüll, daß ich mich einfach umdrehen muß.
In der Mansarde stehen zwei Fremde in blaugrauer Kleidung. Mit Uniformmützen. Zwei Bullen. Und der eine von ihnen brüllt:
- Dies ist kein Wohnraum! Niemand von Ihnen ist berechtigt, sich nach 23 Uhr hier aufzuhalten! Alle mit aufs Revier zum Protokoll!
- Dieses Atelier gehört meinem Freund, er hat uns erlaubt, hier zu sein. Sie können ihn ja anrufen. - Artas Stimme klingt sehr leise.
- Ich muß überhaupt niemanden anrufen! Los, los, nicht getrödelt hier! Unten wartet der Wagen! Alles Weitere auf dem Revier!
Arta steht mitten im Zimmer. Der eine Milizmann hält sie am Arm gepackt und zieht sie zur Tür, der andere versucht, Raf hochzuzerren. Es ist dunkel in der Mansarde, ich sehe nicht richtig, was in den abgelegeneren Winkeln passiert. Wenn es bloß noch dunkler wäre, daß man sich in der Dunkelheit irgendwo verstecken könnte... Doch ich weiß, das geht nicht. Iv ist aufgesprungen und stellt sich schützend vor Arta. Der Bulle holt aus und schlägt ihm ins Gesicht. Es gibt ein lautes Geräusch, daß ich mir am liebsten die Ohren zuhalten möchte. Aber ich kann mich nicht rühren.
- Du treibst hier mit mir keine Scherzchen! Marsch, zur Tür!
- Aber Sie dürfen doch nicht...
Noch ein Schlag, genauso laut wie der erste. Die Flamme der näher stehenden Kerze zuckt auf und erlischt. Die andere brennt weiter.
Vlad ist zu dem brüllenden Bullen hingegangen und erklärt ihm etwas, redet schnell und leise auf ihn ein. Ich sehe, wie er ein Büchlein mit rotem Einband schwenkt. Sicher ein Mitgliedsausweis, von der Partei oder vom Schriftstellerverband. Der Milizmann hört zu und nickt zustimmend. Gleich wird alles wieder gut werden. Ich darf nur nicht auf den roten Fleck
in Ivs Gesicht schauen. Er wird ja wohl wieder verschwinden. Ich darf nicht auf Ivs Gesicht schauen. Wenn ich anfange zu schreien, ist alles verloren.

Das ist alles nur ein Traum. Nichts weiter. Ein Traum von einem Moment, in dem ich nicht zugegen war. Ich weiß nicht, wieviele von ihnen es damals waren und wer ihnen öffnete, ob Dik selber aus meinem Zimmer zur Tür kam und ob er überhaupt zu der Zeit schon wach war - wir hatten doch in der Nacht zuvor so lange geredet, und danach hatte er noch in der "Chronik der Marsmenschen" gelesen. Ebenso gut konnte er noch geschlafen haben, und wer hatte ihn dann geweckt, und wie war das abgelaufen? War vielleicht auch ihm im ersten Moment alles wie ein böser Traum vorgekommen? War man grob mit ihm umgesprungen? Oder hatte man zu ihm nichts weiter gesagt als: Mitkommen! Und was hatte er darauf geantwortet? Hatte er tatsächlich gelächelt? In meinem Traum hatte er das nämlich. Gerade so wie Iv jetzt. Mit einem roten Fleck auf der Backe.

Jemand hat mich beim Arm gefaßt und zieht mich fort. Nein, das ist kein Bulle, das ist Vlad.
- Hast du alles geregelt?
- Komm! Jetzt komm doch endlich!
Natürlich ist er stärker als ich, doch ich klammere mich mit der freien Hand am Türpfosten fest. Ich sehe, wie sich die Spitze eines Milizstiefels dem immer noch ganz benommenen Raf in die Seiten bohrt.
- Los, hoch mit dir!
Dann löst sich meine Hand vom Pfosten. Vlad trägt mich die Treppe hinunter, als wäre ich ganz klein und könnte noch nicht laufen. Unten stellt er mich auf die Füße, doch meinen Arm gibt er nicht frei. Sein Griff schmerzt.
- Du tust mir weh.
Doch er scheint mich gar nicht zu hören.

4

Wir stehen am Straßenrand, hinter uns eine blaue Neonreklame: UHRENREPARATUR. Die blauen Lichter streifen über Vlads Gesicht. Durch die Dunkelheit schwimmt ein kleines grünes Licht auf uns zu. Vlad hebt die Hand. Aber ich will nicht in das Taxi einsteigen, ich muß zurück in die Mansarde.
Vlad schubst mich auf die Hinterbank und setzt sich neben mich. Ich rüttele am Türgriff, doch die Tür auf meiner Seite ist abgeschlossen.
- Laßt mich raus! Laßt mich sofort hier raus!
Der Chauffeur schaut sich nach uns um. Ein älteres, kluges Gesicht.
- Irgendwelche Meinungsverschiedenheiten?
- Achten Sie nicht weiter drauf. Die Kleine hat zuviel Wein intus, das ist alles. Ich muß sie nach Hause bringen.
Das Taxi fährt weiter. Der Chauffeur schaut immer geradeaus.
- Du Aas, du! In was ziehst du mich da hinein? Willst du mir mein Leben ruinieren? Du...! Du...!
Ich weiß, was diese russische Schimpfwörter bedeuten. Man hört sie oft auf der Straße und liest sie auf Bretterzäunen. Die Typen in der Schule gebrauchen sie auch manchmal unter sich - streuen sie zwischen die normalen Wörter ein wie obszöne Kommas. Jetzt zischt sie mir Vlad ins Ohr. Er hält mich an der Schulter gepackt und schüttelt mich. Mir ist schwindlig. Warum hält das Auto nicht an?
- Du verdammte kleine Nutte!
Der salzige Geschmack in meinem Mund. Ich renne durch dichtes Gestrüpp, Zweige stechen mir ins Gesicht. Vlads Hand klatscht auf meine Backe. Ich renne durchs Gestrüpp, doch irgendwo da vorne muß doch offenes Feld kommen.
- Kapierst du, was da hätte passieren können? Wenn sie ein Protokoll gemacht hätten? Verhaftet in einer Drogenhöhle! Alkoholexzesse mit staatsfeindlich eingestellten Individuen! Wie hätte ich mich davon je wieder reinwaschen sollen? Und du spuckst einfach darauf? Du...! Du...!

Das Taxi hat angehalten. Vlad steigt aus und zerrt mich aus dem Auto. Draußen ist es stockdunkel. Ein dunkler Garten. Unter meinen Füßen schimmert bleich ein Pfad aus Steinplatten. Es riecht nach Jasmin. Merkwürdig, daß ich noch Gerüche wahrnehme. Als wäre ich noch am Leben.
Wir setzen uns auf eine Bank. Vlad redet die ganze Zeit. Jetzt hat er wieder dieselbe Stimme wie gestern abend, wie heute am Meer und auf der Treppe - warm und tief. Doch der Sinn seiner Worte rauscht an mir vorbei.
Er hat sich auf die Knie geworfen und streichelt meine Beine. Und redet immer weiter. Ich stehe auf und will fortgehen, doch seine Hände geben meine Knie nicht frei. Diese zwei starken Hände. Und diese Stimme.
- Du darfst mich jetzt nicht verlassen. Ich drehe durch, wenn du weggehst. Ich habe die Beherrschung verloren, ja, ich habe mich aufgeführt wie der letzte Trottel. Du wirst mir das nie
verzeihen können. Ich kann es mir selbst nicht verzeihen. Schlag mich, tritt mich, mach mit mir, was du willst, aber geh nicht weg. Liebste, Schönste, liebes gutes Mädchen, bitte bleib bei
mir, bitte hab Mitleid, bitte...
Er steht auf, umarmt mich, zieht mich an sich. Mir ist, als sähe ich dieser Szene von der Seite zu. Als säße ich in einem Theatersaal. Auf der Bühne zwischen romantischen Kulissen zwei Menschen, die sich umarmen. Zwei Schauspieler.
- Ach Gott, du bist ja ganz durchfroren. Gehen wir auf mein Zimmer und wärmen uns auf. Ich mache uns einen Tee. Ich habe sehr guten Ceylontee. Du solltest vielleicht zu Hause anrufen,
daß alles in Ordnung ist, damit sich deine Eltern keine Sorgen machen. Komm, gehen wir... Ach bitte, nur für ein Weilchen...

Er führt mich in das neunstöckige Haus, in dessen Fenstern auch nachts das Licht brennt. Die Frau hinter dem Empfangstresen hebt den Blick vom Strickzeug und mustert mich von Kopf bis Fuß. Wenn ich noch am Leben wäre, würde es mir von diesem Blick kalt den Rücken herunterlaufen. Vlad begrüßt sie liebenswürdig, sie nickt stumm und läßt weiter die Stricknadeln blitzen.
Im Aufzug brennen grelle Birnen, taghell. An der Tür ist ein Spiegel, darin sehe ich mein Gesicht. Rote Flecken gibt es keine, sie sind inzwischen verschwunden. Meine Haare sind von unserem Sitzen auf der Treppe her immer noch aufgelöst. Es ist seitdem ja auch nicht viel Zeit vergangen, es kommt mir nur so vor, als läge das alles tausend Jahre zurück.
- Was ist das für ein Gefühl, einen anderen ins Gesicht zu schlagen?
- Lassen wir das. Ich hatte den Verstand verloren. Ich verstehe selbst nicht, wie ich das tun konnte. Wie ich gesagt habe - wenn du willst, schlag mich. Hier mein Gesicht. Bitte!
Sein Gesicht im Spiegel über meinem. Wahrscheinlich sogar ein schönes Gesicht. Seine Lippen beben. Sich drehen, ausholen und zuschlagen... Ich betrachte meine Hand. Klein, mit einer langen Lebenslinie und zwei Herzlinien. Im letzten Jahr habe ich ein Handbuch der Chiromantie vom Anfang des Jahrhundert studiert. Es muß doch einen Grund geben, warum wir alle so unterschiedlich gezeichnete Handflächen haben. Ausholen und zuschlagen - nein, das kann ich nicht.

Vlads Zimmer liegt im neunten Stock, zum Meer hin. Während er Tee kocht, stehe ich auf dem Balkon und zähle die Blinksignale der Bake. Ich habe einen flauschigen Pullover an, der mir fast bis zu den Knien reicht und in dessen Ärmeln meine Hände völlig verschwinden.
- Wahrsagerinnen müssen doch auch üben. Erzähl mir, was du in meiner Hand siehst.
- Du glaubst mir sowieso nicht.

- Versuch, mich zu überzeugen. Enthülle irgendein schreckliches Geheimnis aus meiner dunklen Vergangenheit. Versprich mir Glück und Ruhm - das werde ich dir bestimmt glauben. Und ein langes Leben, mindestens hundert Jahre.
- Ziemlich hohe Ansprüche, die du da stellst. Schau - das hier ist die Schicksalslinie. Sehr gewunden. Dich erwartet ein buntbewegtes Leben. Deinem Naturell nach bist du wahrscheinlich ein Raufbold. Und eingebildet. Aber das kannst du dir auch leisten- dieses Sternchen hier auf dem Jupiterhügel bedeutet, daß du über herausragende Begabung verfügst. Liebe sehe ich allerdings nicht. - 'Bemühe dich nicht, das zu suchen, was ich nicht habe. Sag mir lieber... Sag, hast du wirklich noch nicht begriffen, daß ich nicht normal bin?

Seine Hand lag weiterhin folgsam auf dem Tisch, im Lichtkreis der Lampe. Doch die Stimme klang verändert, ein wenig heiser - als wäre er lange gegen kalten Wind gelaufen. Auch mir stockte in dem Moment der Atem.
Ich will mich an jenen Abend nicht erinnern. Lange Zeit ist mir das gelungen. Fast war ich schon davon überzeugt, diese Aufnahme sei gelöscht.
- Das ist ja wirklich eine seltsame Frage.
- Wirst du mir jemals verzeihen können?
- Wovon sprichst du?
- Von mir. Ich dränge mich dir auf mit Gesprächen, verbrauche die Luft deines Zimmers, verschwitze deine Bettlaken, lasse mich von dir bedienen, erfreue mich an dir... Das alles ist verlogen und
niederträchtig, denn ich kann es dir nicht mit Liebe vergelten. Mit mir stimmt es nicht ganz. Ich kann keine Frauen lieben, und werde es auch niemals können. Der Mensch, ohne den ich nicht leben kann, hat mich vor die Tür geworfen. Wie ein langweilig gewordenes Spielzeug. Und du hast mich aufgenommen. Doch ich kann dich nicht einmal küssen...
- Das will ich auch gar nicht.
- Jeder will küssen, jeder. Jeder will Liebe, jeder will Wollust spüren bis zum Wahnsinn... Du müßtest jetzt hier mit deinem Typen sein. Mit einem, der bei dir einen hochkriegt. Mit einem richtigen Mann.
Der dich ordentlich durchrüttelt, daß du aufwachst und begreifst, was Leben ist. Auch wenn er dich unglücklich macht - und das wird er mit Sicherheit -, ist das immer noch besser als jetzt. Warum hängst du gelangweilt zu Hause rum? Geh raus und such dir deinen Kerl! Ich brauche deine Aufopferung nicht! Verfluchter Selbsterhaltungstrieb! Da nehme ich deine Freundlichkeiten entgegen und lasse dich die barmherzige Schwester spielen. Mein Gott, wie ich mich verabscheue!

Vlad ruft mich zum Teetrinken. Ich setze mich in den riesigen Klubsessel. Es wäre schön, wenn er mich jetzt mit seinen Reden in Ruhe ließe.
- Ich möchte keinen Tee. Ich werde jetzt besser mal gehen.
- Nein.
- Ich gehe.
- Nein.

Seine Hände auf meinen Hüften. Sein Mund auf meinen Lippen. Sein Mund überall. Seine Hände überall.
Der Flauschpullover schält sich von mir ab. Vlads Hände sind heiß. Aber in mir ist es kalt und leer.
- Du willst es doch selber. Es wird dir Spaß machen. Du bist so weich. Du riechst nach Meer.
- Laß mich. Bitte, hör auf!
- Das kann ich nicht.
- Ich schreie.
- Schrei nur!
Die Nacht ist so still. Ganz ohne Wind. Wie soll ich da schreien?
- Liebste... meine Liebste... meine Kleine... mein Sternchen...
Es tut weh. Das ist alles, was ich fühle. Wenn es mir weh tut, bin ich vielleicht doch noch am Leben.

Auf dem Tischchen neben dem Bett liegt Vlads Armbanduhr. Sie zeigt halb vier. Ich hebe seinen Arm von meiner Brust. Er wacht nicht auf.
Mein weißes Kleid liegt auf dem Fußboden wie ein krepiertes Gespenst.
Auch mein Gesicht im Spiegel an der Aufzugstür ist gespenstisch. Als hätte ich etwas Furchtbares geträumt.
Nur das Meer ist wie immer. Kalt, wegen der Windstille. Das Wasser ist nur dann warm, wenn Meerwind weht.
In der Strandwache schläft bestimmt alles noch. Ich kann hinausschwimmen, so weit ich will. Und noch weiter.

Kauguri - Villa Waldberta - Visby
1998 - 1999

Zweites Buch

Durch die Gummisohlen der Turnschuhe hindurch glühte die Erde. Die beiden Mädchen kicherten.
- Ich brate gleich.
- Und ich bin schon ganz durch. Kannst mich gleich aufessen. Hol schon mal Messer und Gabel!
Nach einigem Warten auf eine Lücke im Strom des Verkehrs gelangten sie auf die andere Chausseeseite und überquerten eine kleine Wiese. Hitzetrunkene weiße Falter taumelten von
Grasbüscheln auf, ihnen gerade ins Gesicht.
- Mama, du hattest versprochen, daß du heute früher kommst.
- Es ging leider nicht.
Das allabendliche Ritual. Worte, die durch endlose Wiederholung ihren Sinn verloren haben. Ebenso wie das in der morgendlichen Hast hingeworfene "Heute abend versuche ich früher zu kommen.”
- Gleich geht die Sonne unter.
- Uninteressant. Wieder nur so ein rosa Sonnenuntergang.
Den ganzen Abend lang sahen Ance und Laine dem Sonnenuntergang zu und zählten die Farbtöne - so viele Rot, so viele Gelb. Am allermeisten Rosa. Zwei Violettöne. Und das Schwarzblau eines nahenden Gewitters Ance hoffte immer noch auf grüne Abendwolken am Horizont.

Vita watete ins Wasser. Nicht nötig, sich umzuschauen - sie wußte, Laine würde sich mit ihrem Geschick abfinden und bei ihrer kleinen Schwester bleiben. Und erst später dann, wenn Mama schon dabei war, an Land zurückzuwaten, würde sie die halbfertige Sandburg verlassen und dann schwimmen gehen - nicht mehr in Wolken von Spritzern wie noch letztes Jahr, nein, diesen Sommer ging sie gemächlich ins Wasser, ohne Hast, und machte nicht einmal dann einen Sprung, wenn eine plötzliche Welle ihr bis ans Kinn schwappte.
An den flachen Stellen war das Wasser unglaublich warm, nur bei den Bojen merkte man ein wenig Kühle. Dort entlang schwamm sie, von einer Boje zur anderen, immer weiter fort von dem rosa Sonnenuntergang. Dann legte sie sich auf den Rücken und spürte ihre langen Haare im Wasser wallen. Wie bleiche Wasserpflanzen, dachte sie. Oder weiße Seeschlangen.

2
- Wie lange kennen Sie Vita Laukmane schon?
- Fast mein ganzes Leben.
- Und näher?
- Mindestens fünfzehn Jahre.
- Sie kannten sie also schon vor ihrer Heirat?
- Ja.
- Haben Sie gemeinsame Interessen?
- Ja. Wir interessieren uns beide für ihr potentielles Werk.
- Würden Sie mir das genauer erklären?
- Sie schreibt ja nie etwas zu Ende. Aus Zeitmangel. Aber sie arbeitet ständig an ihren Sachen. Und sie diskutiert gern mit mir über mögliche Entwicklungen ihrer Sujets. Manchmal ruft sie schon früh am Morgen an, um mir irgendeinen Vergleich mitzuteilen, der ihr in der Nacht eingefallen ist. Kommt Ihnen das lächerlich vor?
- Nein.
- Diese paar Büchlein, die sie bisher zustande gebracht hat - das ist ja noch nicht das Wahre. Allenfalls eine Art Sprungbrett...
- Haben Sie ihr finanziell ausgeholfen?
- Ab und zu.
- Und dieses Sommerhaus haben Sie ihr vermietet?
- Ja.
- Ist Ihnen an ihrem Verhalten irgendetwas Seltsames aufgefallen?
- Das letzte Mal trafen wir uns ganz zu Anfang des Sommers. Ich gab ihr die Schlüssel zum Sommerhaus, wir redeten ein Weilchen - und das wars schon. Sie war nett. Sah gut aus. Sie hatte sich die Haare blond gefärbt. Das stand ihr. Ich hatte vor, sie später einmal zu besuchen, aber daraus wurde dann nichts.
- Haben Sie danach nicht mit ihr telefoniert?
- Nein, sie hat nicht wieder angerufen.
- Und Sie?
- Ich rufe nie bei ihr an. Das ist so üblich zwischen uns.
- Wegen ihres Mannes? -
So einfach liegen die Dinge nicht. Aber ich denke, das brauchen wir jetzt nicht näher zu erörtern. - Sie wissen also nichts über ihr Leben in den letzten Monaten?
- Nein.

- Weißt du, March - wenn ich Märchen schreiben würde, wärest du mein Hauptheld.
- Der Dummling?
- Nein, der Drachentöter.
- Ist das nicht ein und dasselbe? Um sich auf so etwas Unsinniges einzulassen, muß man doch ein bißchen dumm sein. Die Drachen kann man nicht auszurotten. Ich glaube, jeder hat da
seine eigenen.
- Aber den Drachen der Armut erschlägst du immer, wenn er mich verschlingen kommt.
- Ja, und nach einem Monat erhebt er wieder sein Haupt.
Vita warf sich in die Sofaecke, ihre Sandalen klapperten auf dem Fußboden. March packte mit beiden Händen ihre nackten braunen Beine. Die Knöchel waren ein wenig geschwollen. Sicher hatte sie wieder die ganze Nacht am Schreibtisch zugebracht. Er beugte sich näher.
- Laß lieber. Ich stinke nach Schweiß und Straßenbahn.
- Nein. Du riechst nach Meer.
- Egal, trotzdem. Wenn du bloß nicht auf der obligatorischen Bezahlung bestehst.
March massierte ihr sanft die Knöchel.
- Ich hatte mir geschworen, dich nicht mehr anrufen. Aber heute morgen, als die Kleine von der Monatskarte anfing - da habe ich wieder nachgegeben. Ich möchte nicht, daß sie das
Schwarzfahren lernt. Schlimm genug, daß ich es mußte.
- Was machst du, wenn eine Kontrolle kommt?
- Je nachdem. Wenn es eine mürrische Frau ist, verdrücke ich mich zur Tür. Und wenn es ein pickliger Jüngling ist, zieh ich ein betrübtes Gesicht: O je, ich hab die Karte grad nicht dabei - machen Sie mich jetzt einen Kopf kürzer?
- Hör mal, ich könnte doch...
- Mich und meine Töchter aushalten?
- Wenigstens dafür sorgen, daß ihr nicht schwarz zu fahren braucht.
- Ich weiß - du bist ein edler Mensch. Der Held meiner ungeschriebenen Märchen. Zu gut für dieses Leben.
March lächelte und massierte weiter ihre Knöchel. Dann stiegen seine Hände langsam höher. Vitas Haut war immer kühler als seine Hände. Sie lag vollkommen reglos.

- Bist du noch da?
- Ich träume gerade. Ich lebe auf einer Südseeinsel. Und ich muß nichts tun. Muß nirgendwo hinhetzen.
- Was machst du den ganzen Tag auf deiner Insel?
- Ich liege im heißen Sand.
- Darf ich mich dazulegen?
Er zog ihr behutsam den dunkelgrünen Pullover aus und legte sich zu ihr in den heißen Sand. Es war wie immer - Vita war bei ihm und zugleich doch nicht. Unter seinen Berührungen bewegte sie ihren Mund und roch noch stärker nach Meer. Sie gab sich hin, und er genoß es, unglaublich stark, doch sicher fühlte er sich dabei trotzdem nicht.
Heute hatte sie es nicht eilig mit dem Aufbruch. Das war ungewöhnlich - als wäre ihr inneres Uhrwerk stehengeblieben. Er spielte lange mit ihrem Haar, flocht es in neunundzwanzig Zöpfe, und sie führte vor dem Spiegel wilde Tänze auf. Er hatte eine alte Jazzkassette eingelegt, Vita streckte ihre Arme einer imaginären Sonne entgegen und bot der Sonnengottheit ihre nackte Gestalt dar, während sich ihr Gesicht hinter einem Fächer aus blonden Zöpfen verbarg.
- Tanzen auf deiner Insel alle Frauen so?
- Nein. Manche haben davor Angst. Mit diesem Tanz kann man das Unheil herbeirufen.
- Und du hast keine Angst?
- Nein. Ich habe alles Unheil schon abbekommen.

Sie nahm aus ihrer Handtasche einen Packen Fotos.
- Hier. Habe ich heute morgen gekriegt.
Fremder Wohlstand in prächtig leuchtenden Farben. Ein Pool mit blau schillerndem Wasser und junge Leute in Badeanzügen. Ein Einfamilienhaus mit zwei lächelnden Alten auf der Freitreppe. Gepflegte Pferde im Park mit gepflegten Reitern im Sattel. Familientreffen mit Appetithäppchen und langstieligen Gläsern und dezentem Lächeln in die Kamera.
- Meine Verwandtschaft. Großmutter und Großvater und Cousins und Cousinen unbekannten Grades. Schade, daß sie kein Känguruh mit aufs Bild genommen haben.
- In Australien? Das hast du mir nie erzählt.
- Was gibt es da groß zu erzählen? In meinen geschwätzigen Zeiten war es nicht Mode, mit der ausländischen Verwandtschaft anzugeben. Und mir paßte die ganze Geschichte auch Irgendwie nicht. Diese schöne Geschichte, Großpapa der Kapitän. Unser großer Seefahrer. Er besaß eine eigene Jacht. Bei Kriegsende hat er sich dann mit seiner Frau in ruhigere Gewässer abgesetzt. Und die Schwiegermutter blieb mit den beiden Enkelkindern in Riga zurück. Sie hatte Angst vor der Jacht und dem Meer. Und vor allem war für sie eben Lettland der Mittelpunkt der Welt. Sie hat die Mädels großgezogen, ganz allein.
- Deine Urgroßsmutter?
- Ganz recht. Ich war ungefähr zehn, als Omi einmal zu Besuch kam. Sie sah jünger als ihre Töchter. Die waren ausgepowert von der Arbeit und vom Kindergroßziehen. Aber sie war eine Dame, mit einem Hauch von Welt.
- Hat sie dich eingeladen?
- Sie ist alt geworden. Hat Angst, daß das Zusammengesparte irgendwann futsch ist. Und sie möchte ihre Urenkelinnen sehen.
- Und - fahrt ihr?
- Ich weiß noch nicht.

Vita löste ihre Zöpfe und zog den Pullover an. Die letzte Möglichkeit, begriff March. Die letzte Möglichkeit, noch etwas zu ändern.
- Du willst doch nicht etwa nach Australien?
- Wieso nicht - ist es da schlechter als anderswo?
- Weil du dort kein Sommerhaus hast.
- Bei Omi unterm Dach wird sich schon ein Plätzchen finden.
- Aber hier, gerade mal dreißig Kilometer weit weg, direkt am Meer, wartet auf dich dein Sommerdomizil. Vier Zimmer und eine Veranda mit Buntglasfenstern.
- Wovon redest du?
Er drückte ihr den Schlüssel in die Hand und zeichnete ihr für alle Fälle auf einem Zettel auf, wie man dort hinkam. Vita brach in Tränen aus, und er durchwühlte den Schrank auf der Suche nach einem Taschentuch. Schließlich begriff er, daß sie vor Freude und Erniedrigung zugleich weinte, und gab sich Mühe, sie nicht anzusehen, denn er fürchtete, wenn sie seinen Blick auf sich fühlte, könnte sie den falschen - oder vielleicht auch einzig richtigen - Entschluß fassen und sein Angebot zurückweisen.
- Vita, Liebes, fahr nicht zu den Känguruhs! Jedenfalls nicht diesen Sommer. Ihr drei habt dort jede ein eigenes Zimmer, und für den Herrn Gemahl bleibt auch noch eins.
- Der ist passé.
- Dann stellen wir dort einen Fernseher auf. Ich bringe den kleinen von mir.
- Das ist nicht nötig.
- Na gut, dann eben ohne Fernseher. Dann schaut ihr stattdessen halt in den Spiegel - im Flur dort hängt einer - und erfreut euch an eurem Spiegelbild. Wann hast du Urlaub?
- Im August.
- Dann nimm dir doch jetzt eine Woche extra frei. Du bist in deinem Büro ja nicht unersetzlich. Sag, daß die Mädchen krank sind.
- Das geht nicht.
- Gut, dann denk dir was anderes aus. Aber erholen mußt du dich! Hörst du?

Die Erregung schien Vitas inneres Uhrwerk wieder in Gang zu setzen. Ihre Bewegungen bekamen etwas beängstigend Automatisches. Man kann natürlich nicht sein ganzes Leben lang auf einer Südseeinsel zubringen, jedenfalls nicht dann, wenn zu Hause die Töchter warten und in Australien eine wildfremde Großmutter. Vita lehnte den angebotenen Kaffee ab, zog ihre Sandalen an und steckte Schlüssel und Lageplan zu den Fotos in die Handtasche.
- Vielleicht komme ich dich besuchen - so in einem Monat.
- Du hast noch gar nicht gesagt, wie du meine Haare findest?
- Habe ich das nicht? Ich streichle sie gern. Was soll ich sonst noch sagen?
- Und die Farbe?
- Ja. Sieht aus, als wärst du zu lange ohne Hut an der Sonne gewesen.
- Weißst du, warum ich sie gebleicht habe?
- Um der Gestalt deiner Träume ähnlich zu werden? Oder Marilyn Monroe?
- Damit man das Grau nicht sieht.
- Das solltest du aber besser keinem erzählen.
Er begleitete Vita hinaus zum Aufzug und küßte sie auf die kühlen Lippen. Dann schloß sich die Tür hinter ihr.

3
Jetzt weiß ich, warum ich immer Angst habe vor den ersten Sätzen. Ich befürchte, daß alles unvollendet bleibt. Das einzige mir gemäße Genre ist das Fragment. Die unvollendete Erzählung, Die Bruchstücke eines Romans. Der Schluß einer nie begonnenen Novelle. Gestern holte ich den Koffer mit den Schätzen der Schulzeit vom Schrank herunter. Fotos vergessener Freundinnen, schmucke Plasteclips, Siegerurkunden von künstlerischen Vortragswettbewerben (Wie kann man überhaupt von künstlerischem Vortrag sprechen, wenn es nur darum geht, von anderen niedergeschriebene Worte zu wiederholen?), Kiesel von der livländischen Küste und Bernsteinstückchen vom Strand in Libau (Oder war es umgekehrt? Wer weiß das jetzt noch so genau?) und ganz zuunterst sechs Hefte, jedes beginnend mit einer Eintragung vom 1. Januar. In diesem Jahr werde ich bestimmt Tagebuch führen. Das ist die einzige Möglichkeit, wertvolle Augenblicke im Leben festzuhalten. Leider wird nicht erklärt, wie die Schreiberin sich das Aussortieren der wertvollen Augenblicke aus dem gewöhnlichen - wertlosen - Leben praktisch vorstellte. Ich habe mir hoch und heilig vorgenommen, in diesem Jahr alle Tage der Reihenfolge nach ohne Ausnahme festzuhalten. Mir scheint, das Tagebuch könnte mir der Gesprächspartner werden, der mir so sehr fehlt. Das arme vierzehnjährige Ding, das noch nicht ahnt, in welche Falle es einmal tappen wird, geködert durch die Aussicht auf faszinierende Gespräche. In meinem Leben gibt es nicht allzu viele farbige Ereignisse, doch ich will lernen, die Schönheit auch im grauen Alltag zu sehen, deshalb werde ich in diesem Jahr versuchen, alles in meinem Heft aufzuschreiben. Die gute Schülerin, die sich die Belehrungen der Schule gewissenhaft eingeprägt hat. Ich kann mich freilich nicht entsinnen, daß ich in einem grauen Alltag gelebt hätte. Es gab schwarze und weiße Tage, Grippetage und Besuchstage, Büchertage und Meertage. Nur ist davon ab dem 4. Februar nichts mehr verzeichnet. Im nächsten Heft folgt auf den 19. Januar der 5. September. Ich will nicht mehr leben! Nie werde ich der Welt ihre Grausamkeit verzeihen! Und noch zwei weitere Seiten, so dicht beschrieben, daß sie wirken wie schwarze Ausrufezeichen. Sonst nichts, sodaß man gleich zum nächsten Heft greifen kann. Obwohl dieses Jahr nichts Neues verspricht, und obwohl von Dik noch kein einziger Brief gekommen ist, will ich dennoch nicht, daß die Ereignisse unerwähnt und unverstanden an mir vorbeirauschen, deshalb habe ich beschlossen... Dieses Mädchen hätte sich eine Lieblingsredensart ihrer Großmutter hinter die Ohren schreiben sollen - "Der Weg zur Hölle ist mit guten Vorsätzen gepflastert.” Hinter dem 2. März kommt gleich der August. Ich möchte tot sein! In keinem Meer der Welt werde ich diese Beschmutzung je abspülen können. Leere Seiten. Nächstes Mal werde ich das Raubtier sein, nicht das Opferlamm. Leere Seiten. Zusammen mit dem herbstlichen Abfall verbrenne ich die Vergangenheit. Ich stoße mit dir an auf die Zukunft. Und nach diesem Herbstfeuer wieder Leere bis zum Neujahrsmorgen. Zusammen mit anderen nützlichen Dingen fand ich unterm Weihnachtsbaum auch dieses superschicke Tagebuch - mit Schloß und Ledereinband. Vielleicht soll ich das als eine Ermutigung verstehen: schreib unbesorgt, liebes Kind, wir stecken unsere Nase nicht in deine Geheimnisse. Aber ich habe keine Lust mehr auf irgendwelche Betrachtungen und Erinnerungen. Auf dieser Seite wird die Handschrift des Mädchens der meinen ähnlich. Die Rundungen haben sich fast alle in Spitzen verwandelt. Iv hat mir "Das Bildnis des Dorian Gray” geschenkt. Ein gutes Buch. Allerdings wünschte ich mir für mich selbst eher etwas Anderes - daß ich alle widerwärtigen und schmerzhaften Erinnerungen auf mein Porträt übertragen könnte. Dann würde aus mir schließlich eine glückliche alte Dame, die nur das Gute im Gedächtnis bewahrt, und in meinem Tagebuch schriebe ich nur so: "Heute war ein sehr schöner Tag. Alle lächelten und betrugen sich höflich zueinander. Und der Sonnenuntergang war einfach märchenhaft.” Und in diesem Stil weiter, fünfzig Jahre lang, mit kleinen Variationen, zum Beispiel: "Heute fiel ein hübscher kleiner Regen” oder "Heute habe ich glücklich mein letztes Examen abgelegt, meine Zukunft ist klar und sicher” oder "Heute habe ich den von mir geliebten Menschen geheiratet und mit ihm einen stabilen Lebensbund geschlossen” oder "Meine Enkelkinder bereiten mir ebensoviel Freude wie meine Kinder”. Danach herrscht zwischen den braunen mit Volkskunstmustern verzierten Lederdeckeln wieder trotziges Schweigen. Selbst für den Januar keine Eintragung. Ich habe mir mein Genre schon früh gewählt.

Eine der Schubladen in seinem Schreibtisch hatte March für Vita reserviert. Wenn sie fortging, ließ sie gewöhnlich im Zimmer auf dem Fensterbrett oder in der Küche auf dem Kühlschrank ein paar Seiten zurück - ohne Überschrift, Kommentar oder Unterschrift. Und bisweilen schien es ihm, als beginne die eigentliche Begegnung mit Vita erst dann, wenn sich die Tür des Aufzugs hinter ihr geschlossen hatte.

4
- Wir haben Ihre Telefonnummer in einem Notizbuch von Vita Laukmane gefunden. Sie kennen Sie?
- Ja.
- Schon lange?
- Einige Monate. Seit dem Frühjahr.
- Haben Sie sich oft mit ihr getroffen?
- Oft? Nein...
- Wie haben Sie sie kennengelernt?
- Ich... Sie wissen sicher, daß ich der Krischnabewegung angehöre. Wir hatten eine Prozession - hier im Zentrum. Sie war auch da, und wir kamen ins Gespräch... Und so...
- Ist sie eine Anhängerin ihrer Religion?
- Nein, sie ist einfach nur wißbegierig. Sie will verstehen, hat sich Bücher von mir geben lassen...
- Wußten Sie, daß sie Schriftstellerin ist?
- Ja, aber ich habe nichts von ihr gelesen. Das wäre eine Verunreinigung...
- Aber mit ihr reden dürfen Sie?
- Es ist unsere Pflicht, die rechte Lehre zu erklären.
- Was denken Sie von ihr?
- Sie ist nicht glücklich.
- Haben Sie ihr geraten, sich zu Krischna zu bekehren?
- Dazu wäre sie nicht imstande. Sie hat andere Ziele.
- Wie ist Ihr Verhältnis?
- Wir unterhalten uns...
- Wann haben Sie sie zum letzten Mal getroffen?
- Ich weiß nicht mehr genau. Vor ein paar Wochen vielleicht.
- Wo?
- Hier bei mir. Sie sagte, bei mir zu Hause fühle sie sich Krischna näher.
- Haben Sie in ihrem Verhalten etwas Seltsames bemerkt?
- Was heißt seltsam? Sie finden mich seltsam, weil ich mir den Kopf kahl schere, Mantras singe und keinen Alkohol trinke. Und ich finde Sie seltsam, weil Sie ıhr Leben an Nebensächlichkeiten
verschwenden.
- Gut, ich stelle meine Frage anders. Sind Ihnen in Vita Laukmanes Verhalten irgendwelche Veränderungen aufgefallen?
- Nein.

Er hatte alles rechtzeitig vorbereitet - die Räucherstäbchen angezündet und auf dem Diwan die geblümte Überdecke aus Mutters Schrank ausgebreitet. Auch den Fußboden hatte er gefegt. Schöner ließ sich diese Bude kaum herrichten. Aber es war gut, daß es so wenig Platz gab. Berührungen waren hier schwer zu vermeiden. das machte alles einfacher. Vita, mit
angezogenen Beinen auf den Diwan hingekauert, blätterte in einem prächtig gebundenen Buch und rümpfte drollig die Nase.
- O Mannomann, was für ein Stil!
- Für Leute wie dich ist es nicht geschrieben.
- Dann sollten sie das aber auch klar ankündigen. Hier auf dem Titelblatt, mit fetten Buchstaben: Dieses Buch ist nur für Mario und ähnlich seriöse Menschen bestimmt.
- Ich bin überhaupt nicht seriös.
- Nein, du erlaubst dir bloß nicht, über heilige Dinge zu spotten. Auch wenn sie noch so lächerlich daherkommen.
- Über dich werde ich jedenfalls nie lachen.
- Ich? Ich bin doch alt und dumm. Und unrein.
- Nein.
- Weißt du noch, wie ich mich damals an dich rangeschmissen habe? Direkt auf der Straße?
- Das weiß ich noch genau, wie du zu uns gekommen bist. Als wärest du eine von uns.
- Mir gefielen eure Glöckchen. Und dieses Liedchen mit den zauberhaft einfachen Worten. Gut, gut: kein Liedchen - ein Mantra. Und die Frauen in den prächtigen Saris sahen so hübsch aus. Schade, daß ich keinen habe.
- Am allerschönsten bist du nackt.
- Aber das ist doch Sünde.
- Das macht nichts. Es ist eine angenehme Sünde.
- Und wird sie dir auch vergeben?
- Ich werde nicht darum bitten.

Das schmale Zimmer war erfüllt vom starken Duft der Räucherstäbchen. Wie ein Tempel, dachte Mario. Nur ohne Gott. Aber vielleicht sind wir die Götter, wir beide. Zwei heitere Götter, die nichts wissen wollen von den Qualen der Sterblichen. Meine Göttin ruht auf der bunten Decke wie auf einer indischen Blumenwiese. Er beugte sich vor, nahm Vita das Buch auf den Händen, klappte es zu und legte es behutsam auf das Tischchen. Sie lächelte. Er streichelte ihr über die Schultern und den zurückgebogenen Hals, und ihm war, als entfalteten unter seinen Fingern Blumen ihre weichen Blütenblätter.

- Hättest du nicht Lust, mit mir ans Meer zu fahren?
Mario zögerte. Er wäre lieber in seinem engen Räucherstäbchentempel geblieben.
- Oder hast du Angst, daß uns jemand zusammen sieht?
- Das hat keine Bedeutung.

Sie gingen die heiße belebte Straße zum Bahnhof hinunter und quetschten sich in einen überfüllten Waggon. Sie standen so dicht beieinander, daß sein Kinh in ihren Haaren versank. Sie waren kühl und fest wie die Stengel einer fremdartigen Pflanze.

An einer Station, wo Mario noch nie gewesen war, stiegen sie aus. Das Meer lockte ihn nicht, es schien ihm ein zu öffentlicher Ort. Schmutziger Sand, fette schwitzende Leiber, grünlicher Schleim und vergeudete Zeit.
- Kannst du wirklich nicht schwimmen?
- Mich trägt das Wasser nicht.
- Das kann nicht sein. Komm!
Er watete folgsam durchs graugrüne schleimige Naß und versuchte, sich so zu benehmen und zu fühlen wie alle anderen auch.
- Und jetzt laß dich treiben! Na los, mehr Courage! Schau zu, wie ich es mache.
Sie lag reglos auf dem Rücken im Wasser, die Arme unter dem Kopf verschränkt, mit einem ruhigen Lächeln.
- Das ist gar nicht schwer. Das Wasser trägt dich freiwillig, du darfst dich nur nicht dagegen sträuben.
- Dich schon. Aber mich nicht.
So war es ja auch. Vielleicht haben meine Vorfahren alle in der Wüste gelebt, dachte Mario. Er begriff nicht, wie jemand vor dieser überdimensionalen Pfütze keine Angst haben konnte. Aber Vita hatte keine. Sie winkte ihm einen Abschiedsgruß zu und schwamm hinaus, während er am Strand saß. Niemals hatte er darüber nachgedacht, was Vita außerhalb seiner vier
Wände tat. Es war so einfach - sie rief an, er wartete und dann kam sie. Woher? War das nicht egal? In der Welt außerhalb des Tempels war nichts von Bedeutung. Jetzt war er in diese
Außenwelt hineingeraten. Er spürte Eifersucht auf das Meer, das Vita so lange für sich haben durfte.
Allmählich bekam er Angst, sie werde nicht mehr zurückkehren. Aber dann kam sie endlich, naß und mit einer leichten Gänsehaut. Sie sagte, sie wolle etwas trinken, und führte ihn in ein
Café, wo es nach Zigarettenqualm roch und die Musik gegen die Schläfen hämmerte. Sie störte das nicht. Er folgte ihr zu einem der Tischchen und trank einen Apfelsaft, während er die
Veränderung in ihrem Gesicht beobachtete. Ihre Miene entspannte sich, als hätte sie eine lange mitgeschleppte Last abgeworfen, obwohl sie in Wirklichkeit nur ein Glas von einer hellen
Flüssigkeit getrunken hatte.
- Trinkst du nie? Richtig , jetzt darfst du ja nicht mehr - aber vorher?
- Ganz früher einmal. Ich hab mir nie was daraus gemacht.
- In deinem Leben gibt es doch noch gar kein "ganz früher”. Die paar Jährchen - was ist das schon?
- Und warum trinkst du?
- Würdest du es mir abnehmen, wenn ich sage: weil mir kalt ist vom Schwimmen ?
- Ja, du warst ja lange im Wasser.
- Aber mir ist warm. Wenn ich trinke, kann ich mich leichter abfinden mit... Aber das wirst du wohl kaum verstehen. Entschuldige. Wenn ich getrunken habe, werde ich geschwätzig.
Sie bestellte sich noch ein Glas.
- Ich wollte dich schon immer einmal fragen, ob dir das Leben, das du führst, wirklich ausreicht. Damals im Frühjahr bin ich stehengeblieben, um eure lächelnden Gesichter zu betrachten. Ihr lebt, um euren Gott zu verehren, und das macht euch Freude, wenn ich recht verstehe.
- Dann hast du ja schon alles verstanden.
- Aber zu reden begonnen habe ich mit dir, weil dein Lächeln irgendwie anders war... Na, lassen wir das. Weißt du was? Ich mache mich jetzt auf den Weg, zu Fuß den Strand entlang, und in einer halben Stunde bin ich zu Hause. Zu mir einladen werde ich dich nicht. Auf mich wartet dort... Die Sonne geht gleich unter. Begleitest du mich ein Stück?
Sie gingen wieder zum Wasser hinunter. Am Strand lag jetzt niemand mehr. Ein kleines Mädchen hätte Mario beinahe mit einem riesigen roten Ball ins Gesicht getroffen. Sie gingen noch ein wenig weiter, dann blieb Vita stehen.
- Adieu! Schade, daß es mit dem Schwimmenlernen nicht geklappt hat. Aber wenn du dem Wasser erst einmal vertraust, trägt es dich bestimmt. Glaub mir.
Dann ging sie davon - barfuß, hart am Saum des Wassers entlang. An ihren Füßen leckten kleine Wellen.

5
- Wann haben Sie Ihre Frau zum letzten Mal gesehen?
- Vita und ich haben uns schon vor einem Jahr getrennt.
- Offiziell?
- Nein. Aber ich bin ausgezogen. Und wir haben uns geeinigt, daß wir es mit einem Familienleben nicht weiter versuchen wollen.
- Aber Sie sehen sich weiterhin?
- Ziemlich häufig. Ich gehe meine Töchter besuchen.
- Was war der Grund für Ihre Trennung?
- Gründe gab es viele. Und schuld sind wir alle beide - damit basta .
- Vielleicht lag es auch an den ungünstigen Lebensbedingungen?
- Natürlich. Zu viert in einer Einzimmerwohnung, das ist weiß Gott kein Paradies - vor allem dann,
wenn einer von den Vieren überhaupt keine Notiz nimmt von dem, was um ihn vorgeht.
- Es gefiel Ihnen nicht, daß Ihre Frau sich mit Literatur befaßt?
- Würde es Ihnen gefallen in einem ewigen Saustall, wo mitten im Chaos eine junge gesunde Frau sitzt und den ganzen Tag in aller Seelenruhe mit den Tasten klappert.
- Aber sie hat doch Talent?
- Möglich.
- Scheint Ihnen diese Schriftstellerei überflüssig?
- Mir scheint die Welt ohnehin schon genug verseucht mit Bücherbergen. Wer braucht sowas?
- Sie haben mir auch noch gar nicht gesagt, wann Sie sie zum letzten Mal gesehen haben.
- Etwa vor einer Woche. Während der großen Hitzewelle. In der alten Wohnung waren noch ein paar dünne Sommerhemden von mir, die wollte ich abholen. Dann stellte sich aber heraus, daß Vita sie schon weggeworfen hatte. Sie war am Packen. Im Herbst würde sie umziehen, sagte sıe.
- Wohin?
- Keine Ahnung.
- Hat sie es Ihnen denn nicht gesagt?
- Nein. Und ich habe auch nicht gefragt.

Vita hatte den Wohnungsschlüssel nicht zurückverlangt. Er hoffte, es würde niemand zu Hause sein, und war unangenehm überrascht, die Tür offen zu finden. Als erstes sah er den im Sonnenlicht flirrenden Staub, und dann, inmitten des Staubs zwischen Kisten und Säcken, Vita. Sie hockte auf dem Fußboden zwischen verschnürten Bücherbündeln, und in der Hand hielt
sie natürlich auch ein Buch. Versunken in die Lektüre, bemerkte sie Mart erst, als er ganz nahe herangekommen war. Er stand und schaute auf ihren Hinterkopf herab. Mit ihren gebleichten Haaren sah sie erbärmlich aus - wie die gealterte Primadonna eines Provinztheaters.

- Hat dein Freund denn gar keinen Geschmack? Wie kann er bloß zulassen, daß du dich derart verunstaltest?
- Du kannst einen vielleicht erschrecken! Schleichst dich heran wie so ein...
- Wie ein...? Was ist, hast du dir auf die Zunge gebissen? Tu dir keinen Zwang an, einen Mörder hast du mich ja schon öfter genannt.
- Hör auf damit, Mart. Das ist doch alles passé.
- Na gut, gehen wir davon aus. Sag mal, willst du die Zelte abbrechen?
- Ja, wir fahren bald nach Adelaide.
- Wohin?
- Nach Adelaide in Australien. Zu Omi.

Vita hatte sich aufgerichtet. An ihrem roten T-Shirt war die Schulternaht aufgeplatzt. Die Shorts schienen seit langem nicht mehr gewaschen. An einem der ausgetretenen Hausschuhe war die alberne Puschel abgerissen.
- Hat Omi plötzlich entdeckt, daß sie ohne dich nicht leben kann?
- Bei alten Leuten ist alles möglich. Vielleicht hast du sie doch nicht ganz davon überzeugen können, daß ich eine Hexe bin...
- Omi und wir sind uns fast völlig fremd, das weißt du doch. Diesen Blödsinn schlag dir lieber aus dem Kopf.
- Das ist kein Blödsinn. Dort werden wir es leichter haben.
- Du wirst es nirgendwo leichter haben! Du schleppst deine Last immer mit. Und was noch schlimmer ist: es gefällt dir. Du bildest dir ein, deine gekünstelte Gefühligkeit wäre irgendwas ganz Geniales. Auf allen Beerdigungen willst du als Klageweib die Hauptrolle spielen.
- Hör auf...
- Auch mir ist es nicht gelungen, aus dir einen normalen Menschen zu machen. Ich wollte eine Frau an meiner Seite. Eine Ehefrau. Aber du bist und bleibst ein kaltes Geschöpf. Ein Frosch.
Genau das - ein kalter Frosch auf einem Haufen Papier!

Eine Ehefrau, die nie den Wunsch hat, ihren Mann mal zu streicheln. Was ist so ein Trottel von Mann denn auch gegen einen Computer oder ein Wörterbuch! Steht ja nichts geschrieben auf ihm! Du kannst gar nicht verstehen, wie er sich neben dir quält, denn es steht ja nirgendwo geschrieben. Und jetzt willst du dich aus dem Staub machen! Und mir meine Kinder wegnehmen! Weil es dir hier zu langweilig wird! Weil du neue Eindrücke brauchst!
- Red keinen Stuß. Ich komme hier finanziell nicht mehr über die Runden, das ist der einzige Grund, weshalb ich weg will.
- Natürlich! Gleich wirst du noch sagen, alles wäre nur meine Schuld, weil ich dich nicht mit Geld überhäufen kann.
- Ich sage besser gar nichts.

Mart schaute zu, wie Vita sich wieder zu ihren Bücherstapeln hockte. Um sie herum im Sonnenlicht schwebten Staubpartikel. Der Bund ihrer schmuddeligen Shorts verrutschte nach unten und gab einen Streifen brauner Haut frei.

Was für ein Schwachsinn von einem so dunkelhäutigen Geschöpf, sich die Haare zu bleichen!
- Warum machst du das?
Marts Hand packte in die hellen Strähnen und riß sie nach oben.
- Das hättest du nicht tun brauchen!
- Was denn? Was? Laß los, du tust mir weh!
Selbst mit hochgerecktem Kopf reichte sie Mart nur bis zur Schulter. Er zerrte immer weiter an ihren Haaren. Ihre Fäuste trommelten gegen seinen Brustkorb. Mit der freien Hand schlug er sie ins Gesicht.
- Du brauchtest kein kalter Frosch zu werden! Du brauchtest mich nicht zu betrügen!
Sie verbarg ihr Gesicht in den Händen. Seine Hand ließ ab von den spröden Zotteln und glitt hinunter an ihren Hals. Seine Finger drückten zu. Er spürte ihren dünnen zähen Puls. Ihre Haare stanken nach abgestandenem Zigarettenrauch - genau wie vor zehn Jahren.

- Wir können doch auch jetzt Zeitungen auf den Boden legen.
- Laß mich los!
- Erinnerst du dich an die Nacht im Sommerhaus? Auf den Zeitungen? Weißt du noch, was du damals gesagt hast?
- Laß mich!
- Nein!

Er riß ihr die Hände vom Gesicht.
- Schau mich an! Na? Erinnerst du dich jetzt an das Sommerhaus?
- Nein.
Das war gelogen. Mart wußte, sie konnte das nicht vergessen haben: diesen Aprilabend, als sie nicht wußten,wohin, denn sie wollten zu zweit sein, doch für ihre Zweisamkeit war kein Platz
vorgesehen, und schließlich fuhren sie zu dem erst halb fertigen Sommerhaus von Marts Onkel, stiegen durch ein unverriegeltes Fenster ein, saßen auf dem Fußboden und tranken sauren Wein Marke ”Isabella”, der einem die Lippen violett färbte ("So violett hab ich noch nie geküßt”). In den auf dem Fußboden ausgebreiteten Zeitungen raschelte Zugluft (”Ich fürchte mich, vielleicht wohnt hier ein Gespenst”) , Mart legte den Kopf in ihren Schoß, und sie sagte: "Du bist stärker als alle Gespenster”. Dann hörte er nichts weiter mehr als den tosenden Fluß und das Zeitungsgeraschel tief in der Unterwelt.
- Was hast du mir damals versprochen? Weißt du das nicht mehr?
- Nichts. Ich habe dir gar nichts versprochen.
Wieder gelogen. Sie hatte ihm das Versprechen gegeben, immer dieselbe zu bleiben wie in dieser weinvioletten Nacht - ob nun mit Worten ausgedrückt oder nicht, das war doch einerlei.
Und sie hatte ihr Versprechen nicht gehalten.

- Komm! Komm ins Zimmer!
- Nein!
Er packte sie bei den Schultern und zerrte sie mit sich durch den Flur. Ein nachlässig verschnürtes Bücherbündel löste sich unter seinen Füßen auf, die Bände schlugen mit einem Knall auf den Boden. Wieder gab er ihr eine Ohrfeige.
- Du verlogenes Hundeaas!
Von einer plötzlichen Kraft zurückgestoßen, schlug er schwer gegen den Türpfosten.
- Entschuldigung, ich komme wahrscheinlich ungelegen. Aber die Tür war angelehnt. Wird Ihnen dieser Herr da vielleicht lästig?
- Hast du dir jetzt einen Leibwächter zugelegt?
- Da hat er ganz recht, gute Frau. Ein bißchen Schutz könnten Sie wahrhaftig gebrauchen. Soll ich den Typen bitten, sich wegzuscheren?
Vita schwieg. Aus ihrer Nase sickerte ein dünnes Rinnsal Blut. Mart starrte den Fremden mit zornvernebeltem Blick an. Ganz schöner Brocken von einem Kerl, und was für Schmackis! Wo
Vita den wohl aufgegabelt hatte?
- Ja, was glotzt du noch? Verschwinde!
- Ich habe doch wohl ein Recht, mit meiner Frau zu reden!
- Das mach ein andermal, wenn du besser drauf bist.
Dann schob der Fremde Mart aus der Tür. Vita sagte noch immer kein Wort.

- Du solltest dich waschen.
- Wie, was?
- Du blutest.
Der Fremde drückte Vita auf einen Bücherstapel im Flur, holte aus dem Badezimmer ein feuchtes Handtuch und hielt es ihr ans Gesicht. Er selbst nahm auf dem benachbarten Stapel Platz.
- Gleich wird es besser. Ziemlich stürmisches Familienleben hast du ja.
- Ich versteh nicht...
- Warum ich meine Nase hier reinstecke? Weil ich zufällig hier vorbeigekommen bin. Und überhaupt waren wir ja verabredet. Du wolltest Bücher verkaufen, falls du dich erinnerst.
- Ach ja... die Bücher, richtig. Hier sind sie, bitte schön. Sie können sie sich ansehen.
- Du meinst tatsächlich, jetzt wäre dafür der beste Moment?
- Ein besserer kommt nicht mehr.
- Wieso, ist der Weltuntergang schon so nahe?
- Nein, aber ich fahre bald weg.
- Alles klar... Weißt du, du solltest dich wirklich lieber hinlegen, sonst hört diese Nase nie auf zu suppen. Ich schau mir inzwischen schon mal die Ware an.
- Bücher sollte man nicht als Ware bezeichnen.
- Nein, sollte man nicht... Man sollte so vieles nicht. Zum Beispiel sollte man nicht dastehen wie ein Opferlamm, wenn man verprügelt wird. Kannst du dich denn nicht wehren?
- Was würde das ändern? Wenn ich mich wehren könnte, würden wir uns gegenseitig verprügeln. So kann ichs nicht - und krieg auch meine Schläge. Kein großer Unterschied.
- Jetzt mußt du dich aber hinlegen. Komm!
Der Antiquar legte den Arm um Vita und führte sie in das Zimmer. Mart löste sich von der Außentür, an die er sich bis dahin gedrückt hatte, um zu hören, was drinnen vorging. Zwecklos, dort noch länger herumzustehen.

6
Der Bankautomat konstatiert leidenschaftlos, daß auf meinem Konto auch weiterhin kein roter Heller ist.
Sollte ich mich vielleicht neben die Bettlerin am Kaufhauseingang.setzen? Gut möglich, daß sie nicht viel älter ist als ich selbst. Den Kopf hat sie mit einem schmuddeligen Tuch umwickelt, und ihr Gesicht hält sie hinter einer grauen stumpfen Grimasse versteckt. In den zusammengewürfelten Klamotten wirkt die ganze Gestalt wie ein zu groß geratenes Lumpenbündel. Die Hände hält sie wie zum Gebet gefaltet, und auf das Tellerchen neben ihren abgewetzten Turnschuhen klirren immer wieder kleine Münzen. Bitte - und dir wird gegeben!
In gesitteter Gesellschaft ist es verpönt, über die vom Geldmangel hervorgerufenen Gefühle zu sprechen. In meinem Gehirn blinkt wie in Neonschrift eine Liste unerledigter Besorgungen: Sandalen für Ance (Mama, kauf bloß keine weißen wieder, das gibt so ein trauriges Gefühl in den Füßen, ich möchte schmetterlingsfarbene!) Aquarellpapier für Laine (Ich weiß: schon heute abend werde ich Schuldgefühle empfinden, als müßte nun in diesem Jahr der ganze Sommer ungezeichnet bleiben), Tomaten und Dill (nein, so elend steht es nun doch noch nicht, den Dill werde ich vielleicht auf dem Nachhauseweg etwas außerhalb der Legalität in einem ungenügend bewachten Schrebergarten in der Vorstadt beschaffen können, Dickmilch und Margarine sind noch im Kühlschrank, sodaß wir vorerst nicht vom Hungertod bedroht sind), Eis (bitte bring irgendwas Leckeres mit, etwas Süßes und Kaltes, mit Erdbeergeschmack, nein, Schokolade, oder nein: kauf, was billiger ist!), Zahnpasta, Waschpulver, Analgin (da gegen Kopfschmerzen angeblich Autosuggestion hilft, werd ich mir also vorsagen müssen: mein Kopf tut mir nicht weh, überhaupt nicht weh, kein kleines bißchen weh, mein Kopf wird warm und leicht, mein Kopf steigt von den Schultern auf und schwebt zu den Wolken, meine Beine gehen mit leichten Schritten über den warmen Asfalt, meine Wolken tun mir nicht weh) und irgendetwas habe ich bestimmt noch vergessen, die Liste müßte länger sein. Wenn ich mir ein Herz fassen und mich neben die Bettlerin hinsetzen würde, könnte ich mir heute abend wenigstens das Analgin leisten.
In gesitteter Gesellschaft ist es nicht üblich, von den Gefühlen zu sprechen, die sich einstellen, wenn man im Laden mit Engelsgeduld alle Zahnpastasorten im Regal durchgeht und zum Schluß feststellen muß, daß selbst die kleinste Tube der unbekanntesten Marke unerschwinglich ist. Bald werde ich in gesittete Gesellschaft nicht mehr hineinpassen, weil mir das gewisse strahlende Lächeln fehlt.

7
- Ich würde Ihnen gerne einige Fragen über Vita Laukmane stellen.
- Da haben Sie sich wohl in der Adresse geirrt.
- Vita Laukmane. In ihrer Wohnung in der Meerstraße haben wir Ihre Visitenkarte gefunden.
- Meerstraße? Ach, diese Übersetzerin, die gerade beim Umziehen ist? Ist mit ihr was passiert?
- Genau das versuchen wir herauszufinden. Sie kennen sie also?
- Ganz flüchtig. Ich hatte in der Zeitung annonciert, daß ich Bücher aufkaufe, und sie rief mich an. Ich bin hingefahren und habe mir die Sachen angesehen. Nichts Herausragendes, aber einiges kam schon in Frage.
- Wann waren Sie dort?
- Vorgestern.
- Und? Sind Sie sich handelseinig geworden?
- Nein, wir wollten beide noch Bedenkzeit. Ich hatte vor, sie morgen oder übermorgen anzurufen.
- Ist Ihnen in der Wohnung etwas Ungewöhnliches aufgefallen?
- Das war ein einziges Chaos. Aber unter den Umständen ist das ja normal.
- Und wie verhielt sich Frau Laukmane?
- Ich weiß ja nicht, wie sie sich sonst verhält. Sie schien ziemlich nervös. Aber unter den Umständen ist ja auch das normal. Der ganze Umzugsstreß.
- Besitzt sie viele wertvolle Bücher?
- ”Wertvoll” ist relativ. Hängt alles davon ab, ob man den richtigen Käufer findet - jemanden, der genau diese Ausgabe braucht. Ich bin ja bloß ein Vermittler. Ich kann nur sagen, daß sie, rein geldmäßig gesehen, nichts Großartiges im Regal hat. Man hat ihr doch hoffentlich nichts gestohlen? Ich kann mir wirklich schwer vorstellen, was da zu holen sein sollte. Ein zehn Jahre alter Computer oder ein Röhrenfernseher ja wohl kaum.
- Nein, man hat ihr nichts gestohlen. Aber es klingt ja ganz so, als wüßten Sie in der Wohnung bestens Bescheid.
- Na ja, bis ich die ganzen Bücherregale durchhatte, das brauchte schon seine Zeit. Aber Sie haben mir immer noch nicht gesagt, was passiert ist.
- Frau Laukmane ist verschwunden.

Die kleine Blonde war ganz erschöpft, am liebsten hätte man sie gleich auf die Arme genommen und zum Bett getragen, ihr Baldriantropfen eingeflößt und sich neben sie gesetzt, bis sie einschlief.
Sie kauerte auf dem Sofa wie ein Häufchen Elend. Blut floß jetzt keins mehr, nur auf der Oberlippe hatte sich eine rote Kruste gebildet, die dem Gesicht etwas Clownhaftes gab.
- Soll ich dir vielleicht einen Tee oder einen Kaffee machen? Oder einen Pott von was anderem aus der Hausbar holen? Nun lehne nicht die Hilfe eines Freundes ab und sag, was du möchtest.
- Schon gut so. Außerdem gibt es hier keinen Tee und keinen Kaffee. Und eine Bar auch nicht.
- Asketin, wie?
- Ich wohne nicht mehr hier.
- Schade. Wirkt doch richtig gemütlich.
- Sie wollten sich die Bücher ansehen. Dann tun Sie das.
- Müssen wir uns nach so erschütternden gemeinsamen Erlebnissen wirklich immer noch siezen? Ich heiße Marcel. Und du bist Vita, ich weiß. Entschuldige, Vita, aber ich werde dich trotzdem weiterhin duzen.
- Wie Sie wollen.
Sie schloß die Augen. Marcel ging zu den Bücherregalen und überzeugte sich zugleich für alle Fälle davon, daß die Wohnungstür jetzt tatsächlich abgeschlossen war.

Nach etwa einer halben Stunde hockte er sich wieder beim Sofa nieder. Die kleine Blonde schien eingeschlafen zu sein. Ihr Gesicht war grau. Plötzlich schlug sie die Augen auf. Sie waren ganz dunkel.
- Blöd, nicht wahr? Da kauft man jahrelang Bücher, um eines schönen Tages zu dem Schluß zu kommen, daß man sie unbedingt wieder loswerden muß... Blöd. Aber wissen Sie - ich habe es mir anders überlegt. Ich verkaufe nicht. Ich kann nicht.
- Das Gefühl verstehe ich. Vielleicht solltest du das wirklich alles noch einmal gut überlegen und bedenken...
- Am besten wäre es, überhaupt nicht zu denken, Wenn ich das könnte...

Marcel begriff, daß ihr nicht mehr zu helfen war. Er hatte sich hier in eine Szene eingemischt, bei der er auf der Bühne nichts zu suchen hatte. Egal, ob nun per du oder per Sie - mit einem
weiteren Auftritt seinerseits war in diesem Stück nicht zu rechnen.

8
- Danke, daß Sie mir meine Bitte nicht abgeschlagen haben. Natürlich sollte jeder halbwegs intelligente Mensch Französisch können, aber bis zu diesem Idealzustand ist es bei uns noch ein weiter Weg. Deshalb wende ich mich an Sie als eine Sprachenexpertin.
- Wissen Sie, ich verstehe immer noch nicht recht, was Sie wollen.
- Ganz einfach. Schauen Sie - auf diesem Zettel hier steht die Telefonnummer von Marc Berel. Wenn meine Informationen den Tatsachen entsprechen, wohnt der Herr in der Nähe von Avignon und spricht im Prinzip keinerlei Fremdsprachen. Rufen Sie ihn an und fragen Sie ihn, ob er in der letzten Zeit irgendeine Nachricht von Vita Laukmane erhalten hat. Sagen Sie ihm, seine Angaben seien sehr wichtig für unsere Ermittlungen, aber bemühen Sie sich, nicht in die Details zu gehen.
- Allein schon deswegen, weil ich die Details gar nicht kenne.
- Ja. Verzeihen Sie, aber wir wissen, um die Wahrheit zu sagen, auch kaum etwas. Es ist alles sehr nebulös.
Der Lautsprecherknopf des Telefons war heruntergedrückt, in das Zimmer floß ein fernes Rauschen. Eine Frau hob ab und sagte etwas, mit schneller zwitschernder Stimme. Dann meldete sich Marc Berel, er sprach schleppend und gedehnt und füllte die Pausen zwischen den Wörtern mit lang hingezogenen Vokalen: eeeee - aaaa. Er war überhaupt nicht schwer zu verstehen. Auch die Dame, die die Fragen stellte, sprach langsam und mit dem etwas übertriebenen Bemühen, jeden Laut deutlich hervorzubringen. Schon nach kurzem Hin und her hatten sich die Rollen vertauscht. Marc Berel war nun derjenige, der beharrlich die Fragen stellte und sich mit ausweichenden Antworten nicht zufrieden gab. Non, malheureusement nous n’avons pas d’information plus precise. Non, je ne peux pas vous dire plus. Gut gemacht, die Kleine - andererseits: was sollte sie sonst sagen, es mangelt uns ja wirklich an präziseren Informationen, leider, und damit werden wir uns begnügen. Dans son carnet. Woher sonst könnte jemand seine Telefonnummer haben, wenn nicht aus Vitas Notizbuch? War das nur Einbildung, oder lag in Berels Stimme tatsächlich eine gewisse Unruhe? Aber vielleicht war es ihm auch nur leid, seine Zeit an solch ein zweckloses Telefonat zu verschwenden. Quelques
Jours seulement...
Natürlich hatten sie nur einige Tage zusammen verbracht. Eine einzige Begegnung, und auch die rein zufällig. Vita fuhr ja sonst nie zu den diversen Schriftstellertreffen, aber dieses eine Mal eben doch - vielleicht, weil es irgendwo im Süden stattfand. Sie fuhr hin und traf dort diesen Marc Berel. Doch was ändert das? On ne peut pas qualifier ca comme la correspondance reguliere. Warum rechtfertigt er sich? Es liegt doch kein Straftatbestand vor, ganz egal, wie häufig oder selten die beiden einander geschrieben haben. Non, elle n’avait pas une telle intention. Nein, sie hatte nicht vor, Monsieur Berel in seinem Eigenheim zu besuchen, das liegt auch auf der Hand. Rien de concret... Warum sollte sie Monsieur Berel mit ihren Absichten bekannt machen? Nein, nichts Konkretes, aber auch rein gar nichts... Non, ıl n’y a pas des lettres. Kommt es dem Monsieur nicht in den Sinn, daß ihn doch kein Mensch anrufen würde, wenn Vita einen Brief hinterlassen hätte? Solitaire? Non, ce serait une confirmation exagérée. Eine ausgesprochen diplomatische Antwort, wenn auch nicht allzu wahrheitsgetreu. Vita war einsam. Vita war ein gesellschaftlicher Mittelpunkt. Vita war brünett. Vita war blond. Den Schluß kann man jeweils streichen, und es bleibt die unbestreitbare Behauptung: Vita war. Naturellement, ıl n’y a pas la jungle ici. Nous saurons au Juste, certes. Out, nous communiquerons, sans doute. Merci pour la compassion. Nein, wahrhaftig, Dschungel gibt es hier nicht, keinen Urwald, in dem man sich verirren könnte. Alles zivilisiert und transparent - bis zu dem Moment, in dem dich schwarze Augen ansehen, in denen nichts das Geringste zu lesen steht. Rien de concret. Danke für dieses Nichts.

Schönen Dank für Ihre Hilfe. Soweit ich verstanden habe, konnte Monsieur Berel keine wesentlichen Auskünfte beisteuern.
- Das haben Sie ganz richtig verstanden. Vielleicht könnten Sie mir zum Abschied trotzdem verraten, wozu diese ganze Maskerade gut sein sollte.
- Wie bitte?
- Verehrter Herr Marchewski, Sie haben doch mit irgendwelchen polizeilichen Ermittlungen gar nichts zu tun.
- Nun ist also unversehens der Augenblick gekommen, wo die Maske fällt.
- Sie brauchen nicht darüber zu reden, wenn es Ihnen unangenehm ist.
- Es ist mir unangenehm, aber man kann ja nicht immer nur das tun, was einem gefällt. Mich hat überrascht, daß Vita Laukmanes Verschwinden von allen als ein völlig natürliches Ereignis aufgefaßt wurde. Zumindestens jemand hätte sich doch empören können und nach den Gründen suchen. Doch nein, rundum nichts als Ruhe und Stille. Dann habe ich, um gegen diese Stille anzukämpfen, mir ausgemalt, wie es wäre, wenn man mich befragte. Wieviel von der Wahrheit würde ich erzählen? Und was die anderen? Vielleicht habe ich mich von diesem Spiel zu sehr mitreißen lassen - ich bin nun einmal seit jeher eine Spielernatur. Verzeihen Sie mir. Es war keine böse Absicht.

9
Doch gut, daß Marc mich nicht hat in die Federn kriechen lassen, daß er mich mit sich zieht, weiter und weiter durch die südliche Nacht, in einem munteren Schwarm von Bekannten: Studenten, die ich weiß nicht was studieren, und Schriftsteller, von deren Werken ich keinen Schimmer habe, im dichten Kreis um das Tischchen in dem türkischen Café wandert die sorgfältig gebastelte Zigarette von Mund zu Mund, und ich sehe, wie sich ihre Gesichter langsam von innen heraus verändern, doch in mir verändert sich nichts, ich bin Nichtraucherin und verstehe es nicht, den Rauch zu inhalieren, und weiter geht es ins nächste Café, die Tochter des Besitzers stellt sich auf die winzige freie Fläche zwischen den Tischen, aus dem Kassettenrekorder ertönt der Orient, und sie tanzt mit einem Weinglas auf dem Kopf, während wir im Takt mitklatschen, im Glas schwappt sachte der dunkle Wein, wir klatschen, hej! hej!, und die Luft riecht nach Wein, und Marc erzählt mir etwas auf französisch, ohne daran zu denken, daß ich kein Französisch kann, oder vielleicht bin ich auch nur zu faul, genau hinzuhören, und in Wirklichkeit redet er unser internationales Pidgin-Englisch, das alles einebnet und gleichmacht, und alles, was in der Sprache meines kleinen Volkes so tief bedeutsam ist, in der Übersetzung zur Platitüde verwandelt, als hätten die Worte ihre Wesentlichkeit und Ungewöhnlichkeit nur vorgetäuscht, ich rede gerne Englisch, die Dinge gewinnen dann ihr wahres Maß und werden einfacher, wenn ich französisch könnte, würde Marc mir sicher seine Gedichte vorlesen und die Welt würde wieder kompliziert, doch das ist jetzt nicht möglich, jetzt rauchen wir zusammen Gras, ein Junge vom Nebentisch kommt herüber, um es begutachten, schnuppert daran und reckt anerkennend den Daumen, die Luft riecht nach Wein, als wäre das Glas vom Kopf der Tänzerin verschüttet worden, so traurig, das alles zu verlieren, ich verliere immer nur das, was mir nicht gehört, noch eine Zigarette im Kreis der Freunde, erst gestern habe ich diese Menschen getroffen und morgen werde ich sie wieder vergessen, kein Gedächtnis für Gesichter, vielleicht waren sie im Jahre 68 Studenten in Paris, aber ich werde höflich genug sein, nicht danach zu fragen, selbst wenn sie jetzt in ihrem gepflegten Französisch davon zu erzählen begännen, sowieso komme ich als Nachzüglerin, hoffnungslos verspätet, und werde es nie mehr dorthin schaffen, wie sehr ich es mir auch wünschte, vielleicht ist es nur Einbildung, aber dort und damals war sicher irgendeine Studentin ganz mir ähnlich, ich habe davon nur gelesen, etwa zehn Jahre später, und Gras haben wir damals auch geraucht, echt komisch, daß ich jetzt den Rauch nicht richtig inhalieren kann, damals, auf dem Rasen bei der Universität, als wir Sartre zuhörten, ging das doch ganz prima, weißt du noch, Marc, nein, man sollte nicht versuchen, sich an den Brosamen fremder Freiheit zu bedienen, man muß sich seine eigene heranpäppeln, auf dem Asfalt oder im Sand, gehen wir an den Strand, nachts reden sogar die Wellen französisch, ein Glück, daß ich mich endlich doch so geben kann, als sei ich berauscht, auch wenn mir nicht gelungen ist, es wirklich zu werden, Berauschte haben das Recht, keine Verantwortung für sich tragen zu müssen, und mein ganzes Leben ist nichts als eine einzige Verantwortung, Marc, ich will nicht allein bleiben, habe es nie gewollt, doch die Einsamkeit hat mich gewählt, in Remarques Romanen das Lieblingswort, solitude, siehst du, jetzt fange ich auch schon an, französisch zu reden, remarquisch vielmehr, nein danke, keinen Wein mehr, mir dreht sich schon alles, nein, nicht der Kopf, mein ganzer Körper ist berauscht von deiner Hand, mein Gesicht berauscht von deinem Blick, mein Blut berauscht von deinem Französisch, nur laß mich jetzt nicht allein, ich gefalle dir doch, und morgen fahre ich zurück in mein kleines Land, dessen Namen du immer verwechselst, meine Anhänglichkeit hast du nicht zu befürchten, und Gesichter vergesse ich schnell wieder, was sagst du?
- You are a very pleasant girl.
Wenn es dir so vorkommt. dann spiele ich meinen Rausch tatsächlich mit Erfolg. Oder soll ich dir erzählen, wie es ist, sich in einer Einzimmerwohnung voller Kinder zu lieben? Auf Französisch ginge das überhaupt nicht.  
Ja, ich bin verheiratet und erinnere mich gerne an meinen Mann, ich weiß noch, was ich an ihm so geliebt habe, seine Hände sind noch die gleichen, und ich weiß, wie alles beginnen wird, wie die Hände plötzlich heiß und fordernd werden und sich zu mir hintasten durch das endlose Dunkel.                                                                                                                            

Nein, das Licht zu löschen vergessen wir gewöhnlich, aber ich schließe die Augen, sobald mich die heiße Hand aus großer Entfernung anrührt, und es bleibt nur das Dunkel um mich herum, mit hundert Händen und tausend Fingern, alle heiß und fordernd, seltsam, so ganz von Händen umkreist zu liegen, auch in mir drin ist es dunkel, auf die Hände folgt der männliche Körper, doch ich fühle stets die Grenze, wie dicht wir auch zusammen sind, fühle, wie wir uns nahe sind und doch viel weiter voneinander als es diese Hände ahnen, die jede Vertiefung und jede Falte an mir kennen, aber nicht spüren, wie sich unter der äußeren Hautschicht das Dunkel ballt, nicht spüren, durch welche Kälte hindurch sie zu mir kommen, und wenn sie es spürten, sie würden zu Eis erstarren. Unsere jüngere Tochter wacht auf und schlüpft zu uns ins Bett, und ich weiß, sie wird zu greinen beginnen, wenn ich sie zurücktrage, und dann wird auch die Ältere aufwachen, und alles ist verloren, mit einer Hand streichele ich den kleinen Körper, streichele ihm den bösen Traum fort, und in dieser Hand ist weder Kälte noch Ferne, wir sind beide verirrt in der fahlen Nacht, doch was auch sei, ich bin ihr Zuhause, nur ich selbst habe keins, ich streichele mein Kind, dessen Atemzüge sich nach und nach beruhigen, ich liebkose die seidige Haut und weiß, daß ich meine Hand nicht wegziehen darf, damit es nicht wieder aufschrickt, und der Mann begibt sich im Dunkel auf den von ihm schon tausendfach beschrittenen nächtlichen Pfad, gleitet in mich ein, und meine andere Hand streichelt seinen nach Befriedigung suchenden gierigen Körper, seinen angespannten Hals, seinen straffen Hintern, so schön, daß er noch jung ist, wie bestürzt wäre meine Hand, wenn sie an sackende Speckpolster geriete, doch so gefällt er mir, dieser Körper neben mir, manchmal in Albträumen stoßen meine wie gewohnt sich ausstreckenden Hände auf gedunsenes quabbelig faltiges Fleisch, ich mühe mich, die Augen zu öffnen, doch es gelingt nicht, ganz als lägen auf ihnen zwei starre Handflächen, meine Lider sind unfähig sich zu heben, meine Hände tappen blind über einen fremden ekligen Leib, doch das jetzt ist kein Albtraum, meine eine Hand schmiegt sich weiter an das Kind, daß es nicht aufwacht, daß es im Schlaf bleibt und von nichts weiß, obwohl ja doch nichts Schlimmes geschieht, soviel Ruhe und Sanftheit in diesem Körperchen neben mir, als würde ich mich mit Kind und Mann zugleich lieben.
- What do you think about?
- About you, Marc,

Und selbst wenn ich nicht an dich denke, brauchst du nicht wegzugehen, deine Hand pulsiert auf meinem Knie, oder vielleicht auch mein Knie unter deiner Hand, mir war so kalt an all diesen betriebsamen Tagen unter höflichen Fremden, und warm immer nur im See, wenn ich morgens schwimmen ging, so riesig dieser See, und an dem einen Ufer die roten Marmorfelsen und die Sonne auch rot, ich schwamm weit hinaus, legte mich auf den Rücken und stellte mir vor, ich müßte nicht mehr zurück in diese kühlen Räume, wo von Romanen und Erzählungen die Rede war, die ich entweder nicht gelesen oder nicht verstanden hatte, denn ernsthafte Menschen suchen und finden in den Büchern philosophische Systeme oder zumindestens eine Widerspiegelung der Realität, während ich nur den Stimmen zuhöre und die Bilder betrachte und manchmal bei einem fremden Abgrund kurz innehalte, im Bewußtsein, daß ich nicht in ihn hinabstürzen werde, denn schließlich ist es nicht mein Abgrund, sondern nur ein ihm ähnlicher, bloß gut, daß ich nicht deine Gedichte lesen kann, Marc, es wäre traurig, eine Enttäuschung zu erleben, jeden Abend beim Einschlafen hatte ich Angst, daß es morgen vielleicht in Strömen regnet und ich nicht zum Schwimmen kann, doch an allen sechs Morgen erwartete mich die rote Sonne, sie hat mir keine Enttäuschung bereitet, wenn ich dein Buch lesen würde, würde ich auf jeder Seite Seehelle oder Kußdunkel finden wollen, Sonne oder Abgrund, oder all das zusammen, und mir wäre traurig zumute, wenn ich stattdessen bloß Genrebildchen gezeigt bekäme, aber wer weiß, vielleicht werde ich ja irgendwann deine Bücher noch lesen, jetzt lese ich dafür dein Gesicht, gleichzeitig mit Fingern und Augen, würde dir gern die beiden Furchen zwischen den Brauen wegstreicheln, dort hat sich die Müdigkeit angesammelt.
- Can I stay with you?
- Yes...

Deine Anwesenheit verwandelt mein Zimmer, zum ersten Mal nenne ich es das meine, und zugleich zum letzten, denn morgen muß ich wieder fort, wie lächerlich, die ganze Woche besaß ich ein Zimmer für mich allein und habe es nicht einmal bemerkt, für mich war es nur ein Ort zum Umziehen und zum Schlafen, doch hier hätte mich keiner gefragt, warum ich ein so merkwürdiges Gesicht ziehe, warum ich an meinem Füller kaue und woran ich gerade denke, keiner hätte mich angeschaut, diese Möglichkeit habe ich mir nicht zunutze gemacht, statt pflichtbewußt hinzugehen und mir kluge Reden anzuhören hätte ich hier bleiben sollen und das sichere Alleinsein auskosten.
- Do you wish something to drink?
-No.

Er meint, ich wäre die ganze Zeit mit den Gedanken woanders. Aber das stimmt nicht.
- Ich denke an dich, Marc.
- C’est bon.
Du glaubst doch, daß ich berauscht bin, nicht wahr? Dann darf ich ja tun, was ich will, auch in einer Sprache reden, die du nicht verstehst. Du kannst nicht verstehen, wie das ist - niemals allein zu sein. Würde ich meine Kinder mehr lieben, wenn sie ein Zimmer für sich hätten? Würde ich vielleicht meinen Mann immer noch lieben, wenn er ein eigenes Bett hätte? Vielleicht würde ich dann nicht mit dir durch die Nacht bummeln und deine Zigaretten rauchen.
- Maybe I need some drink.
- Please.

In der einen Hand hält er die Whiskyflasche, in der anderen - ein Glas mit Wasser.
Unverdünnter Whisky baut angeblich die Gehirnzellen ab. Ohne Gehirn zu leben wäre gar nicht schlecht. In der warmen Dämmerung, nackt, mit vom Whisky brennender Kehle, einer fremden Männerhand auf dem Knie und sanft benebeltem Kopf.
- Gehen wir schwimmen!
- Jetzt?
- Die letzte Möglichkeit. In drei Stunden kommt der Bus. Und ich will nicht mit der Tradition brechen. An allen sechs Tagen bin ich morgens schwimmen gegangen. Kommst du mit?
- Na klar.
Der See ist noch nicht richtig wach. Marc sitzt schläfrig auf dem feuchten Sand derBadestelle. Wen ich mich neben ihn setzen und den Kopf in seinen Schoß legen würde, könnten wir die verspätete Sonne abwarten. Vielleicht würden wir dabei einschlafen, und der Bus müßte ohne mich abfahren.
- Das Wasser ist kalt. Geh lieber nicht.
- Wartest du auf mich?
- Schwimm bloß nicht zu weit hinaus. Ich könnte dich nicht retten.
Nein, nicht zu weit. Nur bis zur Mitte. Die Beine werden auf einmal taub. Dann auch die Brust. Der Hals beginnt zu schmerzen, genau dort, wo ihn Marcs morgendliche Bartstoppeln wundgescheuert haben. Ich habe zu weiche Haut. Meine Arme sind sonderbar schwer. Der See ist heute morgen unerbittlich. Wie ein betrogener Liebhaber. Ich bin am Ende meiner Kräfte, ich lege mich auf den Rücken und schließe die Augen. Eine rote Sonne kommt unter den Lidern heraufgeschwommen. Die Wellen schaukeln mich wie einen toten Fisch. Es rauscht in den Ohren. In welcher Sprache die am Ufer Zurückgebliebenen auch rufen, jetzt kann ich sie nicht mehr hören.

Kauguri
1999 - 2000

© Horst Bernhardt, 2001, 2023

Plaukiotoja naktimis
Translated by / Iš latvių kalbos vertė Dzintra Elga Irbytė

PIRMOJI KNYGA

1

Vakarais smėlis dar ilgai išsaugo šilumą. Jau seniai sutemo, bet mano basos pėdos vis dar jaučia saulę. Aš mėgstu vaikštinėti tamsiu banguotu smėliu. Smėlyje pėdų jau nebesimato. Gal čia ir visai nebuvo to žmonių antplūdžio, gal pakrante prašuoliavo laukiniai mustangai arba milžiniškas aštuonkojis išniro, kad pasimankštintų, ištiesdamas savo čiuptuvus. Aštuonkojis dar gulinėja čia, ant seklumos; tai jo alsavimas sukelia bangeles. Jeigu aš dabar įbrisiu į jūrą, mano kojas jis palaikys žuvimis. Sugrįžusi namo pamatysiu, kad mano kojos iki pat kelių pajuodavusios. Man baisu bristi gilyn. Sugrįžusi namo pamatysiu, kad aš visa juoda. Ar ir akių baltymai nusidažys? Man patinka brautis per bangas. Vėl pamiršau susirišti kasą. Dabar ji išsipynė, plaukai supasi vandenyje aplink galvą. Guliu nugara ant vandens. Kartais bangelės persirita man per veidą, o plaukai stengiasi nuplaukti kartu su jomis. Gal kiekviena banga nusineša po gabalėlį manęs. Ką? Kūną ar sielą? Kas vandeniui skaniau?

Žvaigždžių nėra, tik ritmiški švyturio blyksniai ir kelios nejudrios švieselės tolumoje – ten turėtų būti krantas. Vasarnamių langai jau tamsūs. Nedaug betrūksta, kad, žiūrint iš mano vandeninės lovos, visiškai nebeatskirtumei kranto nuo jūros gelmių. Kas tuomet atsitiktų man? Ar iš tiesų aš pasiklysčiau bangose kaip tamsiame miške?

Plaukiu švieselių link, kol keliai atsiremia į smėlį. Krante truputį šviesiau, gal smėlis išspinduliuoja dienos švytėjimą. Einu vandens pakraščiu ieškodama savo rūbų. Šviesiai geltona suknia, balti sandalai – jie turi būti kažkur čia pat, ties šviesomis; langai, kurie vis dar šviečia, tai daugiaaukščio namo, pastatyto neleistinai arti jūros. Bangos tikriausia paslapčiomis skalauja jo pamatus. Žmonės, gyvenantys jame, supainiojo dieną su naktimi. Visuose dešimtyje aukštų naktį dega šviesos. Suprantama, negalima atspėti, ar jie iš tikrųjų dirba iki pat ryto, ar degant lempoms jie geriau miega. Galbūt paprasčiausiai tingi išjungti šviesą?

Ne, tai ne žvaigždutė. Ištiestos rankos atstumu sumirksi žiebtuvėlio liepsnelė. Ant smėlio šalia mano suknelės sėdi kažkoks vyriškis. Cigaretės jis neturi, reiškia, jis tik norėjo apšviesti savo veidą, kad aš neišsigąsčiau. Jau daug kartų šią vasarą man teko matyti jį čia, prie šio aukštojo namo. Jis vienas tų, kurie mėgsta stovėti ir žiūrėti į jūrą, o ne gulinėti, ant nosies užsiklijavę baltą plastmasinę plokštelę. Žiebtuvėlis užgeso, bet aš gerai prisimenu: jo plaukai tamsūs ir aukšta kakta. Nežinau, ar tokį veidą galima pavadinti gražiu. Gražus princas Zigfridas ,,Gulbių ežere“ (bent jau toks turėtų būti, jeigu patikėti muzika), bet baleto šokėjas, kurį vakar televizija parodė ‚,stambiu planu“, iš tikrųjų yra trumpanosis, mažomis akelėmis, nors blakstienos priteptos tušu. Ar vyrų veidai iš viso gali būti gražūs? Štai jo – jis ir vėl uždegė žiebtuvėlį – nosis truputėlį kreiva, ir šypsosi jis truputėlį kreivai.

– Ar išgąsdinau?
Jis kalba rusiškai. O kaip gi kitaip, jis juk ne vietinis, tai matosi net per atstumą ir tamsoje. Man nesvarbu.
– Ne, aš nebijau.
– Jūs labai drąsi mergina. Plaukiate taip toli ir viena pati.
Dabar aš norėčiau pasiimti savo suknelę. Ji guli prie pat jo basų kojų. Jis mandagiai man ją paduoda. Tempiu ją ant šlapio kūno ir maudymosi kostiumėlio. Vyriškis nenusuka akių. Tamsa kažkokia keistai perregima.

– Ar jūs dažnai plaukiojate naktį?
– Taip.
– Jūs tikriausia gyvenate čia netoliese?
– Taip.
– Gal aš galėčiau jus palydėti iki namų?
– Nereikia.
– Jūs vis tik bijote manęs?
– Ne.
Ne, aš tikrai nebijau. Vėjas šiltas, smėlis po kojomis irgi šiltas. Aš šalta ir rami, nes ilgai išbuvau vandeny.
– Jūs nerūkote?
– Ne.
– Jums netrukdys, jei aš užsirūkysiu?
– Ne.
– Nenorite su manimi susipažinti?
– Ne.
Jis ramiai žingsniuoja šalia manęs. Aš juk galėčiau bėgti, ir jis nespėtų su manimi kartu, bet tai juk atrodytų vaikiškai. O aš jaučiuosi pavargusi, turbūt per ilgai išbuvau vandenyje. Jo cigaretė kvepia mėtomis.
Turėtų nusibosti bristi smėliu greta manęs. Šįvakar nuklydau gana toli, iki namų dar apie pora kilometrų. Ir mūsų pokalbio negalima laikyti itin sklandžiu.
– Ar Jūs kasnakt einate į tokius tolimus žygius?
– Gana dažnai.
– Jūs įsitikinusi, kad nepasiklydote?
– Žinoma. Čia neįmanoma pasiklysti.
Einant pakrante iki kreivosios pušies pasiklysti paprasčiausiai negalima. Kreivoji pušis išaugusi kopos vidury, arčiau jūros, nei visos kitos pušys. Jos storas kamienas matomas iš tolo – juoda, įžambi linija ant pilkšvo smėlio. Ten man reikia lipti aukštyn. Tada dar porą šimtų metrų siauros gatvelės asfaltu iki plento. O ten, kitoje pusėje, mano namo kiemas. Bet mes stovime plento pakrašty.

– Ar mano ausys manęs neapgauna? Ten iš tiesų groja orkestras?
Tuos du kilometrus, neįkyrėdamas kalbomis, jis kantriai atbrido greta. Atrodo, kad jis nusipelnė bent jau mandagaus atsakymo.
– Taip, ten yra restoranas.
– Neįtikėtina. O ten ir šokama?
– Taip.
– Ar Jūs labai skubate į namus?
– Taip.
– Juk tokia puiki naktis. O man klaikiai nesinori pasilikti vienam. Tik pamaniau – kaip gaila, kad arti nėra jokios jaukios vietelės, kur galima būtų nusivesti tokią merginą kaip Jūs. Ir staiga paaiškėja, kad tokia vietelė yra. Eikime, išgersime kavos, pašoksime. Tik pusei valandėlės. Prašau!
Žinoma, aš galėčiau visa tai baigti ir eiti namo. Bet kodėl gi ne? Mes stovime po gatvės žibintu, aš pažvelgiu aukštyn, plaukai užkritę jam ant kaktos ir uždengia akis, o šypsena tokia drovi. Jeigu jis dabar šypsotųsi įžūliai ir stengtųsi apkabinti mane per pečius, aš tuoj pat nueičiau.

Restorano salė sausakimša. Oras tiesiog tirštas: sluoksnių sluoksniai subtilių kvepalų ir bjauraus odekolono, brangių rūkalų ir pigių be filtro cigarečių dūmų smarvė, prakaito dvokas ir dar daugybė kvapų, kylančių iš stiklinių ir taurelių. Stalelis šalia visas aplaistytas šampanu, mergina brauko pirštu per balutę priešais save, o paskui tą pirštą aplaižo. Nutukęs solistas skardena kažką apie išskridusią laimės paukštę, gitaristas apatiškai brazgina per stygas, būgnininkas pusiau užsnūdęs, o ir šokėjai jau ne iš žvitriųjų.
Kažkas panašaus į povandeninę karalystę. Ir šviesos taip pat žalsvos, sienos dekoruotos žvejų tinklais.
– Nepaprasta vieta, ar ne?
– Paprasta smuklė.
– Aš taip nepasakyčiau. Bent jau žmonės čia tikriausiai nepaprasti. O pati nepaprasčiausia – Jūs. Gal visgi mes galėtume susipažinti?
Padavėja ant mūsų staliuko padeda kavos puodelius, grafiną ir mažas taureles.
– Užsakiau ,,Moka“ likerio. Man atrodo, kad Jums reikėtų truputį sušilti po tokio ilgo maudymosi. Jūs jau tikriausiai supratote, kad aš – atvykėlis. Man čia labai patinka. Aš esu Vladas.
– Vita.
– Einam pašokti, panyte?
Prie mūsų stalelio stovi kažkoks „kadras“ gėlėtais marškiniais. Jis vos laikosi ant kojų.
– Nagi eikš, kai tau sakoma! Nėra ko čia snarpsoti!
Išgėriau taurelę vienu ypu. Vaikinas neatstoja, jis stengiasi suimti mane už pažastų, kad pakeltų nuo kėdės. Vladas jį nugrūda į šalį. Tai trunka kelias akimirkas, ir Vladas vėl atsisėda priešais mane.
– Vita, ar Jūs nenorite pašokti?
Nežinau, ar aš to noriu, bet dabar būtų sudėtinga atsisakyti. Grindys po kojomis švelniai vibruoja. Geram šokiui per mažai vietos, poros tik mindžikuoja vietoje. Muzikantai atlieka itališką šlagerį. Viskas vyksta tarsi savaime, mano plaštakos randa vietą kažkur ant Vlado krūtinės, jo rankos taip raminančiai guli ant mano nugaros. Ši melodija iš tiesų nereikalauja iš žmogaus nieko ypatingo, nereikia jokių šokimo gebėjimų. Per Vlado petį aš net galiu pasižvalgyti aplink. Čia visiškai niekas nesuderinta. Pagyvenusi dama vilkinti blizgančia suknele šoka su spuoguotu vaikinuku sportiniais marškinėliais. Storulis pilku kostiumu apsikabinęs liekną džinsuotą mergaitę. Priekabiautojas gėlėtais marškiniais visgi susirado sau damą. Ji daugiau primena gatvinę, na ir kas. Aš savo suglamžyta suknele ir bangų suveltais plaukais taip pat tikriausiai atrodau panaši į kaliausę. Viena pora atsitrenkia į mus. Vladas apkabina mane stipriau, truputį svaigsta galva, norisi užsimerkti ir įsikniaubti į juodus jo marškinius. Mano kaklą ir pečius suvirpina šiltas drebulys, aš jaučiu, kad Vladas lūpomis liečia mano plaukus. Muzikantai išeina pailsėti.
– Ar tas restoranas atidarytas visą naktį?
– Ne, dar valandą, tada užsidarys.
– Jūsų miestas labai ramus.
– Jums tai nepatinka?
– Patinka. Bet man patinka ir įvairovė. O Jums nepatinka?
Nežinau, ką atsakyti, todėl geriu savo ataušusią kavą. Atrodo, kad tylos valandėlės jo visiškai netrikdo. Vėl pajaučiu jo žvilgsnį. Tarsi mane liestų kišeninio žibintuvėlio spindulys.
– Vita, gal norite, kad papasakočiau apie save?
– Kaip pageidaujate.
– Aš jaučiu, kad Jūs manęs neklausinėsite. Tai ne Jūsų stilius. Bet aš norėčiau paaiškinti, kad šiuo metu leidžiate laiką su rimtu ir doru žmogumi.
– Man nereikia ataskaitos.
Jis juokiasi net galvą atversdamas. Jo marškinių viršutinės sagos atsegtos, ant kaklo plonutė grandinėlė, ji mirguliuoja, suvirpinta juoko bangos.
– Mums yra tik viena išeitis, Vita. Greitai išgerkime bruderšaftą ir pereikime prie žmogiško pokalbio.
– Yra dar ir kita išeitis. Mes galime atsisveikinti.
– Tai būtų per daug liūdna. Be to, restoranas dirbs dar visą valandą.
Jis išpilsto į taureles likerį. Mes susidaužiame.
– Žiūrėkite man į akis, kitaip tai nebus joks bruderšaftas.
Man daug kartų atrodydavo, kad žmonėms sugenda nuotaika, kai jie pagauna mano žvilgsnį. Ne todėl, kad aš jiems linkėčiau bloga, bet manyje tiesiog nepadoriai maža džiaugsmo ir optimizmo.
– Tavo nuostabiai gražios akys.
– Bet tu nuostabiai puikiai gebi sakyti komplimentus.
– Tokia mano profesija.
– Aš žinau, tu – rašytojas. Tu gyveni rašytojų poilsio namuose. Aš tave ten mačiau.
– Ar yra kas nors, ko tu nežinai?
– Aš nežinau, kas atsitiks, kai aš apsvaigsiu nuo tavojo likerio.
– Tada aš tave išprievartausiu ir paskandinsiu jūroje.
– Nepasiseks, aš moku plaukti.
– Kodėl gi tuomet tu atrodai tokia išsigandusi? Galima pagalvoti, kad kaip tik to tu iš manęs ir lauki.
– Išsigandusi? Aš? Juokinga!

Sugrįžo muzikantai. Dalis lankytojų jau išėjo arba ,,lūžo“, vietos padaugėjo. Dabar galima šokinėti roko ritmu, nors šitoje smuklėje net ir roko muzika skamba graudžiai. Tarsi mes klausytumės magnetofono, kuriam užsikerta juostelė. Bet tą galima pakęsti. Prie tokio ritmo man lengviau prisitaikyti, be to, aš mėgstu tokius šokius, kai nereikia susikabinti. Dabar aš galiu pakelti galvą ir šypsotis, nes aš jau nebesu aš. Galiu net žiūrėti Vladui į akis ir nejaučiu drovėjimosi. Toks ritmas paverčia mano kūną banga ar medžiu, ritmas – vėjas, o aš – banga arba medis, kuris negali nieko nei pasirinkti, nei pakeisti.

Štai ir viskas. Muzikantai užgroja eilinį šlagerį, tai – atsisveikinimo šokis. Ant kaklo po plaukais aš pajaučiu Vlado ranką. Lyg saulėje įšilusį klevo lapą. Ne, lyg saulės artumą. Ir vėl panorau užsimerkti.
– Ar tu kiekvieną dieną eini maudytis?
– Mažiausiai du kartus.
– Ir tada, kai lyja?
– Taip, man patinka plaukioti lietuje.
– Ar tu atostogauji?
– Taip.
– Gal rytoj mes galėtume paplaukioti kartu?
– Nebijai nuskęsti? O jei staiga atplaukia didžioji banga?
– Tu juk mane išgelbėsi...

Jo ranka stipriai suėmė manąją. Pirštai žaidžia vieni su kitais. Jo pirštai su manaisiais, mano – su jojo, jie slysta vienas pro kitą, bėga ir sugrįžta.

2

Niekaip negaliu užmigti. Bandau skaityti tai vieną nuobodžią knygą, tai kitą: Dantės ,,Dieviškosios komedijos“ kilnume sustingusį rojų ir Tolstojaus ,,Karo ir taikos“ nesibaigiančius kovų vaizdus. Niekas nepadeda. Einu į virtuvę virti arbatos. Tai Dikas sakydavo, kad nemiga puikiai sutaria su arbata. Taip, tai buvo Dikas, kurį praėjusią vasarą kankino nemiga, o aš, pusiau miegodama, keldavausi ir slinkdavau į virtuvę užvirinti vandens. Keletą kartų mama atsikėlė pažiūrėti, kas man užėjo. Ji jautriai miega. Tėtis tai ne, jis miega lyg užmuštas. Mama šiuo metu išvažiavusi į komandiruotę, tad aš galiu bildėti, kiek tik širdis geidžia.
Vonios kambario veidrodyje įsižiūriu pati sau į akis. Na, jaunoji dama, kodėl Jums nesimiega?
Nuostabiai gražios... – mano akys? Jų net spalva nenusakoma. Vaikystėje aš bėgdavau prie veidrodžio ir kiekvieną rytą manęs laukdavo nusivylimas, nes tąkart, nežinia kodėl, aš buvau įsikalusi sau į galvą, kad staiga vieną kartą mano akys taps skaidriai mėlynos, kaip pasakų princesių ir mano puikiosios lėlės Dacės, kurios plaukai buvo lygiai tokio pat nenusakomo riešutų rausvumo atspalvio, kaip ir manieji, tačiau akys – kaip žibutės. Bet mano akyse nebuvo nei krislelio mėlynos spalvos, vien tik ruda ir žalia. Ir pilkoji, kai esu nuliūdusi. Ir juodoji, kai supykstu. Atsimenu, kai mama kartą sakė tėčiui: ,,Argi tu nematai, kad dabar neverta su ja kalbėti? Taip įsižeidusi, kad net akys pasidarė visiškai juodos“.

Aš vėl matau tą patį šešėlį už savo nugaros. Patalpoje, kur nėra nei gyvos dvasios.
- Dikai?
Tai buvo kvaila. Kvaila šaukti jį vardu. Kvaila apie jį galvoti. Dėl visko kalta nemiga.

Mano spintos viršutiniame stalčiuje vis dar guli dveji Diko marškiniai. Vieni žaliais langeliais, kiti – pilki.
O rašomojo stalo stalčiuje – jo eskizų bloknotas ir pieštukai. Bloknote dar daug tuščių lapų, bet aš niekada nejaučiau noro piešti. Man patinka paveikslai originalai, kuriuose pasaulis atrodo kitaip, nei aš jį matau, kur daiktai jaučia aistrą. Paveiksluose pasirodo kažkas iš svetimų planetų būties, o žmonės tampa paslaptingais. Aš net pavydėjau Dikui to, kas retkarčiais šmėsteldavo jo eskizuose. Jis nieko neišgalvodavo, jis tiesiog piešė tai, ką matė. O aš stovėjau toje pačioje vietoje ir nieko tokio nepastebėjau.

- Kodėl aš tokia akla, Dikai?
- Visiškai priešingai, tu net per daug ryškiai matai.

Kada gi pagaliau man pasiseks pamiršti mūsų pokalbį? Kada pagaliau aš susiimsiu ir išmesiu į šiukšliadėžę jo prakeiktus marškinius?

Sušvilpė arbatinis. Nuostabu! Dabar, trečią valandą nakties, aš gersiu stiprią, karčią arbatą. Kol ji vėsta, stoviu prie vonios kambario veidrodžio ir šukuoju plaukus. Perbraukti plaukus šukomis reikia mažiausiai šimtą kartų, kažkada mokė mane senelė. Gal geriau juos nukirpti, kad nereikėtų tuščių pastangų? Bandau įsivaizduoti save berniukiškai nukirptais plaukais. Kur tuomet man dėti rankas? Esu įpratusi pešioti kasos galą.
Į savo kambarį nusinešu puodelį su arbata. Tamsa už lango kvepia jazminais. Kaip jau įprasta liepos mėnesį. Aplinkui visuose soduose gausu jazminų krūmų. Kartą Dikas visas grindis pribarstė jazminų žiedlapiais. Vakare jie dar mirgėjo baltai, kaip kad apsnigta laukymė švyti saulėje, bet ryte jų krašteliai jau buvo parudavę ir susiraukšlėję.

Aš labai laukiu jo laiškų. Bet tik dabar, tamsoje, drįstu prisipažinti. Taip, jis perspėjo, kad nerašys. Bet mes juk neatsisveikinome. Ryte aš išėjau į mokyklą ir užrakinau savo kambarį. Po pietų durys buvo atviros. Mama žiūrėjo į mane, lyg būčiau sunkiai susirgusi. Tėvas pasakė: ,,Tu juk jau nebesi maža kvailutė. Argi nesupranti, kad galėjai sugriauti savo ateitį?“
Aš nežinau, ar turiu ateitį. Tačiau žinau, kad kažkur toli vyksta karas, ten platus mirties asortimentas – kulkos, užnuodyti šuliniai, minos ir durklai. Ten niekas nepiešia. Aš žinau, kad Dikas privalėjo pasilikti čia ir tapyti. Aš paklausiau tėvo: ,,Ar tavęs negraužia sąžinė?“ Mama atsakė: ,,Ką tu kalbi, dukrele. Mes čia niekuo dėti. Atėjo policija, ir tas berniukas atidarė duris“. Kodėl jis taip būtų padaręs? Policininkas juk neturėjo teisės įsiveržti į butą.
Aš tą žinau, mums žinomos visos tos gudrybės. Aš žinau, kaip naivu buvo tikėti, kad mano kambarys pakankamai saugi vieta žmogui, kurį persekioja šaukimo pranešimai. Nuo tos dienos man rodosi, kad ir aš esu pašaukta į karą.

Kol tavęs nebuvo, aš nutapiau tave. Ar panaši?
Persipynusios linijos. Neatnarpliojami mazgai. O jų viduryje – veidas. Tarsi baisiame sapne. Plaukai išsisklaidę ore, lyg į nugarą pūstų vėjas. Burna pravira, lyg sakant kažką bloga. Švelnių žodžių niekas nesako tokiu sustingusiu veidu. Akys pavargusios nuo to, kas matyta. Norėjosi prieiti prie veidrodžio ir įsitikinti, kad tai – ne mano akys.
– Argi aš tokia pikta?
– Dar ne. Tu esi labai meilus, murkiantis kačiukas.
– Ar tai blogai?
– Tai – ne amžina.
– Tu alkanas?
– Ne. Tu taip ir nepasakei, ar tau patinka paveikslas.
– Nežinau. Aš jo bijau.
– Tuomet sudraskykim.
– Prašau, ne! Tai juk pirmasis mano portretas.
– Tai dar ne portretas.

Diko piešinį aš paslėpiau stalčiuje po senais sąsiuviniais. Dar ir dabar jis guli ten. Aš vis labiau darausi panaši į jį.

Mūsų pokalbius prisimenu žodis žodin. Lyg būtų įrašyti magnetofono juostelėje: tik paspausk mygtuką ir klausykis įrašo. Norėčiau, kad tas mechanizmas mano viduje sugestų. Nuspaudi mygtuką ir – tyla. Arba – nelauktai pasigirsta visiškai kažkas kita. Bet nepasigirsta.

Vita, kas tau yra gyvenimas? Tikslas ar priemonė? Ar tu gyveni tam, kad kažką nuveiktum, ar stengiesi kuo greičiau susidoroti su visais darbais, kad niekas tau netrukdytų gyventi?
– Nežinau, ar aš iš viso noriu ką nors daryti...
– Ar taviškiai nesako tau: ,,Gyvenimas privers!“
– Kartais sako.
– Ir maniškiai sako. Bet juk tai netiesa. Gyvenimas nieko nepriverčia. Visi patys save verčia – kaupti pinigus, daryti karjerą, užsitarnauti... Kodėl negalima paprasčiausiai gyventi?
– Argi negalima?
– Ar tu bandei?

Nebandžiau. Dar per anksti. Jei tik ne per vėlu. Paprasčiausiai – gyventi? Kas tai būtų? Neužgriozdinti smegeninės algebros ir matematikos formulėmis, nekeisti temos ar rašinėlio į braižybos namų darbus ir nesikankinti ruošiant špargalkes. Susirasti naktinio sargo arba valytojos darbą ir nebegadinti nervų mintimis apie neišlaikytus stojamuosius egzaminus. O ką gi aš tada daryčiau? Iš tiesų – argi aš iš viso mokėčiau paprasčiausiai gyventi? Dikas mokėjo. Jam buvo gera pačiam su savimi. Bet man vienai su savimi bloga.
Dikas galėjo pusę nakties pasakoti anekdotus ir siaubo pasakojimus. Jų aš neatsimenu, nes per daug juokiausi. Be to, juoktis juk reikėjo tyliai, kad mama nesugalvotų ateiti pasižiūrėti, kas čia vyksta.
Jis paprašė atnešti plastilino, sukūrė vaiduoklių šeimyną ir išrikiavo ant lentynos. Tėtis buvo Nelaimingasis Vaiduoklis, mama – Rajūnė Vaiduoklė, dukrytė – Užsispyrėlė Šmėkla ir dukrytės draugas – Vaiduoklis Chuliganas. Jie turėjo ir naminių gyvūnų – iš džiunglių pabėgęs tigras ir keturi balti šikšnosparniai. Aš juos suminkiau į vieną gniūžtę tada, kai man rodėsi, kad jau niekada nebesijuoksiu. Dabar gailiuosi, kad tą padariau. Jeigu aš mokėčiau juos nulipdyti iš naujo... Bent jau šikšnosparnius. Jų veideliai buvo šelmiški ir kartu liūdni, o vienas nagučiuose laikė geltoną rožę.

Suprantama, tie du mėnesiai buvo košmariški. Tada, kai birželio vakare pamačiau Diką, sėdintį po mano pušimi, aš negalėjau numatyti, kad viskas taip susiklostys. Purkšnojo lietutis, o jis ten sėdėjo toks sušlapęs ir išbalęs. Mes buvome mažai pažįstami, kaip beveik visi šiame miestelyje. Jis pasakė, kad neturi kur eiti, ir man atrodė visiškai natūralu pasikviesti jį į namus ir apnakvydinti savo kambaryje. Buvo vėlu ir niekas negirdėjo, kad mes parėjome. Tėvai priprato, kad naktimis einu plaukioti. Man patinka plaukti toli, bet nepatinka klausytis, kaip iš gelbėtojų stoties gergždančiame garsiakalbyje rėkia: „Piliete, grįžkite atgal! Už plūdurų plaukti draudžiama!“ Plūdurai išdėstyti juokingai arti. Tėvai su tuo susitaikė todėl, kad ir mama nebijo vandens. Ji buvo pirmoji, kuri išmokė mane plaukti, kai man buvo treji. Gali būti, kad jūra yra vienintelė, kurią mes abi suprantame vienodai.
Dikas įsitaisė ant kilimo, po galva pasidėjo pagalvėlę nuo sofos ir tuoj pat užmigo. Iš ryto jis paklausė:
– Ar būtinai turiu išeiti jau dabar?
– Ne.

Atskirą kambarį aš įsigijau tik prieš pusmetį – mirus močiutei. Dar nė karto nebuvau užrakinusi durų. Tą rytą užrakinau pirmą kartą.
Mama virtuvėje gėrė kavą. Ji ruošėsi išvažiuoti į eilinę komandiruotę ir tuoj ėmė man aiškinti, ką nupirkti ir ką būtinai turėsiu padaryti.
„Mamyt, aš nutariau, kad ateity būsiu visiškai suaugusi“. „Labai puiku“. „Man būtina įsitikinti, ar aš gebu būti savarankiška“. „Nuostabu. Neužmiršk, kad baigiasi cukrus. Ir ryžių nebėra“. „Aš noriu sužinoti, ar galiu pati su viskuo susitvarkyti“. „Suprantama. Svarbiausia – kasryt palaistyk gėles“. „Jūs juk neprieštarausite, kad aš užsirakinsiu savo kambario duris? Kad tai iš tiesų būtų mano kambarys ir mano gyvenimas“. „Tai juk ir yra tavo kambarys. Nepamiršk bent jau kartą per savaitę plauti grindis. Taip, ir skalbimo miltelių reikia nupirkti“. Paruošiau visą lėkštę sumuštinių ir nuėjau atgal į savo gyvenimą...

Mama neseniai klausė, kodėl pas mane į svečius niekada neateina klasės draugai. „Pasiklausytų muzikos, pasilinksmintų“. O aš nenoriu, kad šiame kambaryje vyktų kvailiausi žaidimai su butelio sukimu ir bučiniais, nenoriu klausytis, kaip bernai giriasi savo žygdarbiais, motociklų daužymais ir išsiurbto alaus kiekiais.

Kokie tavo santykiai su tėvais?
– Normalūs.
– Jie turbūt tave gerbia.
– Aš nesu jiems padariusi nieko blogo.
– Na, taip, tau viskas dar prieš akis. Bet man – viskas jau praeityje. Žinai, kokia pati gražiausia diena buvo mano gyvenime? Kai praeitą rudenį eilinį kartą neįstojau į akademiją ir namuose mane be paliovos lyg pjūklu džyrino už tai, kad nesiieškau rimtesnio darbo, aš staiga suvokiau: seni, tavęs juk niekas prievarta čia nelaiko. Nuėjau į geležinkelio stotį, sėdau į traukinį ir išdūmiau į Piterį. Įgrūdau palydovui grašių, o jis surado man vietą. Sėdėjau, gėriau arbatą kaip doras pilietis ir žiūrėjau pro langą. O ryte pirmuoju laivu išplaukiau į Peterhofą. Ar tau teko ten pabuvoti?
– Ne.
– Būtinai nuvažiuok. Supranti, ten tokie fontanai... Tu juk myli vandenį, ar ne?
– Aš myliu jūrą.
– Tie fontanai – tai kažkas tarpinis tarp jūros ir dangaus. Įsivaizduok – jei jūrai atsibostų tįsoti vienoje vietoje ir ji išvyktų pakeliauti kalnais... Oras žaižaruoja, nes pilnas smulkių vandens lašelių. O saulė... Ankstyvą rudenį būna tokios beprotiškai saulėtos dienos. Nesinorėjo niekur iš čia eiti. Vaikščiojau pražiota burna lyg koks beibis ir žiūrėjau. Ir galvojau: kiek daug pasaulyje tokių nuostabių vietų, kurių aš niekada nepamatysiu. Jei grašis, kurį atidaviau palydovui, nebūtų buvęs paskutinis, aš tikriausiai būčiau ten pasilikęs iki žiemos. Kai prasideda šalčiai, jie fontanus išjungia. Ant skulptūrų užmauna medines dėžes... Ir dabar norėčiau nuvažiuoti tenai. Jei aš būčiau laisvas žmogus, o ne karinio komisariato vergas...

3

Atkakliai čirškia telefonas. Atmerkiu akis ir tipenu į gyvenamąjį kambarį.
– Na, ar pagaliau atsikėlei? Ryte niekaip negalėjau tavęs pažadinti.
– Tau kažko reikėjo?
– Aš šiandieną grįšiu vėlai. Nepamiršk palaistyti gėlių, nueik pieno. Apžiūrėk, ko dar reikia nupirkti. Ar pinigų dar yra?
– Yra, yra.
– Na, tuomet – iki vakaro. Nebūk per ilgai saulėje, kad per daug neįdegtum.
– Atia!
Dalykinio pokalbio pavyzdys. Tiesa, dėl deginimosi saulėje tėvas veltui mane perspėja. Priešingai nei mama, aš niekada negulinėju saulėje. Į parduotuvę aš nueičiau taip pat be priminimo, ir gėles palaistyčiau, nors jokio švelnumo joms nejaučiu. Gėlės man patinka darželiuose ir vazose. Bet mama ir kambaryje nori jaustis kaip sode.
Po trijų valandų einu į pasimatymą su Vladu. Protingiausia būtų nenueiti. Net visas pasaulis laukia iš manęs išmintingo poelgio. Bet aš pripažįstu, kad geriau pasaulį nuvilti.
Mamos efėjos lapai vysta. Arba vasara per karšta, arba aš ją per retai laistau. O gal efėja ilgisi savo šeimininkės? Bet mama sugrįš tik kitą savaitę. Tiesa, efėja didžiulė, ji užgožė vieną iš dviejų svetainės langų. Jei ištemptum visas stygas, tikriausiai susidarytų pora šimtų metrų. Tokia taip greitai nežus. Dosniai šliūkšteliu vandens jai ant šaknų. Gerk, nesivaržyk!
Dabar laikas pagalvoti apie save. Kuo apsivilkti? Pasirinkimas ne labai platus. O maudymosi kostiumėlis iš viso tik vienas. Kaip ir asmeninė oda. Gerai, šiandien apsivilksiu baltąją suknelę.
Su kriauklyčių karoliukais.

– Kaip latviškai „vasara“?
– Vasara.
– Tu esi vasara.
– Tai reiškia, kad rudenį turiu žūti?
– Ne, tu esi amžinoji vasara.
Mes gulime prie pat vandens. Vladas apsiverčia ant pilvo ir priglaudžia kaktą prie mano delno. Jo lūpos kutena alkūnės duobutę.
– Papasakok apie save.
– Vakar tu pati man uždraudei kalbėti.
– Tai buvo vakar. Papasakok, apie ką tu rašai.
– Apie viską. Apie darbininkus. Apie buhalterius. Apie studentus. Apie vaikų darželio auklėtojas. (Jo lūpos nuo alkūnės duobutės slysta aukštyn iki mano peties). Apie pensininkus. Apie kareivius.
– Ir apie Afganistaną?
– Ne. Ir, prašau, neklausk – kodėl.

Pusė mano gyvenimo sudaro neužduoti klausimai. Bet įkyrėti nenoriu, nors kartais klausimai tiesiog kutena lūpas, o kartais skausmingai pulsuoja smilkiniuose. Taip, aš pajaučiu nerimastingą pulsavimą net pirštų galuose, ir tada tenka įsikirsti nagais į delnus, kad kitoks skausmo pobūdis mane nuramintų. Dabar tai neįmanoma, jo ranka guli ant manosios.
– Apie ką aš galiu tavęs klausti?
– Paklausk manęs, ką aš veiksiu šį vakarą. Žinai – man likę visai nedaug dienų, o aš nespėjau dar daug ko pamatyti.
– Ką tu norėtum pamatyti?
– Nelaukto. Tai, ko man niekas nesiūlė. Tave.
– Aš juk nesu turizmo objektas.
– Aš irgi ne turistas. Ar tikrai tu to dar nepastebėjai?
– Tu juk atvažiavai dirbti.
– Kvailystės. Dirbti aš galiu ir namuose. Net dar geriau, nes ten nėra jūros, jokių nenumatytų audrų, jokių merginų, kurios plaukiotų naktimis. Yra stalas ir rašomoji mašinėlė, yra popieriai ir sutartys.
– Žmona ir vaikai...
– Jie – taip pat, bet tas netrukdo. Ten – kasdienybė. Ten manęs neslegia nuojauta, kad galiu kažkur pavėluoti. Bet čia... Klausyk, ką tu veiki šįvakar? Tik nesakyk, kad eisi maudytis...Gal norėtum nuvažiuoti į Rygą? Kartu su manimi. Tu galėtum man parodyti savo mėgstamiausias vietas.
– O jei aš tokių neturiu? Man Ryga nepatinka, aš ten jaučiuosi svetima. Žinau, kad tai skamba kvailai.

Aš žinau, tai iš tiesų skamba kvailai. Žinau ir tai, kad niekam kitam neišdrįsčiau to pasakyti. Ar man liežuvį atrišo šampanas, kurį mes ką tik gėrėme čia, paplūdimio kavinėje, o gal man taip lengva kalbėti su Vladu todėl, kad jis – iš svetur, kad jis išvažiuos ir mes daugiau nebesusitiksime? Ar todėl, kad jis dvigubai vyresnis už mane? Kaip vyresnis brolis arba jaunas, gyvenimo nesugniuždytas ir neprasigėręs tėvas, su kuriuo galima laisvai ir atvirai pasišnekėti. Kalbantis su klasės draugais reikia išlaikyti stilių, tėvus reikia pasaugoti, kad nesijaudintų, o brolio aš neturiu. Buvo vienintelis Dikas. Ištisus du mėnesius – nuo tos dienos, kai pradėjo kalbėtis, ligi dienos, kai jį išsivedė. Dikui aš galėjau sakyti viską, kaip kad yra. Toks pamirštas jausmas.

– Aš tave suprantu. Žinoma, prie jūros geriau. Tik nebandyk manęs įtikinėti, kad tau nekyla noras pasiausti ir patriukšmauti. Kinas, muziejai, knaipės, draugai – kažko panašaus trokšta net ir undinės, jeigu jos atplaukia į dabartį.
– Tu teisus. Gerai, suruošime ekskursiją.
– Gerbiamoji gide, ar galite man pasiūlyti kokį nors ypatingą maršrutą?
– Ypatingą? Tuomet mes turime eiti pas Artą.
– O kas ten vyks?
– To negalima iš anksto žinoti. Bet aš manau, kad tau ten patiks – jeigu tu tikrai nori kažko ypatingo.
– Gerai, aš visiškai pasikliauju tavimi.

– Mes turime nusipirkti žvakę. Pas ją nėra elektros. Svečiai privalo atsinešti žvakes.
– Kaip gi gali būti, kad pačiame miesto centre nėra elektros?
– Gali būti – jeigu ilgai nesumoki.
– Tavo draugės tikriausiai nerimtas požiūris į gyvenimą.
– Tai ne jos požiūris. Elektrą atjungė jau seniai, tuomet ji dar negyveno tose dirbtuvėse. Apskritai, nustok klausinėjęs, tuoj pats pamatysi.
– Vietoje bilieto į cirką ištiesi žvakutę?
– Aš ir viena galiu nueiti.
– Na, ir ežiukas tu esi.
– Neliesk, įsidursi!

Jo ranka apkabina mane per pečius. Karšta. Juk ši vasara karšta. Kam man dar toji svetimoji kaitra? O kur man dabar dėti savo ranką? Ji įstrigusi tarp dviejų kūnų. Ne, nekybo. Jis apsuko mano ranką sau apie liemenį. Einu greta vyriškio juodais marškiniais, ir man net pasiseka prisitaikyti prie jo žingsnių. Pajaučiu silpną jo prakaito kvapą net ir pro neišraiškingą dezodoranto aromatą. Karšta, suknelė kimba prie nugaros, jo marškinių rankovė tikriausiai netrukus prikibs prie mano kaklo. Mano viduje taip pat karšta, gal aš ištirpsiu ir nulašėsiu ant asfalto. Keli lašeliai tada įsigers į juoduosius marškinius, vakare juos reikės skalbti.
– Ar marškinius tau skalbia žmona?
– Ne, nešame į skalbyklą. Kodėl klausi?
– Aš noriu žinoti, kaip tu gyveni.
– Nuobodžiai. Aš gyvenu nuobodžiai. Esu dėkingas tau už tai, kad leidi man būti kartu su tavimi.
Leidau? Ar iš tiesų aš jam leidau? Neprisimenu. Karštis tvinkčioja mano pirštų, gulinčių ant jo plataus džinsų diržo, galiukuose, mano alkūnėje, kuri supasi jo žingsnių ritmu. Aš nesakau, kad taip galima. Mano petys po jo plačia plaštaka aptirpo. Suknelę laiko tik petnešėlės, petys nuogas, o ant jo pasiliks išdegintas atspaudas, panašus į didžiulio penkiakojo voro šešėlį. Keista, kad neskauda, kai taip degina.

– Ko dar mums reikia, išskyrus žvakes? Ar tavo draugė geria?
– Žinoma. Ji juk poetė. Kodėl tu juokiesi?
– Ar galima tave pabučiuoti?
– Aišku, ne!

Aišku. Jo lūpos karštos, dantys skaudžiai įsminga man į lūpas. Mes stovime siauroje gatvelėje, kur net dieną viešpatauja prieblanda. Apvalūs grindinio akmenys po kojomis sujuda. Lyg aš stovėčiau ant bangos. Aš juk žinojau, kad turi skaudėti. Jis neatsitraukia nuo mano perštinčios burnos, jis siekia vis gilyn. Jo seilės salsvai karčios. Mūsų liežuviai susitiko be žodžių. Grindinio akmenys supasi. Gal mes plaukiame tolyn. Mano akys užmerktos, aš nematysiu, kur mes plaukiame.

– Aš parašysiu tau patį gražiausią eilėraštį.
– Ir jį išspausdins?
– Ne, tokių nespausdina.
– Kodėl?
– Todėl, kad tokie neatitinka komunizmo statytojų moralės.
– Argi tu statai komunizmą?
– Tuo užsiima visa tarybinė literatūra. Bet eilėraštis apie tave – tai bus visai kažkas kita.
– Tai nebus tarybinė literatūra? Kodėl tu ir vėl juokiesi?

Mes stovime laiptinėje. Čia laiptai siauri ir dvokia katėmis. Lifto čia nėra.
– Jei tu norėsi bučiuotis ant kiekvienos pakopos, mes niekada neužlipsime iki viršaus.
– Gerai, pirmiausia gerai atsibučiuokime, o tada lipkime.
Jis atsisėda ant laiptų ir įsitraukia mane į glėbį. Laiptai tokie siauri, kad tetulė, kuri nori pro mus praeiti, turi prisiglausti prie sienos. Jos didysis krepšys su trenksmu atsimuša į Vlado petį. Tikriausiai ji buvo turguje – iš krepšio styrojo stori rabarbarų kotai. „Nei gėdos, nei sąžinės, – burbuliuoja tetulytė, – pasileidę kaip paršai. Dabar jau tos mergelkos tokios, jų galvose tik viena – kad tik pražergti kojas prieš kiekvieną „daiktą“...“
– Kaip gerai, kad aš nesuprantu latviškai.
– Ji kalbėjo pati su savimi.
– Ir todėl tu išraudai kaip burokas? Ar iš tiesų tau niekada nėra tekę bučiuotis laiptinėje?
– Yra. Yra, nusiramink.

Taip, aš jaučiu, kaip kaista veidas. Lūpos nejudrios. Vlado skruostai aštrūs kaip švitrinis popierius. Gal bučiuojantis nubraižė mano veido odą, gal net iki kraujo. Skruostus maudžia, lyg būtų gyva žaizda.
Šalia mūsų ant laiptų padėta Vlado kuprinė. Jis išsitraukia butelį ir rausvą plastikinę stiklinaitę.
– Buvau toks supratingas ir nupirkau dvi. Išgerkime į tetulytės sveikatą – tegul ji išsiverda gardų kisielių.
– Tuoj vėl kas nors pareis...
– Na ir kas? Mes tik norime pasistiprinti, kad pasiektume kitą aukštą. Neraukyk nosytės, tai gardus vynas.
Jis pats geria iš butelio. Mano skruostas priglaustas prie jo peties, pakaušiu jaučiu, kaip jo gerklėje kliuksi vynas. Saldus ir deginantis.
– Tokajus. Vengriškas. Patikėk, jis nenuodingas.
– Aš negaliu taip greitai.
– O mums ir nereikia skubėti.
Jis paima stiklinaitę man iš rankos, ir mes vėl bučiuojamės. Staiga aš savo viduje pajaučiu tamsą: ji banguoja ir plūsta, neša mane jo goslios burnos jo rankų, kurios spaudžia mano pečius, jo juodų marškinių link, kurių grubus audinys braižo mano krūtinę. Kūno oda tampa vis plonesnė, tuoj tamsa išsiverš laukan. Ji pripildė mano lūpas ir srūva į pirštus. Vlado ranka ilsisi mano glėbyje. Ką toji tetulė ką tik sakė apie kojų pražergimą?

– Nusiramink. Na, baik pagaliau.
– Kaip įsakysi.
Jis išpynė mano kasą ir žaidžia mano plaukais. Suka juos ir taršo, man ant galvos konstruoja bokštą ir vėl sugriauna, o jo kvėpavimas sklando apie mano kaklą kaip drugelis.
– Išgerk dar.
Man į ranką įsprausta stiklinaitė. Lūpos aptirpusios, ir aš jau nebejaučiu vyno skonio, todėl nesunku išgerti iki dugno. Paleidžiu iš rankų indelį, ir jis, tyliai cinksėdamas, nusiridena laiptais žemyn.
– Ar nenori užkąsti?
Vlado rankoje didžiulis rabarbaro kotas – tikriausiai ištrauktas iš tetulytės krepšio.
– Kada tu suspėjai?
– Paprasčiausia savigyna. Tetulė man juo vos akių neišbadė.
– Pats kaltas. Nereikia sėdėti ant laiptų.
– Bet juk tau nepatinka bučiuotis gatvės vidury.
Dabar jo burnoje – rabarbarų rūgštumas. Jo ranka liko po išpintais plaukais. Mano rankos, paskendusios tamsoje, keliauja jo kūnu. Jo marškiniai sudrėkę nuo prakaito, plaukai neįtikėtinai švelnūs. Mano pirštai nori išlyginti raukšlę tarp antakių, bet man nepasiseka.
Tada mano pirštai įsikuria karštoje duobutėje ant jo kaklo.
Kažkas lipa laiptais aukštyn, aš girdžiu žingsnius.
– Čiau, Vita
– Čiau, Ivai.
– Šildotės?
– Gal ir tu nori?
– Neatsisakysiu.
– Stiklinaitė ką tik nukrito žemyn. Teks iš kakliuko.
– Su malonumu.
Aš atsistojau. Nepatogu kalbėtis, kai vienas sėdi, o kitas stovi. Vladas irgi atsistoja. Jis puse galvos aukštesnis už Ivą.
– Aš turbūt turėčiau jus supažindinti. Vladas atvažiavo iš Maskvos. O čia – Ivas, rygiškis.
– Tu, matyt, turi šlamančiųjų, jei perki tokius brangius gėrimus.
– Perku tai, kas man gardu. Tu prieštarauji?
– Šioje pasvietėje dažniausiai maukiami prastesni gėrimai.
Ivo krepšyje sudzingsi. Aš žinau: jis prikrautas butelių su gruzinų rūgščiuoju. Kelis kartus man teko būti pas Artą, kai Ivas iškraustydavo savo krepšį. Jie su Arta kažkada mokėsi vienoje klasėje. O šiaip tai jis lėtokas ir mažakalbis. Tik kartais staiga ima sujaudintai pasakoti apie ugnikalnį, ant kurio kraterio mes visi statome savo lūšnas. Apie ugnikalnio miegą ir prabudimą...

Ivas pasibeldžia, bet niekas neatsiliepia.
– Gal eikime vidun? – klausia jis manęs, tarsi mes būtume kartu atėję, ir aš dabar turiu nuspręsti. Na ne, tegul nusprendžia jis.
– Man nesvarbu.
– Na, gerai. Tuomet jauskimės kaip namie.
Ivas atidaro duris, palieka jas plačiai atvertas, ir tuoj pat įsikuria ant vienintelės sofos.
– Ar tavo draugė nuolat palieka neužrakintas duris?
– Visada.
– Todėl, kad poetė?
– Ne. Jai dažnai užstringa arba dingsta raktas. Todėl ji juo nebesinaudoja.
– O mums visiems tai labai patogu, – priduria Ivas. – Ateik, kada beeidamas, visada esi mielas ir laukiamas. Stebuklas, kad šiandien čia dar nieko nėra.
Aš paimu pagalvę ir atsisėdu ant grindų. Vladas stovi ir primerktomis akimis stebi kambarį. Aš jį suprantu, iš pradžių prie kažko panašaus sunku priprasti. Platūs gelsvai violetiniai lankai ant sienų. Aukštos lubos dėmėtos. Nuo jų be perstojo byra tinkas. Arta juokiasi, kad čia, aplinkybių verčiama, išmoko gerti iš butelio, nes į stiklines pribyra kalkių. Tuos lankus ant sienų nutapęs dailininkas, kuris anksčiau čia dirbo. Tikriausiai jis tai padaręs beprotybės priepuolio metu. Tačiau Artai jie netrukdo. Jos knygos sukrautos kampuose, ir ji atmeta bet kokį pasiūlymą prikalti nors vieną lentyną, kad šiek tiek uždengtų sienas. Baldų čia iš viso nėra, tik toji aplūžusi sofa ir kelios dar nesudegintos dėžės. Ir į sieną atremtas vienas paveikslas. Jame nutapytas sėdintis vaikinas su gitara. Jo žvilgsnis įsmeigtas tiesiai priešais ir kažkodėl atrodo, kad jis aklas. Ore aplink jį skraido balti žiedlapiai. O jis jų nemato.
– Kas jį nutapė? – dabar Vladas tupi priešais paveikslą tikriausiai todėl, kad nereikėtų žiūrėti į tuos gelsvai violetinius ratilus, nes nuo jų pradeda mirgėti akyse.
– Johanas. Ar patinka?
– Johanas – o toliau?
– Pavardės aš nežinau. Jis retkarčiais užsuka čia, labai žavus senukas.
– Ar jis dailininkų sąjungos narys?
Ivas pasišiaušia.
– Ach, gerbiamą svečią domina anketos duomenys? Negalima taip paprastai gėrėtis menu, prieš tai neišsiaiškinus, ar pakankamai aukštas moralinis autoriaus lygis?
– Ne, toks baisus aš dar nesu, – šypsosi Vladas. – Aš su didžiausiu malonumu norėčiau susitikti su šiuo dailininku. Kur jį būtų galima surasti?
– Pavaikščiok vakarais per smukles, kaip nors surasi.
– Tuomet Vitai teks eiti su manimi.
– Tai jau Jūsų abiejų reikalas, – atkirto Ivas.
Vladas susitaikymui ištiesia jam vyno butelį. Ivas purto galvą.
– Žinote ką, balandėliai, Jūs ir toliau burkuokite, o aš trumpam išbėgu. Dar susitiksime.
Sunkųjį krepšį jis palieka čia pat ant grindų, vadinasi, iš tikrųjų dar sugrįš.

Durys užsidarė. Vladas atsisėdo greta, jo ranka nuslysta po mano suknele, ant peties jam užkritęs gabalėlis lubų tinko, aklasis vaikinas iš paveikslo savo žvilgsniu perskrodžia mane kiaurai, aš negaliu ilgiau taip sėdėti, reikia atsistoti, kol aš dar galiu tą padaryti.
– Na ką tu, mažute? Ko tu taip jaudiniesi? Neužrakintos durys – pati geriausia apsauga. Aš juk neturiu raktų.
– Gal nori, kad aš tau išversčiau kokį nors Artos eilėraštį?
Visuose kambario kampuose mėtosi krūvos prirašytų popierių. Kartais Arta juos degina krosnelėje. Ji juokiasi, kad jau sudegino mažiausiai dvi knygas. Galbūt trečioji bus tiesiog geniali.
– Tu pati kaip eilėraštis. Leisk man dar paskaityti.
– Argi aš parašyta neregių raštu?

Pirštų galai slysta mano oda tarsi knygos puslapiu. Vladas kažką murma – taip tyliai, kad aš negaliu suprasti, nors jo burna visai arti.
Ištiesiu ranką iki popierių kaugės. Arta nepyksta, jei kas juos sklaido, ji neturi paslapčių. Bent jau šioje dirbtuvėje – ne. Bet negali būti, kad visas jos gyvenimas yra čia. Aš netikiu, kad galima niekada nerakinti durų.
– LEISK MAN PIRŠTAIS ATSPĖTI TAVO BRUOŽUS,
PER LAIKO IŠSKALAUTUS DUBURIUS
LEISK MANO GLAMONĖMS ĮSLYSTI Į ŠILTĄ TĖKMĘ.
– Prašau, būk maloni.
Jis atsigulė ant nugaros, jo galva man ant kelių – sunkus, šiltas akmuo, o mano ranką jis prispaudė prie savo skruosto.
– Laiko išskalauti duburiai... - kaip gražiai skamba? Ar jie yra čia? Ką tu nori atspėti?
– Nieko. Aš juk tik verčiu.
– Tau gerai sekasi. Tu rusiškai kalbi geriau už mane. Tu galėtum tapti vertėja.
– Visą amžių versti svetimus žodžius? Nenoriu!
– Viešpatie, kokia tu dar jauna!
– Tu kalbi kaip senis.
– O argi mano veidas ne senio?
Jo veidas tamsus ir lygus. Kelios šviesesnės raukšlelės kampučiuose prie akių. Aštri lūpų linija. Braukiu per jas pirštu ir akimirką man atrodo, kad tuoj įsijausiu. Abu mano delnai sustingsta ant įdubusių skruostų. Jo rankos sugriebia mano riešus. Man skauda. Aš juk žinojau, kad negali neskaudėti.

– Jūs tikrai laiko veltui neleidžiate.
Tai truputį primena senamadišką pjesę. Tarpdury stovi Arta ir Ivas. O mes su Vladu voliojamės ant grindų. Jis paleidžia mano rankas ir atsistoja. Aš lieku sėdėti ant savo pagalvės. Nežinau, ar turėčiau jėgų atsistoti.
– Laba diena. Jūs tikriausiai šeimininkė.
– Aš esu Arta.
– Aš turiu atsiprašyti už įsibrovimą.
– Nusiramink. Tu niekur neįsibrovei. Vita gali čia atsivesti ką tik nori.
Tai turbūt buvo ne visai mandagiai pasakyta. Bet jis juk turėjo nujausti, kad juo niekas per daug čia neapsidžiaugs. Per daug puošnus. O jis tikriausiai galvoja, kad pagrindinė bėda – rusiškumas. Čia mėgsta nakvoti hipiai iš Piterio, Maskvos ar Čeliabinsko, ir visi su jais puikiausiai sutaria. Artos draugas Dima taip pat rusas, visą amžių pragyvenęs čia, o latviškai kalba lyg važiuodamas per kelmus. Bet tas niekam netrukdo. Kaip tą paaiškinti Vladui? Be to, niekas juk nepasikeistų, jeigu jis užsitemptų suplyšusį megztinį, rūkytų pigias cigaretes ir tris dienas nesiskustų. Žiūrėdama į juos visus tris iš apačios, aš per daug aiškiai matau neužmaskuojamą skirtumą.
Vladas paduoda Artai žvakes ir butelį ir vėl atsisėda šalia manęs.
– Koks patogus kampelis, – jis dudena man į ausį. – Ar tu įsitikinusi, kad nori čia pasilikti?
– Tau čia nepatinka?
– Viskas gerai. – Jis pabučiuoja man į skruostą.

Mane čia atsiuntė Dikas.
– Ji yra labai gera mano draugė. Beveik tokia pat gera, kaip ir tu. Prašau, nuvežk jai šį aplanką. Ir perduok linkėjimus.
– Ar ji nenustebs?
– Ne. Ji stebisi tik tuomet, jei atsitinka kas nors bloga. Labai idealizuotai nusiteikusi būtybė. Jai atrodytų keista, jeigu aš dabar būčiau kaliūzėje, ligoninėje ar pragare – nors kaip tik ten šiuo metu aš turėčiau būti.
– Tu šiuo metu turėtum gyventi normaliai, o ne slapstytis tarytum koks pogrindininkas.
–Tau ji patiks. Jūs abi panašios. Pasakyk jai, kad man pasisekė.

To aš nepasakiau. Važiuodama traukiniu aš pradėjau žiūrinėti piešinius, esančius aplankale. Visa tai ir buvo juose: kalėjimo kamera, kurios durys atsidarė tiesiai į pragarą, perpildyta ligoninės palata, kur visų gulinčių veidai vienodi, ir saulės išdegintos uolos, ant kurių matosi džiūstantys kraujo klanai, panašūs į sudžiūvusias gėlytes kokio nevėkšlos milžino herbare.
Tada čia šurmuliavo marga draugija. Arta sakė, kad švenčia savo gimtadienį, bet ji juos švenčia bent jau kartą per mėnesį. „Juk niekas iš mūsų negimė tik vieną kartą“, – tą ji kartoja gana dažnai. Mane priėmė kaip savą, neįkyrėjo klausimais, nevertė būtinai iki dugno išgerti į ranką įspraustą stiklinę, kad aš parodyčiau savo originalumą - jiems patiems užteko savojo originalumo.
Kitą kartą aš atvažiavau rudenį. „Nieko man nepasakok“, – sakė Arta. Mes nuėjome į skverą, sėdėjome ant suoliuko prie fontano, gėrėme alų ir kūrėme praeinančiųjų biografijas. „Tas ten – advokatas pensininkas. Žiūrėk, kaip suraukia kaktą – prisimena pralaimėtus teismo procesus.“ „O toji yra kokio nors aukšto rango viršininko sekretorė. Visiškai apkvaišusi nuo savo reikšmingumo suvokimo.“ „O tas jaunuolis?“ „Tikriausia studentas iš mažo miestelio. Sąžiningas ir neišsimiegojęs todėl, kad nedori bendrabučio kambario draugai kiekvieną naktį girtuokliauja.“ „Susipažink, tai – Ivas.“
Bet atsisveikinant Arta tyliai sukuždėjo: „Neliūdėk. Jis sugrįš.“ Ir aš ja patikėjau. Man ir dabar dar atrodo, kad Dikas sugrįš. Bet gal tada mes vienas kito nebepažinsime.

Ėvija ateina basomis kojomis, į plaukus prisisagsčiusi lauko gėlių, suknelė pačios siūta, nes nieko tokio lengvabūdiško mūsų rūbų gamintojai negamina ir negamins. Tuoj įkandin jos atsiranda suirzęs Rafas ir praneša, kad šitas jų ginčas jau paskutinis ir lemiamas. Jis jau daugiau nebesitaikysiąs, nebent tik, jeigu jų sutaikymo reikalų imtųsi Arta. Kadangi Ėvija su Rafu nuolat vaidijasi ir taikosi, tad ypatingo dėmesio jie nesulaukė.
Brėkšta. Arta uždega dvi žvakes, vieną padeda ant grindų, kitą – ant palangės. Vėjo nėra, liepsnelės ramiai kyla aukštyn.
Vėl beldžiasi į duris. Atėjusiųjų aš nepažįstu. Vienas sunkiai nugriūva šalia, savo petimi pastumdamas mane. Iš jo nubrizgusio džinsinio švarko dvelkteli gaižus kvapas. Galima suprasti, kad jis keletą naktų miegojo nenusivilkęs.
– Čiau visiems.
Pasitraukiu truputį į šoną, tik trupučiuką, bet jis tai pajaučia ir įsižeidžia:
– Oho, kokie čia rafinuoti žmonės!
– Gyvenate čia kaip Dievo užantyje ir visiškai nežinote, kas vyksta pasaulyje, – savo pasipiktinimą išreiškia antrasis atėjusysis. – Bet mus geležinkelio stotyje užklupo mentai. Tik vargais negalais atsikratėme.
Net nesiruošiu klausinėti, kodėl prie jų kibo milicininkai. Pastebėjau, kad niekas neskuba pasakoti apie save tiesos, jei ji nėra visai maloni. O šiuo atveju viskas aišku: du įtartini skarmaliai stoties aikštėje norėjo išgerti butelį. Tikrai, nieko ypatingo, tiktai „alkoholio vartojimas viešoje vietoje.“ Bet pakankamai, kad kurį laiką jaustųsi didvyriais. Nusižengimas įstatymui – tai skamba išdidžiai. Ar visos valstybės savo piliečius priveda iki to, kad jie ima didžiuotis, kai nesilaiko įstatymų?

– Vita, aš noriu tavęs kai ko paklausti.
– Taip.
– Pasitraukime į šoną, gerai?
Mes su Ivu atsistojame pačiame tamsiausiame kampe. Jis atsiremia į violetiniai oranžinę sieną.
– Tu išsitepsi megztinį.
– O tu – nebijai išsitepti?
– Tai – priekaištas?
– Ne, įspėjimas. Tu esi tokia...
– Jauna ir šviesi, taip?
– Taip. Taip! Kam tau reikalinga šita baidyklė?
– Į baidyklę visai nepanašus...
– Na, žinoma. Vyriškis su padėtimi visuomenėje ir lanksčiu liežuviu. Ar iš tiesų tu svajojai apie kažką panašaus? Nori ant visų mūsų nusispjauti iš devinto aukšto? Tau nusibodo mūsų provincija? Gal tu įsivaizduoji, kad jam tai – rimta? Kad jis tave iškels iki saulės? Jiems tai niekada nebūna rimta!
– Senelė man skaitė Bibliją: „Neteiskite, ir Jūs nebūsite teisiami“.
– Aš nieko nenoriu teisti. Man tik skaudu, kad tu taip... Gerai, suprantu, kad neverta su tavimi kalbėti. Išgersim?
Jis ištiesia man butelį rūgščiojo. Mes išgeriame.

– Arta, ar tu nežinai, kur galima rasti Johaną?
– Žinau. Carnikavos kapinėse. Dešinėje pusėje prie tvoros.
– Tu rimtai?
– Tokiais dalykais aš nejuokauju. Vieną vakarą gatvėje kažkas sudavė jam per galvą. Atėmė rankinę. Nieko joje ten ir nebuvo, geriausiu atveju – keli apdžiūvę teptukai ir kokia bandelė. Jis pats parslinko į namus, atsigulė, bet kitą rytą ėmė ir nebeatsibudo. Dabar telieka vien tik tikėtis pomirtinės šlovės.

– Gal kas turite skiautelę popieriaus?
– Štai ten visa krūva. Naudok į sveikatą!
Arta neprieštarauja, jeigu net jos eilėraščius panaudoja kaip rašomąjį popierių. Tos pabiros degtukų dėžutėje tikriausia su tabaku sumaišyta žolė.
– Pirmasis dūmas damoms.
Salsvas dūmas. Cigaretė pasiunčiama ratu aplink – kaip indėnų taikos pypkė. Nuo tokio trupučiuko galima kaip reikiant atsijungti, tačiau atsiranda artumo jausmas. Visi savi.
Per pusę perplėštas popieriaus lapas nusklendžia man ant kelių.

AŠ GERAI PAŽINOJAU TĄ DAILININKĄ,
KURIS TAPĖ SAULĖLYDŽIUS ŠIAI VASARAI.
EIKŠ, NUPILK ANT ŽEMĖS LAŠĄ SPIRITO JO VĖLEI.

– Na kodėl, kodėl aš nuolat turiu galvoti apie ateitį? – garsiai klausia Rafas. – Galbūt rytoj kažkoks idiotas mane priplos pačiame gatvės vidury. Ir visiškai nebus svarbu, ar mano kišenėje yra banko kortelė, ar ne. Šermenų degtinei draugai susimes.
Ėvija tyliai dūsauja. Rafas iš jos atėmė lūpdažį ir kažką rašo ant sienos. Tamsiai raudonos raidės svyruoja ir virsta vienos ant kitų.
– Šešis rublius... aš už jį sumokėjau šešis rublius, bjaurybe tu! – skundžiasi Ėvija.
– Beprotybė, už tokius pinigus du buteliai ir užkanda išeitų, – priekaištaudamas apibendrina Rafas.
Su dar didesniu užsidegimu jis tepa brangiąją pomadą ant mansardos sienų šizofreniškųjų ratilų:

GYVENK GREITAI, MIRK JAUNAS!

– Sala Viduržemio jūroje. – Tai Artos balsas. – Argi Jūs negirdite bangų ošimo? O palmių šnaresio?
Girdžiu? Negirdžiu? Ivas tyliai brazdina gitara. Ėvija išėjo į kambario vidurį ir šoka, ištiesusi rankas kažkokiam nesančiam partneriui.
– Mėnulio pilnaties naktis ir saliečiai ruošiasi mėnulio šokiui. Jie išeina iš savo lūšnų ir susėda aplink laužą ant smėlio. Visai kaip mes.
Taip, mes esame saliečiai. Milžiniškas vandenynas skiria mus nuo didžiojo pasaulio, kur nelaimingi žmonės džiūsta kontorose, stovi prie konvejerių ar žūsta kare. Mes turime savo mažą šiltą salą, savo laužus ir mėnulio pilnatį. Mes su Vladu stovime prie lango, aš atsiremiu į palangę ir jaučiu jo rankas ant savųjų, jo kūną už mano nugaros. Nematomos kibirkštėlės šokinėja nuo jo ant manęs ir atgal. Ten, lauke, paprastas pilkas miesto vakaras. Artos mėnulį geriausiai galima pamatyti užmerktomis akimis.

Kažkas šaukia. Man nesinori atitraukti žvilgsnio nuo mėnulio. Bet kažkas taip klykia, kad aš turiu pasisukti.
Mansardos viduryje stovi du svetimieji mėlynai pilkais rūbais. Ant jų galvų uniforminės kepurės. Du mentai. O vienas iš jų rėkia:
– Čia negyvenamos patalpos! Niekas iš Jūsų neturi teisės užsibūti čia po dvidešimt trečios valandos! Visi į nuovadą! Rašysite pasiaiškinimus!
– Dirbtuvė priklauso mano draugui, ir jis mums leido čia būti. Jūs galite jam paskambinti. – Artos balsas visai tylus.
– Aš neprivalau niekam skambinti! Nėra ko gaišti laiko! Apačioje laukia mašina! Pasikalbėsime nuovadoje!
Arta stovi kambario vidury. Vienas milicininkas sugriebė ją už rankos ir tempia durų link, kitas stengiasi pakelti Rafą. Mansardoje tamsu, aš net nematau, kas vyksta tolesniuose kampuose. Jei būtų dar tamsiau, būtų galima pasislėpti tamsoje... Negalima, aš žinau. Ivas pašoka ir užstoja Artą. Mentas atsivėdėjęs trenkia jam į veidą. Smūgis garsus, aš noriu užsikimšti ausis. Bet aš neįstengiu pajudėti.
– Tu man čia nekrėsk juokų! Marš pro duris!
– Bet Jūs juk negalite...
Dar vienas toks pat garsus smūgis. Artimesnės žvakės liepsnelė sutrūkčioja ir užgęsta. Kita dar dega.
Vladas priėjęs prie šūkaujančio mento kažką jam aiškina. Jis kalba tyliai ir greitai. Matau, kad jis pamosuoja maža knygele raudonais viršeliais. Tikriausiai tai nario bilietas – arba partijos, arba rašytojų sąjungos. Milicininkas klausosi ir pritariamai linksi galva. Tuoj vėl viskas bus gerai. Tik nereikia žiūrėti į tą raudoną dėmę ant Ivo veido. Ji juk išnyks. Aš nedrįstu žiūrėti Ivui į veidą. Jei aš pradėsiu šaukti, viską sugadinsiu.

Tas pats sapnas. Nieko daugiau. Sapnas apie tą akimirką, kurios aš nemačiau, nes manęs ten nebuvo. Aš nežinau, kiek jų atėjo tąkart, kas atidarė jiems duris, ar Dikas pats išėjo iš mano kambario, ar jis tą akimirką buvo atsibudęs, mes juk tą naktį taip ilgai kalbėjomės, o jis po to dar skaitė „Marsiečių kronikas“. Jis galėjo dar miegoti. O kas tada jį pažadino ir kas tuomet įvyko? Galbūt ir jam pirmąją akimirką pasirodė, kad tai tik blogas sapnas? Ar su juo grubiai elgėsi? O gal tik pasakė, kad jis turi eiti kartu? O ką sakė jis? Ar tikrai jis šypsojosi? Manau, sapne jis šypsosi. Visai taip pat, kaip Ivas dabar. Šypsosi ir raudona dėmė ant skruosto.

Kažkas paima mane už rankos ir tempia tolyn. Ne, tai ne mentas, tai Vladas.
– Tu viską sutvarkei?
– Eikš. Na, eikš gi!
Žinoma, jis stipresnis už mane, bet aš laisvąja ranka įsikimbu į staktą. Matau, kaip milicininko aulinio bato nosis įsminga į pusiau miegančio Rafo šoną.
– Kelkis!
Tada mano ranka atsileidžia. Vladas neša mane laiptais žemyn, tarsi aš būčiau visai maža ir nemokėčiau vaikščioti. Apačioje jis pastato mane ant kojų, bet rankos nepaleidžia. Pirštai skauda.
– Man skauda.
Atrodo, kad jis manęs visai negirdi.

4

Mes stovime gatvės pakrašty, mums už nugaros mėlyna neoninė reklama: „LAIKRODŽIŲ REMONTAS“.
Ant Vlado veido mėlynos šviesos ruožai. Tamsoje į mus plaukia žalia ugnelė. Vladas pakelia ranką. Aš nenoriu lipti į taksi, aš turiu grįžti atgal į mansardą.
Vladas įstumia mane ant galinės sėdynės, pats atsisėda šalia. Traukau rankeną, bet durys iš mano pusės užrakintos.
– Išleiskite mane! Tuoj pat leiskite išlipti!
Vairuotojas atsisuka. Senyvas, protingas veidas.
– Ar Jūsų nuomonės išsiskyrė?
– Nekreipkite dėmesio. Mergaitė padaugino vynelio, štai ir viskas. Reikia ją parvežti į namus.
Taksi važiuoja toliau. Vairuotojas žiūri tiesiai į kelią.
– Tu, bjaurybe! Į ką tu mane įvėlei? Norėjai man gyvenimą sugadinti? Tu! Tu!
Aš žinau, ką reiškia tie rusiški keiksmažodžiai. Juos dažnai galima išgirsti gatvėje. Ir perskaityti ant tvorų. Mokykloje bernai juos taip pat vartoja tarpusavy, jie juos įterpia tarp normalių žodžių, kaip nepadorius kablelius. Vladas švokščia juos man į ausį. Jis purto mane, sugriebęs už pečių. Kodėl taksi nesustoja?
– Prakeikta kekšė!
Burnoje sūru. Aš bėgu per tankius brūzgynus, šakos kapoja man veidą. Vlado rankos talžo skruostus. Aš bėgu per brūzgynus, bet kažkur priekyje turi būti laukymė.
– Ar tu suvoki, kas galėjo atsitikti? Jei jie surašytų protokolą? Sulaikytas narkomanų irštvoje! Vartojo alkoholį kartu su antivalstybiškai nusiteikusiais asmenimis! Kaip aš pasiaiškinčiau? Tau į tai nusispjauti? Tu! Tu!

Taksi sustojo. Vladas išlipa ir ištempia mane. Lauke vien tik tamsa. Tamsus sodas. Po kojomis boluoja akmeninėmis plytelėmis išgrįstas takelis. Oras kvepia jazminais. Keista, kad aš dar galiu jausti aromatą. Tarsi dar būčiau gyva.
Mes atsisėdame ant suoliuko. Vladas visą laiką kažką kalba. Dabar jo balsas vėl skamba taip, kaip vakar vakare, kaip šiandien prie jūros, kaip šiandien laiptinėje – šiltai ir giliai. Bet žodžių prasmė praslysta pro mane.
Jis klūpo priešais mane ir glosto mano kojas. Ir kalba toliau. Aš bandau atsistoti ir noriu eiti, bet jo rankos nepaleidžia mano kelių. Dvi labai stiprios rankos. Ir balsas.
– Tu negali dabar manęs palikti vieno. Aš išprotėsiu, jei tu nueisi. Aš praradau savitvardą, taip, aš pasielgiau kaip paskutinis kvailys. Tu tikriausiai niekada negalėsi man atleisti. Aš pats niekada sau neatleisiu. Mušk mane, spardyk mane, daryk, ką tik nori, tik nenueik. Mylimoji mano, gražioji mano mergyte, prašau, prašau, lik su manimi, prašau, pagailėk manęs, maldauju...
Jis atsistoja, apkabina mane, priglaudžia prie savęs. Man atrodo, kad aš šį vaizdą stebiu iš šono. Tarsi aš sėdėčiau teatro salėje. Scenoje tarp romantiškų dekoracijų apsikabina du žmonės. Du aktoriai.
– O Dieve, tu juk visai sušalusi. Eime į mano kambarį, sušilsime. Aš užkaisiu arbatos. Turiu labai geros Ceilono arbatos. Tau gal reikėtų paskambinti į namus, pasakyti, kad viskas gerai, tegu tėvai nesijaudina? Na, eikime... Na, prašau, tik trumpai valandėlei...

Jis veda mane į tą patį dešimtaaukštį namą, kur net ir naktį languose negęsta šviesos. Moteris už registratūros langelio pakelia akis nuo mezginio ir tiriančiu žvilgsniu nužiūri nuo galvos iki kojų. Jeigu aš dabar būčiau gyva, man nuo to žvilgsnio nugara bėgiotų skruzdėlytės. Vladas su ja maloniai pasisveikina, ji nebyliai linkteli galva ir toliau žaibuoja virbalais.
Lifte dega ryškios dienos šviesos lempos. Duryse kabo veidrodis, jame aš matau savo veidą. Raudonų dėmių nėra, jos jau išnyko. Plaukai nuo mūsų sėdėjimo ant laiptų taip ir liko išpinti. Juk ne taip daug laiko praėjo, man tik atrodo, kad tai buvo prieš tūkstančius metų.
– Koks būna jausmas, kai trenki kitam į veidą?
– Nekalbėkim apie tai. Aš tiesiog pamiršau. Pats nesuprantu, kaip aš galėjau. Aš jau sakiau, jei nori, trenk man. Štai mano veidas. Prašau!
Jo veidas veidrodyje virš manojo. Tikriausiai gražus. Jo lūpos virpa. Atsisukti, atsivėdėti ir trenkti... Aš žiūriu į savo delną. Mažas. Su ilga gyvenimo linija ir dviem širdies linijomis. Praeitais metais aš išstudijavau šimtmečio pradžioje išleistą hieromantijos žinyną. Juk turi būti kažkokia priežastis, kodėl visų mūsų delnuose tokie skirtingi piešiniai. Ne, aš negaliu atsivėdėti ir trenkti.

Vlado kambarys devintajame aukšte, į jūros pusę. Vladas verda arbatą, o aš stoviu balkone ir skaičiuoju švyturio blykstelėjimus. Minkštas pūkuotas megztinis dengia kelius, o mano rankos visiškai pradingo rankovėse.
– Būrėjos juk turi praktikuotis. Papasakok, ką tu matai mano delne.
– Tu vis tiek netikėsi.
– Pasistenk mane įtikinti. Atskleisk kokią nors triuškinančią paslaptį iš mano tamsios praeities. Pažadėk laimę ir šlovę, tuo aš būtinai patikėsiu. Ir ilgą gyvenimą, bent jau kokį šimtą metų.
– Tavo reikalavimai gana dideli. Žiūrėk, tai yra likimo linija. Labai vingiuota. Tavęs laukia margas amžius. Iš prigimties tu esi mušeika. Ir pasipūtėlis. Bet tu turi teisę tokiu būti. Ši žvaigždutė ant Jupiterio iškilimo reiškia, kad tu turi neeilinių gabumų. Meilės tai aš nematau.
– Nesistenk rasti to, ko aš neturiu. Geriau pasakyk... Sakyk, ar iš tiesų tu dar nesupratai, kad aš esu nenormalus?

Jo ranka vis dar ramiai gulėjo ant stalo, lempos šviesos lanke. Bet balsas pasikeitė. Prikimęs, lyg jis ilgai būtų bėgęs prieš šaltą vėją. Ir man tą akimirką ėmė trūkti oro.
Aš nenoriu prisiminti to vakaro. Man ilgą laiką sekėsi jo neprisiminti. Buvau beveik įsitikinusi, kad šis įrašas išnyko.
– Tai iš tiesų keistokas klausimas.
– Ar tu galėsi man atleisti?
– Apie ką tu kalbi?
– Apie save. Aš lendu prie tavęs su savo šnekomis, prikvėpavau tavo kambario orą, priprakaitavau tavo paklodes, leidžiu tau mane aptarnauti, grožiuosi tavimi...Visa tai – šventvagystė. Todėl, kad aš negaliu tau atsilyginti meile. Aš esu iškrypėlis, aš negaliu mylėti moters. Niekada negalėsiu. Bet žmogus, be kurio aš negaliu gyventi, mane išmetė pro duris. Kaip atsibodusį žaislą. O tu mane priėmei. Bet aš net pabučiuoti tavęs nemoku...
– Aš visai nenoriu bučiuotis.
– Mes visi norime bučiuotis, visi. Norime mylėtis, dėl pražūtingos aistros eiti iš proto... Šiame kambaryje tu turėtum būti su savo vaikinu. Su tokiu, kuriam į tave žiūrint stojasi. Su tikru vyru. Jis tave išdulkintų. Kad tu atsibustum ir suprastum, kas yra gyvenimas. Net jeigu jis padarytų tave nelaiminga – o tikriausiai jis taip ir padarys – bet tai vis tiek būtų geriau negu dabar. Na, ko gi tu kankiniesi namuose? Lėk ieškoti savo patino! Man nereikia tavo aukojimosi! Prakeiktasis savisaugos instinktas! Aš priimu tavo meilumą, leidžiu tau vaidinti gailestingąją seserį! O Dieve, kaip bjauriuosi savimi.

Vladas kviečia mane gerti arbatos. Aš atsisėdu į milžinišką fotelį. Būtų gerai, kad Vladas nelįstų prie manęs savo kalbomis.
– Aš nenoriu arbatos. Geriau eisiu.
– Ne.
– Aš eisiu.
– Ne.
Jo rankos ant mano klubų. Jo burna užspaudžia mano lūpas. Jo burna visur. Jo rankos visur.
Pūkuotas megztinis nuslysta nuo manęs. Vlado rankos karštos. O manyje – tik šalta tuštuma.
– Tu juk pati to nori. Tau bus gera su manimi. Tu esi tokia švelni. Tu kvepi jūra.
– Liaukis. Prašau, nustok.
– Aš negaliu liautis.
– Aš šauksiu.
– Šauk.
Naktis labai tyli. Visai be vėjo. Kaip gi man šaukti?
– Mylimoji... Mano mylimoji... Mano mažytė... Mano žvaigždutė...
Man skauda. Tai viskas, ką aš jaučiu. Tikriausiai aš vis tik dar gyva, jeigu man skauda.

Ant mažo stalelio prie lovos tiksi Vlado laikrodis. Jis rodo pusę keturių. Aš nukeliu nuo savo krūtinės Vlado ranką. Jis neatsibunda.
Mano balta suknelė guli ant grindų kaip nudvėsęs vaiduoklis.
Ir mano veidas lifto durų veidrodyje vaiduokliškas. Tarsi aš būčiau regėjusi labai blogą sapną.
Tik jūra tokia, kaip visada. Šalta, kadangi nėra vėjo. Vanduo būna šiltas tik tada, kai vėjas pučia nuo jūros.
Gelbėjimo stotyje tikriausiai visi dar miega. Galiu plaukti taip toli, kiek tik noriu. Ir dar toliau.

Kauguri – „Valdberto vila“, Visbis
1998 - 1999

 

ANTROJI KNYGA

1

Įkaitusi žemė degino kojas net ir per guminius sportinių batelių padus. Abi mergaičiukės kikeno.
– Mane kepina!
– Bet aš jau iškepta. Tuoj kas nors suvalgys! Jau ima peilius ir šakutes!
Pagaliau sulaukusios tarpelio mašinų sraute, jos perbėgo į kitą plento pusę ir toliau ėjo pievele.
Nuo karščio apkvaitę balti drugeliai kilo aukštyn nuo žolės kuokštų ir skrido tiesiai į veidą.
– Mam, tu žadėjai šiandien grįžti anksčiau!
– Deja, nepasisekė.
Kiekvieno vakaro ritualas. Žodžiai, kurie nuo begalinio kartojimo prarado prasmę. Lygiai taip pat, kaip ir kas rytinis skubėjimas su „Šįvakar pasistengsiu parvažiuoti anksčiau“.
– Tuoj leisis saulė.
– Neįdomu. Saulėlydis vėl rausvas.
Visą šią vasarą Ancė su Laine stebėjo saulėlydžius ir skaičiavo, kiek raudonų, kiek gelsvų. Daugiausia buvo rausvųjų. Du violetiniai. Vienas juosvai mėlynas – prieš audrą. Ancė vis dar tikėjosi horizonte pamatyti žalius saulėlydžio debesis.

Vita įbrido į vandenį. Atsigręžti nebuvo jokio reikalo, ji ir taip žinojo, kad Lainė susitaikys su likimu ir pasiliks su mažąja sese. O vėliau, kai mama jau bris atgal, mergaitė paliks ant kranto pusiau pastatytą tvirtovę ir eis paplaukioti – bet ne taip, kaip praėjusiais metais, sukeliant debesis purslų. Ne, šią vasarą į vandenį ji ėjo neskubėdama, net nešokinėdama, kai netikėta banga užliedavo iki pat smakro.
Seklumoje vanduo buvo neįtikėtinai šiltas, tik prie plūdurų jautėsi vėsumas. Taip Vita ir plaukė – nuo plūduro ligi plūduro, lėtai, tolyn nuo rausvojo saulėlydžio. Tada atsigulė ant nugaros, jausdama, kaip ilgi jos plaukai nuvilnija vandeniu. Kaip pilkai žili vandeniniai augalai – ji įsivaizduoja. Arba baltos jūros gyvatės.

2

Kaip seniai jūs pažįstate Vitą Laukmanę?
– Beveik visą amžių.
– O tiksliau?
– Mažiausiai penkiolika metų.
– Jūs buvote pažįstami dar prieš jos vestuves?
– Taip.
– Ar jus sieja bendri interesai?
– Taip. Mus abu domina tai, ką ji būtų galėjusi parašyti.
– Gal jūs galėtumėte paaiškinti smulkiau?
– Ji nieko nėra parašiusi iki galo. Dėl laiko stygiaus. Bet ji ir toliau dirba. Ir ji mėgsta su manimi aptarinėti galimus siužeto posūkius. Kartais ji skambina anksti ryte, kad papasakotų, koks palyginimas staiga atėjo jai į galvą naktį. Jums tai atrodo juokinga?
– Ne.
– Tos knygelės, kurias ji išleido – tai juk nieko rimto. Atramos taškas. Ir tiktai...
– Jūs jai padėjote finansine prasme?
– Kartais.
– Tą vasarnamį jai išnuomojote jūs?
– Taip.
– Ar jos elgesyje jūs nepastebėjote nieko keisto?
– Paskutinį kartą buvome susitikę pačioje vasaros pradžioje. Padaviau jai raktus nuo vasarnamio, valandėlę pasikalbėjome – ir viskas. Ji buvo linksma. Atrodė gerai. Buvo šviesiai nusidažiusi plaukus. Jai tiko. Ketinau vėliau ją aplankyti, bet vis neprisiruošiau.
– Ar jūs telefonu nesikalbėdavote?
– Ne, ji man neskambino.
– O jūs?
– Aš nemėgstu jai skambinti.
– Dėl vyro?
– Tai ne taip paprasta. Nemanau, kad mes turėtumėme gilintis į šią temą.
– Reiškia, jūs nieko nežinote apie jos gyvenimą pastaraisiais mėnesiais?
– Ne.

– Marči, jei aš rašyčiau pasakas, tu būtum pagrindinis mano herojus.
– Kvailelis?
– Ne, kovotojas su slibinais.
– Ar tai ne vienas ir tas pats? Reikia būti kvailiu, kad užsiimtum tokiomis nesąmonėmis. Slibinų išnaikinti neįmanoma. Man atrodo, kad kiekvienas mūsų turi jų net po kelis.
– Bet skurdo slibiną tu visuomet nugali tokiu metu, kai jis kėsinasi mane praryti.
– Bet po mėnesio jis vėl atsigauna.
Vita susirietė sofos kampe. Jos sandalai nukrito ant grindų. Marčis suėmė rankomis nuogas, rudas pėdas. Kulkšnys buvo truputį patinusios. Tikriausiai ir vėl visą naktį prakiurksojo prie rašomojo stalo. Jis pasilenkė arčiau.
– Nereikia. Aš dvokiu prakaitu ir tramvajais.
– Ne, tu kvepi jūra.
– Vis tiek nereikia. Jeigu tik tu nereikalauji privalomo užmokesčio.
Marčis atsargiai masažavo Vitos kulkšnis.
– Buvau pasižadėjusi daugiau tau neskambinti. Bet šįryt, kai dukra ėmė kalbėti apie mėnesinį bilietą... Taip, šįryt aš vėl pasidaviau. Nenoriu, kad ji išmoktų važinėti „zuikiu“. Pakankamai blogai, kad tą teko išmokti man.
– Ką tu darai, kai įlipa kontrolieriai?
– Kaip kada... Jei įlipa pikta moteris, veržiuosi durų link. Jei koks spuoguotas jaunuolis, nutaisau sielvartingą miną. „Oi, na, neturiu aš bilieto, nejaugi dėl to man paskirsite mirties bausmę?“
– Klausyk, aš juk galėčiau...
– Išlaikyti mane ir mano dukras?
– Bent jau pasirūpinti, kad jums nereikėtų važinėti „zuikiais“.
– Aš žinau, tu esi kilnus žmogus. Neparašytos pasakos didvyris. Gyvenimui tu esi per geras.
Marčis šypsojosi ir toliau masažavo Vitos kulkšnis. Tada jo rankos lėtai kilo aukštyn – švelniais ir vėsiais takeliais. Vitos oda visuomet būdavo vėsesnė už Marčio delnus. Ji gulėjo visiškai nejudėdama.

– Ar tu dar esi čia?
– Aš regiu sapną. Aš gyvenu Viduržemio jūros saloje. Ir man nieko nereikia daryti, niekur nereikia bėgti.
– Kaip gi tu leidi dienas savo saloje?
– Aš guliu ant šilto smėlio.
– Ar galima prigulti šalia?
Marčis atsargiai nuvilko tamsiai žalią Vitos megztinį ir atsigulė šalia ant šilto smėlio. Kaip visuomet – Vita tuo pat metu ir buvo, ir nebuvo kartu su juo. Nuo Marčio prisilietimų ji pajaučia įtampą, o kūnas skleidžia dar stipresnį jūros aromatą. Ji atsidavė ir atsiliepė, ir Marčiui buvo gera su ja šiltame smėlyje, neįtikėtinai gera. Ir visgi jis nesijautė saugus.
Tą dieną ji neskubėjo išeiti. Tai buvo neįprasta, tarsi būtų sugedęs jos vidinis laikrodis. Marčis ilgai žaidė jos plaukais ir pagaliau supynė net dvidešimt devynias kaseles, o Vita prieš veidrodį šoko laukinių šokį.
Marčis buvo uždėjęs seną džiazo kasetę, Vita tiesė rankas į nesančią saulę, ištiesdama ir kilniaširdiškai dovanodama saulėje gyvenančiai dievybei savo nuogą kūną, veidą paslėpusi už šviesių kasyčių vėduoklės.
– Ar tavo saloje visos moterys taip šoka?
– Ne, kai kurios bijo. Tokiais šokiais galima prisišaukti nelaimę.
– O tu nebijai?
– Ne, aš jau prisišaukiau viską, kas tik buvo įmanoma.

Ji iš rankinės ištraukė šūsnį nuotraukų.
– Pažiūrėk. Šįryt gavau.
Ryškiomis spalvomis nušviesta svetima prabanga. Baseinas žydru vandeniu ir liekni jaunuoliai su maudymosi kostiumais. Privatus namas su dviem besišypsančiais senukais verandoje. Parke – gerai prižiūrėti žirgai, ant jų – prašmatnūs raiteliai. Šeimyninis susitikimas su sumuštiniais, pyragaičiais ir aukštakojėmis taurėmis, ir padorios šypsenos prieš objektyvą.
– Mano giminaičiai. Senelis ir močiutė, ir nežinomo laipsnio pusbroliai ir pusseserės. Gaila, kad nenufotografavo nei vienos kengūros.
– Australijoje? Tu niekada nepasakojai...
– Ką gi ten pasakoti? Mano didžiojo plepumo laikais dar nebuvo madinga didžiuotis užsienio giminaičiais. Ir man pačiai kažkodėl nepatinka šis pasakojimas. Lyg ir nuostabu, senelis – kapitonas. Žinomas jūrininkas. Jie turėjo jachtą. Kai karas ėjo į pabaigą, jis su žmona išplaukė. Bet žmonos motina su dviem vaikaitėmis pasiliko Rygoje. Ji bijojo jūros ir jachtų. Ir iš viso jai atrodė, kad pasaulio centras yra Latvija. Ji išaugino tas dvi mergikes, viena pati.
– Tavo prosenelė?
– Taip išeina. Man buvo dešimt metų, kai vieną kartą į svečius atvažiavo močiutė. Atrodė jaunesnė už dukras. Jos suvargusios nuo sunkių darbų, užauginusios vaikus. O ji – tikra dama. Plačių pažiūrų.
– Kviečia į svečius?
– Paseno. Bijo, kad visa, ką sukaupė, pražus. Norinti pamatyti proanūkes.
– Važiuosi?
– Nežinau.

Vita išpynė kaseles, užsivilko megztinį. Paskutinė galimybė, suvokė Marčis. Paskutinė galimybė dar kažką pakeisti.
– Tu juk nenori į Australiją?
– O kuo ta pasaulio dalis blogesnė už kitas?
– Tuo, kad ten tu neturi savo vasarnamio.
– Močiutės palėpėje atsiras kokia kamarėlė.
– Bet čia, tik trisdešimties kilometrų atstumu, ant pačio jūros kranto stovi tavo vasarnamis. Keturi kambariai ir veranda spalvotų stikliukų langais.
– Apie ką tu kalbi?
Marčis įspraudė jai į delną raktą, dėl visa ko – atsižvelgiant į jos geografinį išsiblaškymą – ant lapelio nubraižė planą, kaip ten patekti. Vita verkė, o Marčis kuitėsi spintoje, ieškodamas nosinaitės. Suprasdamas, kad ji verkia kartu iš džiaugsmo ir pažeminimo, jis stengėsi nežiūrėti į Vitos pusę, nes bijojo, kad, pajutusi žvilgsnį, ji priims neteisingą sprendimą ir pasakys, kad atsisako šios dovanos.
– Vita, mieloji, na nevažiuok pas kengūras. Bent jau ne šią vasarą. Jūs visos trys čia turėsite po atskirą kambarį, ir dar vienas liks ponui vyrui.
– Jo jau nebėra.
– Tuomet ten padėsime televizorių. Aš nuvešiu savo mažąjį.
– Nereikia.
– Gerai, apsieisite ir be televizoriaus. Žiūrėsite į veidrodį – vienas kabo ten koridoriuje – ir gėrėsitės savimi. Kada tau atostogos?
– Rugpjūtyje.
– Tai pasiimk dabar savaitę neapmokamų. Tu juk toje savo kontoroje nesi tokia nepakeičiama. Pasakyk, kad apsirgo dukros.
– Taip negalima.
– Gerai, sugalvok ką nors pati, bet pailsėk. Girdi?

Atrodė, kad jo susijaudinimas vėl išjudino vidinį Vitos laikrodį. Judesiai įgavo bauginantį automatiškumą. Suprantama, juk negalima visą amžinybę pasilikti Viduržemio jūros saloje, kai namuose tavęs laukia dukros, o svetimoji močiutė laukia Australijoje. Vita atsisakė kavos, apsiavė sandalus, raktą ir planą įsidėjo į rankinę šalia nuotraukų.
– Galbūt atvažiuosiu tavęs aplankyti. Po kokio mėnesio.
– Tu taip nieko ir nepasakei, ką galvoji apie mano plaukus.
– Argi nepasakiau? Man patinka juos glostyti. Ką dar turėčiau pasakyti?
– O spalva?
– Taip, atrodo, kad tu gana ilgai vaikštinėjai saulėje be kepurės.
– Žinai, kodėl aš juos išbalinau?
– Kad būtum panaši į svajonių moterį arba Merliną Monro?
– Kad nesimatytų žilumo.
– To tikrai geriau niekam nesakyk.
Jis palydėjo Vitą iki lifto, pabučiavo jos vėsias lūpas. Tada durys užsidarė.

3

Dabar žinau, kodėl visuomet bijau parašyti pirmuosius sakinius. Aš bijau, kad viskas liks nepabaigta. Vienintelis man tinkantis žanras – fragmentas. Neužbaigtas pasakojimas. Romano trupiniai. Nepradėtos novelės pabaiga.
Vakar nuo spintos viršaus nukėliau lagaminą su mokyklos laikų brangenybėmis. Pamirštų draugių nuotraukos, ryškūs plastmasiniai klipsai, diplomai už pergales meninio žodžio olimpiadose (kaip galima meniniu žodžiu vadinti kitų sukurtų minčių pakartojimą?), akmenukai iš Vidžemės pajūrio ir gintarėliai iš Liepojos paplūdimio (o gal priešingai? Kas dabar gali atsiminti?), o pačioje apačioje šeši stori sąsiuviniai. Kiekviename pirmasis įrašas padarytas sausio pirmąją. Šiais metais būtinai rašysiu dienoraštį. Tai vienintelė galimybė išlaikyti atmintyje vertingiausias gyvenimo akimirkas. Deja, nėra paaiškinimo, kaip rašančioji numačiusi atskirti vertingiausias gyvenimo akimirkas iš viso likusio – beverčio – gyvenimo. Esu šventai pasiryžusi šiemet aprašyti šiame sąsiuvinyje kiekvieną dieną iš eilės, be jokių išimčių. Man atrodo, kad dienoraštis gali tapti pokalbių draugu, kurio man taip trūksta. Vargšelė keturiolikmetė mergaitė, kuri dar nežino, į kokius spąstus ją vėliau įvilios vietoje maisto naudojant patrauklius pokalbius! Mano gyvenime nėra daug ryškių nuotykių, bet aš noriu išmokti įžvelgti grožį net ir pilkoje kasdienybėje, todėl šiemet stengsiuosi viską užrašyti šiame sąsiuvinyje. Gudri mokinė, gerai įsidėmėjusi mokytojų pamokymus. Bet aš negaliu prisiminti, kad būčiau gyvenusi pilkoje kasdienybėje. Buvo juodos ir baltos dienos, gripo ir į svečius ėjimo dienos. Tik, pradedant vasario ketvirtąja , visos likusios neužrašytos. O kitame sąsiuvinyje po sausio devynioliktos seka rugsėjo penktoji. Aš nebenoriu gyventi! Niekada neatleisiu pasauliui tokio žiaurumo! Toliau du puslapiai prirašyti taip neryškiai, kad įžiūrėti galima kažką panašaus į juodus šauktukus. Ir viskas. Galima imti kitą sąsiuvinį. Nors ir šie metai nežada nieko naujo, nors Dikas ir neatsiuntė nė vieno laiško, aš visgi nenoriu, kad įvykiai praslinktų pro mane nepastebėti ir nesuprasti, todėl nutariau... Na, kodėl toji mergaitė praleido pro ausis savo močiutės mėgiamą posakį – „Gerais norais kelias į pragarą grįstas“? Po kovo antrosios – rugpjūtis. Aš turėčiau būti mirusi! Jokioje jūroje man nepasisektų nusiplauti nuo savęs šito purvo! Tušti lapai. Kitą kartą būsiu žvėris, o ne aukojamas ėriukas. Tušti lapai. Kartu su rudeninėmis šiukšlėmis sudeginu praeitį. Susidaužiu su savimi taurėmis. Švenčiu ateitį. Ir tuštuma nuo rudeninio laužo iki naujųjų metų ryto.
Kartu su kitais nereikalingais daiktais po eglute randu ir šitą superprabangų dienoraštį – odiniai viršeliai, raktelis... Tai tikriausiai reikia suprasti kaip paskatinimą: rašyk drąsiai, mylima dukrele, mes į tavo paslaptis nosies nekišame! Bet aš jau nebejaučiu jokio malonumo ką nors kurti ar prisiminti. Šitame puslapyje mergaitės braižas jau visai nepanašus į manąjį. Beveik visi apvalumai virto smailumais. Ivas man padovanojo„Doriano Grėjaus portretą“. Gera knyga. Bet man norėtųsi kitaip – kad aš galėčiau atiduoti savo portretui visus bjauriausius ir skaudžiausius atsiminimus. Tada aš pabaigoje tapčiau laiminga senute, kuri prisimintų vien tik tai, kas gera, o dienoraštyje rašyčiau tiktai: „Šiandien buvo labai nuostabi diena. Visi šypsojosi ir elgėsi vieni su kitais mandagiai. Ir saulėlydis buvo pasakiškas.“ Ir taip penkiasdešimt metų iš eilės, su nežymiomis variacijomis, pvz.: „Aš šiandieną sėkmingai išlaikiau paskutinį egzaminą, mano ateitis saugi ir aiški“ arba „Šiandien ištekėjau už mylimo žmogaus, mes sukūrėme tvirtą šeimą“, arba „Mano vaikaičiai man suteikia lygiai tiek pat džiaugsmo, kaip ir mano vaikai“. Toliau rudieji odiniai tautišku raštu puošti viršeliai ir vėl užsispyrėliškai saugo tuštumą. Net sausis liko neprirašytas. Aš anksti pasirinkau sau žanrą.

Vienas Marčio stalo stalčius priklausė Vitai. Išeidama Marčio kambaryje ant palangės arba virtuvėje ant šaldytuvo ji mėgdavo palikti keletą puslapių. Be pavadinimų, be komentarų, be parašo. Ir Marčiui kartais atrodydavo, kad tikrasis susitikimas su Vita prasideda tik po to, kai už jos užsidarydavo lifto durys.

4

– Jūsų telefoną mes radome Vitos Laukmanės užrašų knygelėje. Jūs pažįstami?
– Taip.
– Seniai?
– Keli mėnesiai. Nuo pavasario.
– Ar jūs dažnai susitikdavote?
– Dažnai? Ne...
– Kaip Jūs susipažinote?
– Aš... Jūs tikriausiai žinote, aš dalyvauju Krišnos išpažinėjų judėjime. Ir mes ėjome į žygį ten, per centrą. Ji priėjo prie manęs, pradėjome kalbėtis...Taip...
– Ar ji – Jūsų religijos šalinikė?
– Ne, ji tik nori žinoti. Suprasti. Ėmė iš manęs knygas...
– Jūs žinote, kad ji – rašytoja?
– Taip, bet aš nesu nieko skaitęs. Tai būtų susitepimas...
– Bet kalbėtis su ja Jūs galėjote?
– Tai mūsų pareiga – išaiškinti teisingąjį mokymą.
– Ką Jūs galvojate apie ją?
– Kad ji nelaiminga.
– Jūs jai patarėte kreiptis į Krišną?
– To ji negalėtų. Jos kiti tikslai.
– Kokie Jūsų santykiai?
– Mes pasikalbame...
– Kada Jūs matėtės paskutinį kartą?
– Neprisimenu. Gal prieš kelias savaites.
– Kur?
– Čia. Ji sakė, kad mano kambaryje ji jaučiasi esanti arčiau Krišnos.
– Ar jos elgsenoje nepastebėjote nieko keisto?
– Ką tai reiškia – keisto? Jūs mane laikote keistu, nes mano galva nuskusta aš giedu mantras ir negeriu degtinės?
– Aš Jus laikau keistu todėl, kad savo gyvenimą aukojate neesminiams dalykams.
– Gerai, paklausiu kitaip. Ar pastaruoju metu Jūs Vitos Laukmanės elgsenoje pastebėjote kokių nors pokyčių?
– Ne.

Jis viską jau buvo padaręs iš anksto – uždegęs smilkalų lazdeles ir ant sofos paklojęs motinos spintoje surastą pūkuotą paklotą. Ir grindis iššlavęs. Ši kamarėlė negalėjo tapti gražesnė. Bet buvo gerai, kad čia taip mažai vietos. Sunkiau išvengti sąlyčio. Tai viską supaprastino. Vita, susirietusi į kamuoliuką ant sofos, sklaidė knygą ryškiais viršeliais ir juokingai raukė nosį.
– Tai bent stilius.
– Jos parašytos ne tokiems kaip tu.
– Tai taip ir reikėjo paaiškinti. Tituliniame lape riebiu šriftu: „Šitą knygą turi teisę skaityti tiktai Marijus ir į jį panašūs rimti žmonės“.
– Aš visai nesu rimtas.
– Ne, tu tik neleidi sau juoktis iš šventų dalykų. Net ir tada, kai jie juokingai išdėstomi.
– Bent jau iš tavęs aš niekada nesijuoksiu.
– Aš juk esu sena ir kvaila. Ir nešvari.
– Ne.
– Atsimeni, kaip aš prie tavęs prikibau tiesiog gatvėje.
– Atsimenu, kaip tu ėjai kartu. Lyg būtum viena mūsų.
– Man patiko Jūsų žvangučiai. Ir dainelė, jos žavingi, paprasti žodžiai. Gerai, gerai, mantra, o ne dainelė. Ir moterys šviesiais sariais tokios dailios. Gaila, kad aš tokio neturiu.
– Pati gražiausia tu esi nuoga.
– Bet tai juk nuodėmė.
– Tai niekis. Tai – džiugi nuodėmė.
– Tau ją atleis?
– Aš nemelsiu atleidimo.

Siaura patalpa buvo prisipildžiusi sunkaus kvapniųjų žolių aromato. „Kaip šventykla“, – galvojo Marijus.
Tiktai ne Dievo. Bet galbūt mes esame Dievai – mes abu. Du linksmi Dievai, kurie nieko nenori žinoti apie mirtingųjų kančias. Mano Dievaitė ant gėlėto apkloto žydinčioje Indijos pievoje...
Jis pasilenkė, paėmė iš Vitos rankų knygą ryškiais viršeliais, užvertė ją ir atsargiai padėjo ant suolelio. Vita šypsojosi. Marijus glostė jos pečius ir atlenktą kaklą, jam rodėsi, kad po jo pirštais išsiskleidžia švelnūs gėlių žiedlapiai.

– Ar nenori kartu su manimi važiuoti prie jūros?
Marijus delsė. Jis norėjo likti savo siauroje smilkalų kupinoje šventykloje.
– Ar bijai, kad mus gali kas nors pamatyti?
– Tai neturi reikšmės.

Karšta triukšminga gatve jie ėjo į stotį, tada įsigrūdo į perpildytą traukinio vagoną ir stovėjo susispaudę, kad net Marijaus smakras paskendo Vitos plaukuose. Jie buvo vėsūs ir standūs, tarsi svetimų kraštų žolių stiebai.

Jie išlipo kažkokioje stotyje, kur Marijus buvo pirmą kartą. Jūra jo netraukė, ji jam atrodė per daug vieša. Nešvarus smėlis, riebūs, prakaituoti kūnai, veltui iššvaistytas laikas ir žali maurai.
– Tu tikrai nemoki plaukti?
– Vanduo manęs nelaiko.
– To negali būti. Ateik!
Jis klusniai brido į pilkai žalią mauriną skystį, stengdamasis būti ir jaustis tokiu pat, kaip ir kiti.
– Plauk. Na, drąsiau. Pažiūrėk į mane.
Ji gulėjo vandenyje ant nugaros, rankas iškėlusi virš galvos, ramiai šypsodamasi, nejudėdama.
– Tai visai nesunku. Vanduo mielai neš tave, tik nereikia jam priešintis.
– Tave neša, bet manęs – ne.
Iš tiesų taip ir buvo. „Galbūt visi mano protėviai gyveno dykumose“, – galvojo Marijus. Jis nesuprato, kad galima nebijoti tos nepaprastai didelės balos. O Vita nebijojo, ji pamojo atsisveikindama ir nuplaukė tolyn, bet jis liko sėdėti ant kranto.
Jis niekada nebuvo susimąstęs, ką veikia Vita, būdama už jo kambario ribų. Viskas buvo taip paprasta. Vita paskambindavo, o jis pradėdavo laukti, ir ji ateidavo. Iš kur? Argi ne vis viena.
Išorinis pasaulis už šventovės sienų nieko nereiškė. Dabar jis pats atsidūrė šiame išoriniame pasaulyje. Ir jautė pavydą jūrai, kuri drįso taip ilgai užlaikyti Vitą.
Jis ėmė baimintis, kad Vita jau nebesugrįš. Bet tada pagaliau ji grįžo – šlapia ir truputį pašiurpusi. Sakė, kad norinti atsigerti, ir nusivedė Marijų į kažkokią kavinę, kur muzika lyg plaktukais skaldė smilkinius ir smirdėjo cigarečių dūmais. Vitai tas netrukdė. Marijus nusekė jai iš paskos iki staliuko ir gėrė obuolių sultis, stebėdamas, kaip keičiasi Vitos veidas. Jos bruožai sušvelnėjo, tarsi ji ką tik būtų nusimetusi kažkokią ilgai neštą sunkią naštą, nors iš tiesų ji buvo išgėrusi tik stiklinę šviesaus skysčio.
– Tu niekada negeri? Na taip, dabar tu neturi teisės, bet anksčiau?
– Labai seniai. Man tas nepatiko.
– Tavo gyvenime dar nėra „seniai“. Keli metai – argi tai „seniai“?
– Bet kodėl tu geri?
– Ar patikėsi, jei pasakysiu, kad plaukiodama sušalau?
– Taip, tu ilgai išbuvai vandenyje.
– Bet man šilta. Kai išgeriu, man lengviau susitaikyti... Ne, kažin ar tu suprasi. Atleisk, išgėrusi aš pasidarau plepesnė.
Ji užsakė dar vieną stiklą.
– Visą laiką noriu paklausti, ar tau ne per maža to gyvenimo, kurį tu gyveni. Anuomet pavasarį aš sustojau pasižiūrėti į jūsų šypsenas. Jūs gyvenate, kad šlovintumėte savo Dievą, ir tai jus džiugina, tą aš supratau.
– Vadinasi, tu viską supranti.
– Bet tave užkalbinau todėl, kad tu šypsojaisi kažkaip kitaip... Ne, tebūnie. Žinai, dabar aš eisiu pakrante ir po pusvalandžio būsiu namuose. Tavęs kartu eiti nekviesiu. Manęs ten laukia...
– Greitai leisis saulė. Gal truputį palydėsiu.
Jie vėl nusileido prie vandens. Ten jau niekas nebegulinėjo. Maža mergaičiukė vos nesudavė Marijui į veidą didžiuliu rausvu kamuoliu. Jie iš lėto ėjo pirmyn. Tada Vita sustojo.
– Sudie. Gaila, kad nepavyko tavęs išmokyti plaukti. Bet šiaip ar taip – vieną kartą tu patikėsi vandeniu, ir tada jis neš tave. Patikėk manimi.
Ji nuėjo basomis kojomis pagal pačią vandens liniją. Bangelės laižė jos pėdas.

5

– Kada jūs paskutinį kartą buvote susitikę su savo žmona?
– Mes su Vita išsiskyrėme dar prieš metus.
– Oficialiai?
– Ne. Bet aš persikrausčiau gyventi kitur. Ir mes abu nutarėme, kad nebemėginsime atnaujinti ryšių.
– Bet jūs vis tiek susitikinėdavote?
– Gana dažnai. Aš lankiau dukras.
– Kokia buvo skyrybų priežastis?
– Priežasčių buvo daug, kalti buvome abu. Taip jau išėjo.
– Gal trukdė buitinės sąlygos?
– Suprantama, keturiese vieno kambario bute tai jau tikrai ne rojus, ir jei dar vienas iš tų keturių visai nekreipia dėmesio į tai, kas vyksta aplinkui.
– Jums nepatiko, kad žmona užsiima literatūra?
– Ar jums patiktų amžina betvarkė, kurios vidury – jauna ir sveika moteris su nesudrumsčiama ramybe tarškina kompiuterio mygtukus?
– Bet juk ji talentinga?
– Galimas daiktas.
– Jums atrodo, kad jai nereikėtų rašyti?
– Man atrodo, kad pasaulis jau ir taip užterštas kalnais knygų. Kam to reikia?
– Jūs taip ir nepasakėte, kada paskutinį kartą ją matėte?
– Maždaug prieš savaitę. Kai buvo tie didieji karščiai. Senajame bute buvo likę keli vasariniai marškiniai, aš norėjau juos pasiimti. Bet pasirodė, kad Vita juos jau išmetė. Ji pakavo daiktus. Sakė, kad rudenį persikraustys.
– Kur?
– Nežinau.
– Ji nepasakė?
– Ne, aš nepaklausiau.

Vita neprašė, kad jis atiduotų buto raktą. Jis tikėjosi, kad namuose nieko nebus ir pasijuto nemaloniai nustebintas, kai rado neužrakintas duris. Pirmiausia jis pamatė saulės spinduliuose verpetuojančius dulkių sūkurius. O paskui – tarp dulkių, dėžių ir maišų – Vitą. Ji tupėjo ant grindų tarp knygų ryšulių, o rankoje taip pat laikė knygą; įsigilinusi į eilinį tekstą, ji nepastebėjo Marto, nors jis priėjo visai arti. Jis stovėjo ir žiūrėjo žemyn Vitai į pakaušį. Nušviesintais plaukais ji atrodė apgailėtinai, kaip pasenusi provincijos teatro primadona.
– Ar iš tikrųjų tavo draugužio toks prastas skonis? Kodėl jis leido tau taip save subjauroti?
– Tu mane išgąsdinai! Prisėlinai lyg koks...
– Na, liežuvį įsikandai, ar ką? Nesivaržyk, žmogžudžiu tu mane dažnai esi vadinusi.
– Liaukis, Martai. Juk viskas jau baigta.
– Gerai, tarkime, kad taip. Klausyk, ar tu ruošiesi išsikraustyti?
– Taip, mes netrukus išvyksime į Adelaidę.
– Kur, kur?
– Į Adelaidę Australijoje. Pas senąją močiutę.

Vita atsistojo. Jos raudonųjų marškinėlių siūlė ant peties iširusi. Šortai atrodė seniai neskalbti. Vienas juokingas senos šlepetės kutas nutrūkęs.
– Močiutė staiga suprato, kad daugiau nebegali gyventi be tavęs?
– Su senais žmonėmis nutinka įvairiausių stebuklų. Galbūt tau nepasisekė jos galutinai įtikinti, kad aš esu ragana...
– Mes su ja esame beveik nepažįstami žmonės, juk tu tą žinai. Geriau mesk tas kvailystes iš makaulės.
– Tai ne kvailystės. Ten mums bus lengviau.
– Tau niekur nebus lengviau! Tu savo sunkumą tampai kartu su savimi. Ir blogiausia, kad tau tai patinka. Tu esi įsigalvojusi, kad tavo nenatūralus jausmingumas – tai kažkas genialaus. Pasiskyrei sau pagrindinės apraudotojos visose laidotuvėse vaidmenį.
– Liaukis...
– Man taip ir nepasisekė iš tavęs padaryti normalų žmogų. Tikėjau, kad šalia bus moteris. Žmona. Bet tu esi ir liksi šaltakraujis gyvūnas. Varlė. Kaip tik taip – varlė ant popierių krūvos! Žmona, kuriai niekada nekyla noras paglostyti savo vyrą! Galų gale, ką gi reiškia kažkoks kvailas vyras, palyginus su kompiuteriu ar žodynu! Juk ant jo nieko neparašyta! Tu negali suprasti, kaip jis kenčia šalia tavęs, nes apie tai juk niekur neparašyta! O dabar tu nori pasipustyti padus! Išsivežti mano vaikus! Todėl, kad čia tau pasidarė nuobodu! Prireikė naujų įspūdžių!
– Nebekalbėk kvailysčių. Aš negaliu sudurti galo su galu, tai vienintelė priežastis, dėl ko noriu išvažiuoti.
– Na, žinoma, tuoj tu sakysi, kad aš esu tas kaltasis, nes negaliu tavęs apiberti pinigais!
– Aš geriau nieko nesakysiu.

Martas žiūrėjo, kaip Vita ir vėl atsitūpia prie savo knygų krūvų. Saulės spinduliuose apie ją vėl skraido dulkės. Nešvarių šortų juosmuo nusmuko žemyn, atidengdamas rudo kūno ruožą.
Koks bukaprotiškumas tokiai tamsiai būtybei nusidažyti plaukus baltai!
– Kodėl tu tai padarei?
Marto ranka sugriebė kuokštą šviesių plaukų ir ėmė tempti aukštyn.
– Tau nereikėjo to daryti!
– Ko? Ko? Paleisk, man skauda!
Net ir pasistiebusi ji Martui buvo tik iki pečių. Jis ir toliau tempė už plaukų aukštyn. Ji kumščiais trankė Marto krūtinę. Laisvąja ranka Martas trenkė jai per veidą.
– Nereikėjo pavirsti į varlę! Nereikėjo manęs apgaudinėti!
Ji užsidengė veidą rankomis. Paleidusi stangrius plaukų kuokštus, Marto ranka nuslydo ant jos kaklo. Pirštai susigniaužė. Pirštų galais jis jautė silpną kraujagyslių pulsavimą. Jos plaukai dvokė bjauriomis cigaretėmis – lygiai taip pat, kaip prieš dešimt metų.

– Mes juk ir dabar galime pasikloti ant grindų laikraščius.
– Paleisk mane!
– Ar prisimeni tą naktį vasarnamyje? Ant laikraščių? Prisimeni, ką tu tą naktį pasakei?
– Leisk!
– Ne!

Ji melavo. Martas žinojo, kad ji negalėjo pamiršti to balandžio vakaro, kai jie abu neturėjo kur dingti, nes norėjo pabūti dviese, bet jų buvimui dviese nebuvo vietos. Tada jie nuvažiavo į pusiau pastatytą Marto dėdės vasarnamį, įlindo per neuždarytą langą vidun, sėdėjo ant grindų ir gėrė rūgštoką vyną „Izabella“, nuo kurio lūpos nusidažė violetine spalva. („Niekada neteko taip violetiniai bučiuotis“, – pasakė ji). Paklotuose ant grindų laikraščiuose šiureno skersvėjis („Man baisu, gal čia įsikūręs vaiduoklis“, – sakė ji). Martas padėjo jai ant kelių galvą; tada ji pasakė: „Tu esi stipresnis už vaiduoklius“. O toliau jis jau nieko nebegirdėjo, toliau buvo tik kunkuliuojanti upė ir laikraščių šlamėjimas giliuose požemiuose.
– Ką tu man žadėjai? Ar tu nebeprisimeni?
– Nieko. Aš tau nieko nežadėjau.
Ji melavo. Ji žadėjo visuomet likti tokia, kaip tą violetinę vyno naktį, nesvarbu, ar šis pažadas buvo išsakytas žodžiais, ar nebuvo. Ji pažado netesėjo.

– Eikš. Eikš į kambarį!
– Ne!
Jis pagriebė Vitą už pečių ir tempė paskui save koridoriumi. Nestipriai surištas knygų ryšulys iširo po jų kojomis, knygos pliauškėdamos krito ant žemės. Jis Vitai trenkė dar vieną antausį.
– Melagė, kalė!
Netikėtai atstumtas su didžiule jėga, jis sunkiai atsitrenkė į durų staktą.
– Atsiprašau, šeimininke, aš ne laiku sutrukdžiau. Bet durys buvo praviros. Gal šitas patinas jums gadina nervus?
– Tu pasisamdei sau asmens sargybinį?
– Gerai pasakyta, pastaba vietoje. Šeimininke, jums apsauga tikrai praverstų. Ar man paprašyti šito tipo pasišalinti?
Vita tylėjo. Jai iš nosies tekėjo tamsi kraujo srovelė. Pro įniršio rūką Martas pažvelgė į svetimą vyriškį. Kampuotas senis užsipumpavęs raumenis. Stebuklas, kur tokį Vita surado.
– Vyniokis, nėra čia ko spoksoti!
– Argi aš neturiu teisės pasikalbėti su savo žmona?
– Pasikalbėsi, kai būsi tam nusiteikęs.
Svetimasis išstūmė Martą lauk. Vita vis dar tylėjo.
– Tau reikėtų nusiprausti.
– Ką?
– Tau bėga kraujas.
Svetimasis pasodino Vitą ten pat prieškambaryje ant ryšulio, atnešė iš vonios kambario drėgną rankšluostį ir prispaudė jai prie veido. Pats atsisėdo šalia ant kito ryšulio.
– Dabar bus geriau. Na ir audringas tavo šeimyninis gyvenimas.
– Aš nesuprantu...
– Kodėl aš kišu savo nosį? Todėl, kad atsitiktinai ėjau pro šalį. Bet juk mes buvome susitarę susitikti? Tu norėjai parduoti knygas, prisimeni?
– Ak, taip... Knygas, teisingai. Štai jos čia, galite pažiūrėti.
– Tu tikrai manai, kad dabar tinkamas momentas?
– Tinkamesnio nebus.
– Ar atėjo pasaulio pabaiga?
– Ne, bet aš greit išvažiuoju.
– Aišku... Klausyk, tau vertėtų prigulti, kitaip tavo nosis nenustos šlapiuoti. Tu prigulk, o aš apžiūrėsiu prekę.
– Nereikia knygų vadinti preke.
– Nereikia... Daug ko nereikia. Pavyzdžiui, nereikia stovėti kaip avelei, kai tave muša. Argi tu nemoki trenkti atgal?
– Ką tas pakeistų? Jei aš gebėčiau trenkti atgal, mes muštumės. Aš negebu – todėl mane ir muša. Didelio skirtumo nėra.
– Tau reikia pagulėti. Eikš!
Apėmęs ranka liemenį, knygų pirkėjas nuvedė Vitą į kambarį. Martas pasitraukė nuo laukujų durų, prie kurių buvo prisispaudęs, kad pasiklausytų, kas ten vyksta. Nebebuvo prasmės ilgiau stovėti.

6

Bankomatas bejausmiškai patvirtina, kad mano sąskaitoje vis dar nėra nė santimo.
Gal atsisėsti šalia ubagės prie prekybos centro durų? Gali būti, kad ji nedaug vyresnė už mane. Galvą apsimuturiavusi nešvaria skara, veidas paslėptas po pilka buka grimasa. Į skarmalus įvilktas kūnas primena didžiulį skudurų gniužulą, rankos sudėtos maldai, o į lėkštutę šalia nudriskusių sportbačių laikas nuo laiko įkrinta smulkūs pinigėliai: dzin! Melskis, ir tau bus duota!
Padorioje visuomenėje nepriimta aptarinėti skurdo sukeliamų pojūčių. Mano smegeninėje lyg neoninė šviesa mirksi neišpildomų reikmių sąrašas: sandalai Ancei (mamyte, tik nebepirk baltų! balti ant kojų liūdnai atrodo! noriu drugelio spalvos!), popierius akvarelei Lainei (žinau, jau šįvakar mane ims graužti kaltės jausmas, tarsi visa ši vasara dabar turėtų likti nenutapyta), pomidorų ir krapų (ne, nėra jau taip blogai, krapų aš galbūt vogčiomis pabandysiu gauti kokiame nepakankamai saugomame daržiuke pakeliui į namus; varškės ir margarino šaldytuve dar yra, tad badas dar negresia), ledai (prašau, parnešk ko nors skanaus! kažką saldaus ir šalto! braškių skonio! ne, šokolado skonio! ne, pirk tai, kas pigiau!), dantų pasta, skalbimo milteliai, analginas (nuo galvos skausmo padeda antisavitaiga, taigi teks užsiimti savitaiga: galvos man neskauda, na, visiškai neskauda, nė trupučio, mano galva pasidaro šilta ir lengva, mano galva nusikelia nuo pečių ir nuskrenda iki debesų, mano kojos lengvais žingsniais eina šiltu asfaltu, mano debesys neskauda). Aš būtinai kažką būsiu pamiršusi, sąrašas turėtų būti ilgesnis. Jei susiimčiau ir atsisėsčiau šalia tos ubagės, vakare galėčiau leisti sau nusipirkti bent jau analgino.

Padorioje draugijoje nemėgstama kalbėti apie jausmus, kurie sukyla, kai, su angeliška kantrybe tyrinėjant visas parduotuvės vitrinoje išdėliotas dantų pastos rūšis, galų gale tenka padaryti išvadą, kad net mažiausia reklamuojama pasta pačioje mažiausioje tūbelėje tau per daug brangi... Greitai aš jau nebetiksiu padoriai visuomenei, nes mano šypsena jau nebebus akinančiai balta.

7

– Aš norėčiau Jums užduoti keletą klausimų apie Vitą Laukmanę.
– Tikriausiai supainiojote adresus.
– Vita Laukmanė. Jos bute Jūros gatvėje mes radome Jūsų vizitinę kortelę.
– Jūros gatvėje? A, toji vertėja, kuri ruošiasi išsikraustyti? Ar jai nutiko kokia nelaimė?
– Kaip tik tai mes ir stengiamės išsiaiškinti. Vadinasi, Jūs ją pažįstate?
– Nelabai. Buvau įdėjęs skelbimą į laikraštį, kad perku knygas. Ji man paskambino. Nuvažiavau, apžiūrėjau jos prekę. Nieko verto dėmesio neradau.
– Kada Jūs ten buvote?
– Užvakar.
– Sudarėte sandėrį?
– Ne, abi pusės pageidavo laiko pagalvoti. Rytoj ar poryt ketinau jai paskambinti.
– Ar jos bute nepastebėjote nieko keisto?
– Ten viskas suversta į krūvą. Bet tokiomis aplinkybėmis tai visai normalu.
– O kaip elgėsi pati Laukmanė?
– Aš juk nežinau, kaip ji paprastai elgiasi. Atrodė truputį susinervinusi. Bet ir tai tokiais atvejais normalu. Kraustymosi rūpesčiai.
– Ar ji turi daug vertingų knygų?
– Vertė – tai reliatyvi sąvoka. Viskas priklauso nuo to, ar pasiseks surasti tikrąjį pirkėją, tą, kuriam reikia kaip tik tos knygos. Aš esu tik tarpininkas. Galiu pasakyti vien tik tai, kad pinigine išraiška nieko ypatingo Laukmanės lentynose nėra. Tikiuosi, kad jos neapvogė? Man sunku įsivaizduoti, ką ten būtų galima pavogti. Juk ne tą dešimties metų senumo kompiuterį ar lempinį televizorių?
– Ne, jos neapvogė. Atrodo, kad Jūs spėjote gerai susipažinti su jos butu.
– Na, kol apvaikščiojau visas lentynas, praėjo pakankamai laiko. Bet Jūs taip ir nepasakėte, kas atsitiko.
– Laukmanė dingo.

Blondinėlė atrodė visai suvargusi. Taip ir norėjosi paimti ją ant rankų ir nunešti į lovą. Duoti išgerti valerijonų ir pasėdėti šalia, kol užsnūs.
Ji susmuko ant sofos tarsi nelaimių krūvelė. Kraujas nebebėgo, tik ant viršutinės lūpos buvo apdžiūvęs raudonas šašas, suteikiantis moters veidui klouniškų bruožų.
– Gal tau užkaisti kavos ar arbatos? Gal išimti ką iš baro? Neatsisakyk mano draugiškos pagalbos. Drąsiai sakyk, ko norėtum.
– Ir taip bus gerai. Tarp kitko, nei kavos, nei arbatos čia nėra. Ir baro nėra.
– Tu – asketė?
– Ne, aš čia nebegyvenu.
– Gaila, butas atrodo visai puikiai.
– Jūs norėjote apžiūrėti knygas. Na tai ir žiūrėkite.
– Argi net po tokių jaudinančių bendrų išgyvenimų mes dar turime kreiptis vienas į kitą „Jūs“?
– Mano vardas Marselis. O tu – Vita, aš žinau. Atleisk, Vita, bet aš toliau į tave kreipsiuos sakydamas „tu“.
– Kaip pageidaujate.
Ji užmerkė akis. O Marselis vėl sugrįžo prie lentynų su knygomis, kartu patikrindamas, ar raktas duryse dabar iš tikrųjų užsuktas.

Po kokio pusvalandžio jis vėl pritūpė prie sofos. Atrodė, kad moteris užmigo. Jos veidas atrodė papilkėjęs. Staiga ji atmerkė akis. Jos buvo visiškai juodos.
– Kvaila, ar ne? Ilgus metus pirkti knygas, o tada vieną gražią dieną pasirodo, kad būtina jomis atsikratyti... Kvaila. Bet žinote, aš apsigalvojau. Aš nieko neparduosiu. Negaliu.
– Aš suprantu, kaip tu jautiesi. Bet galbūt tau reikėtų dar kartą apsvarstyti ir pagalvoti...
– Geriausia būtų iš viso negalvoti. Jei aš taip galėčiau...

Marselis suprato, kad tai moteriai jis niekuo negali padėti. Jis įsiveržė viduryje veiksmo, kuriame jis neturėjo pasirodyti ant scenos. Buvo visiškai vis viena, ar jis jai sako „tu“ ar „Jūs“, šiame spektaklyje jis savojo išėjimo nesulauks.

8

– Ačiū, kad neatmetėte mano prašymo. Suprantama, kad prancūziškai turėtų mokėti kiekvienas daugiau ar mažiau inteligentiškas žmogus, bet mums dar toli iki idealo. Todėl kreipiuosi į Jus kaip į kalbos specialistą.
– Žinote, aš vis dar negaliu suprasti, ko Jūs norite.
– Viskas labai paprasta. Štai ant šito lapelio užrašytas Marko Berelo telefonas. Jei mano informacija atitinka tikrovę, tai jis gyvena netoli Avinjono ir iš ambicijų nekalba kita kalba. Jūs jam paskambinkite ir paklauskite, ar pastaruoju metu jis negavo kokių žinių iš Vitos Laukmanės. Pasakykite, kad šios žinios būtinos tyrimui, stenkitės nesigilinti į smulkmenas.
– Ir tik dėl to, kad aš jų nežinau?
– Taip. Atleiskite, bet, tiesą sakant, mes taip pat ne daug ką žinome. Viską gaubia migla.

Telefono garsiakalbio mygtukas buvo nuspaustas, kambarį užliejo ošiantys toliai. Pirmiausia ragelį pakėlė moteris ir guviai kažką sučiulbėjo. Tada atsiliepė Markas Berelas, jis tęsė žodžius, tarp jų įterpdamas ilgus eee, aaa. Visai nesunku buvo suprasti, ką jis sako. Ir jo klausinėtoja kalbėjo lėtai, su kiek perdėtu rūpestingumu gaudydama kiekvieną garsą. Jau po pirmųjų replikų jie pasikeitė vaidmenimis, dabar Markas Berelas buvo tas, kuris atkakliai uždavinėjo klausimus, jo netenkino išsisukinėjimas ir nekonkretūs atsakymai. Non, malheureusement nous n‘avons pas d‘information plus precise. Non, je ne peux pas vous dire plus. Šaunuolė mergina, kaip tik tą ji ir turėjo pasakyti, trūksta tikslesnės informacijos, taip, deja, tuo ir apsiribosime. Dans son carnet. Na iš kurgi dar kas nors galėtų gauti jo telefoną, jei ne iš Vitos užrašų knygelės? Ar tai tik fantazija, ar iš tikrųjų to Berelo balse pasigirdo nerimo gaidelės? Bet gal tokiam beprasmiškam pokalbiui jam paprasčiausiai gaila gaišti laiką? Quelques jours seulement... Suprantama, jie kartu praleidę tik keletą dienų. Vienas susitikimas ir tas pats – visiškas atsitiktinumas. Vita juk paprastai nevažiuodavo į visokias rašytojų konferencijas, bet vieną kartą išvažiavo, gal todėl, kad ji vyko kažkur pietuose. Nuvažiavo ir ten susitiko tą Marką. Bet ar tai ką nors keičia? On ne peut pas qualifier ca comme la correpondence réguliere. Kodėl jis teisinasi? Šioje byloje nusikaltimo sudėties nėra, nepriklausomai nuo to, dažnai ar retai jie vienas kitam rašydavo. Non, elle n‘avait pas une telle intention. Ne, atvykti pasisvečiuoti į pono Berelo namus ji nežadėjo, tas ir taip aišku. Rien de concret... Kodėl ji atskleistų ponui Berelui savo planus ir ketinimus? Nieko konkretaus, visiškai nieko... Non, il n‘y a pas des lettres. Ar iš tikrųjų ponas Berelas nesuvokia, kad niekas jo netrukdytų ir neskambintų jam, jeigu Vita būtų palikusi laišką? Solitaire? Non, ce serait une confirmation exagėrėe. Labai diplomatiškas atsakymas, nors ir ne visai teisingas. Vita buvo vienišė. Vita buvo draugijos centre. Vita buvo brunetė. Vita buvo blondinė. Paskutiniuosius žodžius galima išbraukti. Tuomet liks vienas vienintelis neužginčijamas – Vita buvo. Naturellement, il n‘y a pas la jungle ici. Nous saurons au juste, certes. Oui, nous communiquerons, sans doute. Merci pour la compassion. Iš tiesų čia nėra jokių džiunglių, jokių miškų tankumynų, kur būtų galima pasiklysti. Viskas civilizuota ir perregima iki tos akimirkos, kai į tave pažvelgia juodos akys, kuriose visiškai nieko negalima išskaityti. Rien de conret. Ačiū už šitą nieką.

– Ačiū už pagalbą. Aš supratau, kad mesjė Berelas nieko esminio nepasakė.
– Jūs teisingai supratote. Gal atsisveikinant visgi pasakysite, kokia šito maskarado prasmė?
– Ką sakote?
– Gerbiamas pone Marčevski, Jūs juk neturite jokio ryšio su tyrimu ir policija.
– Nelauktai atėjo momentas, kai kaukė turi nukristi.
– Jeigu Jums nemalonu apie tai kalbėti, tai nereikia.
– Man nemalonu apie tai kalbėti, bet juk negalima visada daryti tiktai malonius dalykus. Mane nustebino tai, kad Laukmanės dingimą visi priėmė kaip visiškai natūralų įvykį. Nors vienas juk galėjo pasipiktinti ar ieškoti priežasčių. Ne, tyla ir ramybė. Tuomet aš, kovodamas su ta tyla, įsivaizdavau, kaip atrodytų, jei apklaustų mane. Kokią tiesos dalį aš papasakočiau? O ką papasakotų kiti? Gal aš per daug įsijaučiau į šį žaidimą, bet toks jau azartiškas mano būdas. Atleiskite man. Nenorėjau nieko blogo.

9

Gerai, kad Markas neleido man lįsti į lovą, o traukė mane vis tolyn ir gilyn į pietų naktį; linksmų pažįstamų būryje, tarp studentų, kurie studijuoja nežinia ką, ir rašytojų, apie kurių darbus aš nieko nenutuokiu. glaudžiu ratu aplink staliuką turkų kavinėje rūpestingai susukta cigaretė keliauja iš burnos į burną, ir aš matau, kaip lėtai iš vidaus keičiasi jų veidai, bet manyje nesikeičia niekas, aš nerūkanti ir nemoku įtraukti dūmo, mes einame toliau, į kitą kavinę, savininko duktė išeina į laisvą aikštelę tarp staliukų, iš magės sklinda Rytai, ir mergaitė šoka su vyno stiline ant galvos, mes plojame į taktą, stiklinėse lygiai teliūškuoja tamsus vynas, hei, hei, mes plojame delnais, oras kvepia vynu, o Markas man kažką prancūziškai pasakoja, pamiršęs, kad aš prancūziškai nemoku, o gal aš tik tingiu įsiklausyti, gal jis kalba mūsų internacionaline pidžin ingliš, kuri viską supaprastina ir suvienodina, ir visa, kas taip labai reikšminga mano mažos tautos kalboje, kai išverčiama, tampa seklu, tarsi žodžiai būtų tik atrodę ypač svarbūs ir nepaprasti, man patinka kalbėtis angliškai, tuomet daiktai atgauna tikruosius matmenis ir supaprastėja, jei aš mokėčiau prancūziškai, Markas tikriausiai man skaitytų savo eilėraščius ir pasaulis vėl taptų sudėtingas, bet dabar tai neįmanoma, dabar mes kartu rūkėme žoleles, berniukas nuo kaimyninio staliuko prieina įvertinti, pauosto, su pasigėrėjimu iškelia nykštį, oras kvepia vynu, lyg būtų išlietas iš tos stiklinės, kuri buvo uždėta ant šokėjos galvos, kaip liūdna visa tai prarasti, aš visuomet prarandu tik tai, kas man nepriklauso, dar viena cigaretė draugų rate, aš šituos žmones sutikau tik vakar, o rytoj jau pamiršiu, veidų aš neįsimenu, gal jie buvo studentai 68-ųjų metų Paryžiuje, bet aš būsiu tokia mandagi ir to neklausiu, jei jie dabar ir pradėtų savo išpuoselėta prancūzų kalba pasakoti man apie tai, aš esu beviltiškai pavėlavusi, ten aš nepateksiu, kad ir kaip man to norėtųsi, gal visi mano išsigalvojimai klaidingi, bet ten ir tuo metu tikrai buvo kažkuri studentė labai panaši į mane, aš perskaičiau apie tai tik po dešimties metų, o žolę mes rūkėme jau ir tada, tiesiog juokinga, kad aš dabar nemoku kaip reikiant įtraukti dūmo, tada ant žolyno prie universiteto, klausantis Sartro, aš tą mokėjau visai gerai, ar prisimeni, Markai, ne, nereikia bandyti pavogti svetimos laisvės trupinių, reikia užauginti pačiam savo, asfalte ar smėlyje, eisim į pakrantę, naktį net bangos šnekasi prancūziškai, kokia laimė, kad pagaliau aš galiu apsimesti apsvaigusia, nors apsvaigti ir nepasisekė, apsvaigusieji turi teisę neatsakyti už save, bet visas mano gyvenimas susideda iš vienos vienintelės atsakomybės, Markai, aš nenoriu pasilikti viena, vienatvė pasirinko mane, Remarko romanuose pats mėgstamiausias žodis, solitude, na, matai, aš irgi pradėjau kalbėti prancūziškai, ne, remarkiškai, ačiū, daugiau vyno aš nebenoriu, aš apsvaigau, ne, ne galva, mano kūnas apsvaigo nuo tavo žvilgsnio, mano kraujas apsvaigo nuo tavo prancūzų kalbos, tik nepalik dabar manęs vienos, aš juk tau patinku, o rytoj aš išvažiuosiu į savo mažą šalį, kurios pavadinimą tu visuomet painioji, tau negresia mano prisirišimas, o veidus aš greitai pamirštu, ką tu sakei?
You are very pleasant girl.
Jei tau taip atrodo, tai aš sėkmingai apsimetu apsvaigusia.
Ar papasakoti tau, kaip būna, kai mylisi vieno kambario bute, kur pilna vaikų? Prancūziškai papasakoti apie tai neįmanoma.
Taip, aš ištekėjusi ir myliu atsiminimus apie savo vyrą. Prisimenu, kokį jį mylėjau. Jo rankos dar tokios pat, ir aš žinau, kaip viskas prasidės, kaip rankos staiga tampa karštos ir reiklios, ir apgraibomis juda mano pusėn pro begalinę tamsą.
Ne, šviesą paprastai mes pamirštame išjungti, bet aš užsimerkiu, vos tik karšta ranka iš tolumos paliečia mane, tuomet mane apgaubia tamsa, ji turi šimtus rankų ir tūkstančius pirštų, o visi karštieji yra reiklūs, keista taip gulėti rankų įlinkyje, mano viduje taip pat tamsa, rankoms iš paskos seka vyro kūnas, bet aš visą laiką jaučiu ribą, kad ir kaip glaudžiai mes būtume susiglaudę, aš jaučiu, kad mes esame arti, bet vis tiek daug toliau, nei atrodo šitoms rankoms, kurios pažįsta kiekvieną įdubimą ir raukšlelę manyje, bet nenujaučia, kokia tamsa tirštėja po viršutiniu odos apdangalu, nukarusius riebalų sluoksnius, kaip man patinka šitas kūnas šalia manęs, kartais kliedėdamos mano įprastai ištiestos rankos atsitrenkia į išdribusias ir suglebusias raukšles, aš stengiuosi atsimerkti, bet nesiseka, tarsi akis būtų uždengę du sustingę delnai, mano vokai nepasikelia, mano aklos rankos klaidžioja nepažįstamu, šlykščiu kūnu, – bet dabar aš nesapnuoju, mano antroji ranka dar glaudžia dukrytę, kad ji neatsibustų, kad liktų miego nežinioje, nors tame, kas vyksta aplink, nieko blogo nėra, tiek daug ramybės ir švelnumo tame mažame kūnelyje šalia manęs, tarsi aš mylėčiaus kartu su vaiku ir vyriškiu.
What du you think about?
– About you, Marc.

Ir, net jei aš ir negalvoju apie tave, tu neturi išeiti, tavo delnas pulsuoja ant mano kelio, o gal mano kelis pulsuoja po tavo plaštaka, man buvo taip šalta visas tas skambančias dienas tarp mandagių svetimųjų, šilta buvo tiktai ežere, kai rytais aš eidavau maudytis, toks milžiniškas ežeras, o kitame krante rausvi marmuro kalnai, ir saulė paraudusi, aš nuplaukiau tolyn į ežerą ir atsiguliau ant nugaros, užsimerkiau ir įsivaizdavau, kad man nereikia eiti į vėsias patalpas, kur žmonės kalba apie romanus ir apsakymus, kurių aš arba neskaičiau, arba nesupratau, mes rimti žmonės knygose ieško ir randa filosofinės sistemos ar bent jau realybės atspindį, bet aš tik klausausi balsų ir apžiūrinėju paveikslus, o kartais pastoviu prie kokios nors svetimos bedugnės, suvokdama, kad į prarają nenukrisiu, nes tai juk ne mano bedugnė, tik panaši į manąją, ir gerai, kad aš negaliu perskaityti tavo eilėraščių, Markai, būtų liūdna patirti nusivylimą, kiekvieną vakarą užmigdama aš bijojau, kad rytoj gal pliaups lietus, ir aš negalėsiu bėgti į ežerą pasimaudyti, bet visus šešis rytus mane pasitikdavo rausva saulė, ji nenuvylė manęs, jei aš skaityčiau tavo knygą, man norėtųsi kiekviename lape pamatyti ežero šviesą arba bučinio tamsą, saulę arba bedugnę, arba viską kartu, ir man pasidarytų liūdna, jei ten aš surasčiau tiktai žanro vaizdelius, bet kažin ar aš kada nors skaitysiu tavo knygas, tačiau tavo veidą aš skaitau dabar, pirštais ir akimis vienu metu, aš norėčiau užglostyti tas dvi raukšles tarp antakių, ten susikaupė nuovargis.
Can I stay with you?
– Yes...

Tavo buvimas pakeičia mano kambarį, pirmą kartą šitą patalpą aš pavadinu sava – ir paskutinį, rytoj išvažiuoju, kaip juokinga, ištisą savaitę aš turėjau savo atskirą kambarį, bet visai to nepajutau, jis man buvo tik vieta, kur persirengti ir permiegoti, bet čia juk niekas neklausinėtų, kodėl tokia keista mano veido išraiška, kodėl aš kramtau rašiklį ir apie ką aš galvoju, niekas į mane nežiūrėtų, tokią galimybę praleidau ja nepasinaudojusi, man reikėjo ne tik eiti ir sąžiningai klausytis išmintingų kalbų, o pasilikti ir pasimėgauti saugia vienatve.
Do you wish some drink?
– No.

Jam atrodo, kad aš visą laiką galvoju apie kažką kita. Tai netiesa.
– Aš galvoju apie tave, Markai.
C‘est bon.
Tu juk tiki tuo, kad aš esu apsvaigusi, ar ne? Tuomet aš galiu viską, net kalbėti kalba, kurios tu nesupranti. Tu negali suprasti, ką tai reiškia niekada nebūti vienam. Ar aš savo vaikus mylėčiau labiau, jei jie turėtų savo atskirą vaikų kambarį? Galbūt aš vis dar mylėčiau savo vyrą, jei jis būtų miegojęs atskiroje lovoje? Galbūt aš ir neklaidžiočiau su tavimi naktį ir nerūkyčiau tavo cigarečių.
Maybe I need some drink.
– Please.

Vienoje rankoje jis laiko gertuvę su viskiu, kitoje – stiklinę su vandeniu. Neatskiestas viskis žudo smegenų ląsteles. Būtų neblogai likti be smegenų. Šaltoje prieblandoje, nuogai, viskio išdeginta gerkle, su svetimo vyriškio delnu ant kelių, švelniu rūku galvoje.
– Eime paplaukioti!
– Dabar?
– Paskutinė galimybė. Po trijų valandų atvažiuos autobusas. O man nesinori laužyti tradicijų. Visus šešis rytus aš maudžiausi. Eisi su manimi?
– Žinoma.
Ežeras dar ne visai pabudęs. Mieguistas Markas sėdi maudymosi vietoje ant drėgno smėlio. Jei aš atsisėsčiau šalia ir padėčiau galvą jam ant kelių, mes galėtume sulaukti užtrukusio saulėtekio. Galbūt mes užmigtume, autobusas išvyktų be manęs.
– Vanduo šaltas. Geriau neik.
– Tu manęs palauksi?
– Tik neplauk toli. Aš negebėsiu tavęs išgelbėti.
Toli – ne. Tik iki vidurio. Kojos iš karto nutirpsta. Vėliau pradeda tirpti krūtinė. Kaklas nusmelkia toje vietoje, kur jį nubrūžino Marko šio ryto barzdos ražienos. Mano oda labai švelni ir jautri. Rankos keistai apsunkusios. Ežeras šį rytą nepakantus. Kaip apviltas meilužis. Aš nebeturiu jėgų, aš atsigulu ant nugaros ir užmerkiu akis. Iš po blakstienų išplaukia raudona saulė. Bangos mane svaido kaip negyvą žuvį. Ausyse ūžia. Nesvarbu, kokia kalba šaukia pasilikusieji ant kranto, aš to jau nebegirdžiu.

Kauguri
1999 - 2000

© Dzintra Elga Irbytė, 2009, 2023


  • Country in which the text is set
    Latvia
  • Featured locations
    Gulf of Riga
  • Impact
    The "Night Swimmer", at 110 pages, is just right for the obsession of novelists with sadistically truncated novels. The novel is in two parts. The first is an elegantly nostalgic picture of the culminating phase of socialism in the 1980s, with the focus on Vita Laukmane, a teenage girl at the time, and her short and through and through gloomy grey love affair with a Russian writer, a loyal apologist for Soviet culture, who has discovered her from Moscow. And that's apart from the fact that this Moscow poet, in between, robs Vita of her virginity, which should hardly be taken as a symbol of Russian/Latvian historical relations.

    In part two, the scenery is the late 1990s, Vita Laukmane is a translator, a poor mother of two, tormented by domestic troubles; her family life ended sadly some time ago. To be more precise, Vita Laukmane is no more - she has disappeared from this world without a trace, all that remains are her acquaintances who answer some mysterious type of questions. Understandably, they all lie, some deliberately, others perhaps because the questions are phrased wrongly, others simply gloss over the fact. A little glimpse into Vita's diary. Her inner monologues. Also, reminders of Vita's propensity for night swimming in the sea. But the small and, at first glance, frivolously irrelevant fragments of text from which "The Night Swimmer" is pieced together are far from being just everyday pictures of a woman in the throes of domesticity.

    As long as Vita swims in the sea - far and long, everything is fine. The sea is wide enough to be seen as a boundless infinity, at least in the eyes of the swimmer. As soon as she swam into the lake, bounded by shores visible to the eye, she disappeared somewhere into the abyss of general silence and indifference.

  • Balticness
    It is probably no coincidence that the names of all the men in the novel are strikingly similar: March, Marius, Mart, Marcel, Mark, but the mysterious, curious type who plays the police investigator and who alone does not regard Vita's disappearance as "a completely natural event" is called Marczewski. What do those pesky "m" letters (or "mar") mean? Perhaps it is related to the Latin mare - sea, perhaps to mortis - death (this interpretation is particularly tempting because vita is Latin for life), but perhaps both linguistic associations are relevant.

    Guntis Berelis



  • Bibliographic information
    Riga: Apgāds "Daugava" 2000
  • Translations
    Language Year Translator
    Lithuanian 2009 Dzintra Elga Irbyte
  • Year of first publication
    2000
  • Place of first publication
    Riga