PIRMĀ GRĀMATA

1

Vakaros smiltis ilgi glabā siltumu. Jau sen satumsis, bet manas basās pēdas joprojām skaras klāt saulei. Man patīk staigāt pa tumšajām, grubuļainajām smiltīm. Pēdu nospiedumus vairs nevar saredzēt. Varbūt tur nemaz nav mīdījies ļaužu pūlis, varbūt gar krastu rikšojuši sav­vaļas mustangi vai milzu astoņkājis izlīdis izstaipīt taustekļus. Astoņkājis vēl gulšņā tepat seklumā, tā ir viņa elpa, kas saceļ vilnīšus. Ja es tagad iebridīšu jūrā, viņš noturēs manas kājas par zivīm. Aiziešu mājās un ieraudzīšu, ka manas kājas līdz ceļgaliem melnas. Man bail brist dziļāk. Aiziešu mājās un ieraudzīšu, ka esmu viscaur melna. Vai acu baltumi arī nokrāsosies? Man patīk urbties cauri viļņiem. Atkal aizmirsies sasiet bizes galu. Tagad tā izirst, mati šūpojas apkārt manai galvai. Guļu uz muguras ūdenī. Reizēm vilnīši pārveļas pāri manai sejai un mati cenšas aizplūst tiem līdzi. Katrs vilnis varbūt aiznes gabaliņu no manis. Ko? Miesu vai dvēseli? Kas ūdenim labāk garšo?

Zvaigžņu nav, tikai tālumā ritmiski bākas zibšņi un pāris nekustīgu gaismiņu - tur jābūt krastam. Vasarnīcu logi jau nodzisuši. Daudz netrūkst, lai, skatoties no manas ūdens gultas, krasts un jūras dziļumi ne ar ko neatšķirtos. Kas tad notiktu ar mani? Vai es patiešām nomaldītos viļņos kā tumšā mežā?

Peldu uz gaismiņu pusi, līdz ceļgals atsitas smiltīs. Krastā ir mazliet gaišāks, varbūt smiltis izstaro dienā iesūkto mirdzumu. Eju gar ūdens malu, meklēdama savas drēbes. Gaišdzeltena kleita, baltas sandales - tām jābūt kaut kur tepat, iepretī gaismām; tie logi, kas vēl jopro­jām nav apdzisuši, spīd daudzstāvu mājā, kura uzcelta nedabiski tuvu jūrai. Viļņi droši vien slepenībā skalo tās pamatus. Cilvēkiem, kuri tur dzīvo, sajukusi diena ar nakti. Visos desmit stāvos naktī deg gaisma. Protams, nevar jau uzminēt, vai viņi tur patiesi strādā līdz agram rītam, vai arī pie iedegtām lampām viņiem labāk nāk miegs. Varbūt vienkārši slinkums izslēgt gaismu?

Tā nav zvaigzne, kas iekvēlojas pastieptas rokas atstatumā, tā ir šķiltavu liesmiņa. Kāds vīrietis sēž smil­tīs blakus manai kleitai. Cigaretes viņam mutē nav, tātad viņš tikai gribējis apgaismot savu seju - lai es neizbīstas. Šovasar esmu redzējusi viņu jau vairākas reizes - tepat pie šīs augstās mājas. Viņš ir viens no tiem, kuri mēdz stāvēt un skatīties uz jūru, nevis gulšņā ar baltu plastmasas plāksnīti uz deguna. Šķiltavas ir apdzisušas, bet es tāpat atceros: viņam ir tumši mati un plata piere. Nezinu, vai tādu seju kā viņam var saukt par skaistu. Skaists ir princis Zigfrīds ,,Gulbju ezerā", vismaz tā vajadzētu būt, ja tic mūzikai, bet baletdejo­tājs, kuru vakar televīzijā rādīja tuvplānā, patiesībā ir strupdegunis ar mazām ačelēm, kaut gan skropstas pieziestas ar tušu. Vai vīriešu sejas vispār var būt skaistas? Šim te - viņš atkal aizdedzis šķiltavas - deguns ir mazliet greizs, un smaida viņš arī iešķībi.

- Vai nobaidīju?
Viņš runā krieviski. Kā gan citādi, vietējais viņš nav, tas redzams pat pa gabalu un tumsā. Man vienalga.
- Nē, man nav bail.
- Jūs esat ļoti drosmīga meitene. Peldat tik tālu un viena pati.
Tagad es gribētu paņemt savu kleitu. Tā guļ turpat blakus viņa basajām pēdām. Kleita man tiek laipni pa­sniegta. Stīvēju to virsū uz slapjās miesas un peldkos­tīma. Vīrietis nenovērš skatienu. Tumsa kļuvusi savādi caurspīdīga.

- Vai jūs bieži peldaties naktī?
- Jā.
- Jūs droši vien dzīvojat tepat tuvumā?
- Jā.
- Varbūt es drīkstētu pavadīt jūs līdz mājām?.
- Nevajag.
- Jums tomēr bail no manis?
- Nē.
Nē, man patiešām nav bail. Vējš ir silts, smiltis zem kājām arī siltas. Es esmu auksta un mierīga, tāpēc ka ilgi biju ūdenī.
- Jūs nesmēķējat?
- Nē.
- Jums netraucēs, ja es smēķēšu?
- Nē.
- Vai nevēlaties ar mani iepazīties?
- Nē.

Viņš rāmi soļo man blakus. Es jau varētu skriet, un viņš noteikti netiktu man līdzi, bet tas būtu tik bērnišķīgi. Un es esmu nogurusi, laikam tomēr ūdenī biju pārāk ilgi. Viņa cigarete smaržo pēc piparmētrām.
Vajadzētu taču apnikt tā brist blakus pa smiltīm. Šovakar esmu aizklīdusi tālu, līdz mājām vēl vismaz divi kilometri. Un mūsu sarunu nevar dēvēt par īpaši aizraujošu.
- Vai jūs katru nakti dodaties tik tālās pastaigās?
- Diezgan bieži.
- Jūs droši zināt, ka neesat apmaldījusies?
- Protams. Te nemaz nevar nomaldīties.
Gar krastu uz priekšu līdz līkajai priedei - nomaldī­ties patiesi nevar. Līkā priede ieaugusi kāpas vidū, tuvāk jūrai nekā visas pārējās priedes, tās resnais stumbrs redzams jau iztālēm - melna, slīpa svītra pret palsajām smiltīm. Tur man jākāpj augšā. Tad vēl pārsimt metru pa šaurās ieliņas asfaltu līdz šosejai. Un turpat viņā pusē ir manas mājas pagalms. Bet mēs stāvam šose­jas malā.

- Vai manas ausis mani neviļ? Tur tiešam spēlē orķestris?
Viņš pacietīgi bridis man blakus tos divus kilomet­rus, neuzbāzdamies ar sarunām. Šķiet, ka viņš pelnījis vismaz pieklājīgu atbildi.
- Jā, tur ir restorāns.
- Neticami. Un tur arī dejo?
- Jā.
- Vai jūs loti steidzaties mājup?
- Jā.
- Ir tik skaista nakts. Un man ārkārtīgi negribas palikt vienam. Nupat iedomājos - cik žēl, ka tuvumā nav nevienas jaukas vietiņas, kurp aizvest tādu meiteni kā jūs. Un pēkšņi atklājas, ka tāda vietiņa ir gan, Iesim, iedzersim kafiju, padejosim. Tikai uz pusstundiņu. Nu, lūdzu!
Protams, es varētu to visu izbeigt un doties mājās. Bet kāpēc lai es tā darītu? Mēs stāvam tieši zem ielas laternas, es paraugos augšup, mati pāarkrituši viņam pār pieri un aizēno acis, bet smaids šķiet mazlliet bikls. Ja viņš tagad pašpārliecināti smaidītu un nevil­cinoties apliktu roku man ap pleciem, es ietu prom tūlīt pat.

Restorāna zāle stāvgrūdām pilna, gaiss šķiet kļuvis pavisam blīvs, slāņu slāņiem smalkas smaržas un draņķīgi odekoloni, dārgu smēķu dvaka un lēto bezfiltra cigarešu gruzdīgā smirdoņa, un sviedru smaka, un vēl visi tie aromāti, kas ceļas no glāzēm. Blakusgaldiņš viscaur nolijis ar šampanieti, kāda meiča nemitīgi velk ar pirkstu pa peļķīti savā priekšā un pēc tam aplaiza šo pirkstu. Aptaukojies solists skandina kaut ko par aizlido­jušo laimes putnu, ģitārists apātiski trinkšķina, bundzi­nieks izskatās pusaizmidzis, bet dejotāji jau arī nav nekādi mundrie.
Tāda kā zemūdens karaļvalsts. Gaismas arī zaļganīgas, sienas izrotātas ar zvejnieku tīkliem.
- Dīvaina vieta, vai ne?
- Parasts krogs.
- Es gan tā neteiktu. Vismaz cilvēki šeit noteikti ir neparasti. Un visneparastākā esat jūs. Varbūt mēs tomēr varētu iepazīties?
Oficiante noliek uz mūsu galdiņa kafijas tases, karafi un mazas glāzītes.
- Pasūtīju ,,Moka" liķieri. Man likās, ka jums derētu mazliet sasildīties - pēc tik ilgas peldēšanas. Jūs jau laikam nopratāt, ka esmu atbraucējs. Man šeit ļoti patīk. Mani sauc Vlads.
- Vita.
- Nāc uzdejot, sīkais!
Pie mūsu galdiņa stāv kāds čalis puķainā kreklā. Viņam diezgan grūti noturēt līdzsvaru.
- Nu nāc, kad tev saka! Nav ko te nīkt!
Izdzeru savu glāzīti vienā malkā. Čalis neatkāpjas, viņš cenšas satvert mani aiz padusēm, lai uzrautu kājās. Bet Vlads viņu aizstūrē prom. Tas notiek pāris mirkļos, un tūlīt jau Vlads atkal sēž man pretī.
- Vita, vai jūs nevēlaties padejot?
Diez vai es to vēlos, bet tagad atteikties būtu sarež­ģīti. Dejas grīda zem kājām vieglītēm vibrē, īstai dejo­šanai vietas par maz, pāri tāpat vien mīdās uz vietas. Muzikanti laiž vaļā itāļu šlāgeri. Viss notiek it kā pats no sevis, abas manas plaukstas atrod sev vietu kaut kur uz Vlada krūtīm, viņa plaukstas uz manas muguras gul tik mierīgi, tik mierinoši. Šis šlāgeris nudien neprasa no cilvēkiem neko daudz, nekāda dejotprasme nav jāap­liecina. Es pat varu paraudzīties apkārt pāri Vlada plecam. Te nekas nesader kopā. Paveca dāma spīdīgā kleitā dejo ar piņņainu puisi sporta krekliņā. Resnis pelēkā uzvalkā apķēris slaidu meiteni džinsos. Uzbāzeklis puķainajā kreklā tomēr nogrābis sev dāmu - viņa gan vairāk atgādina ieleni, bet kas par to. Es ar savu sagumzīto kleitu un viļņu sapinkotajiem matiem arī droši vien izskatos pēc putnubiedēkļa. Kāds pāris mums pamatīgi uzgrūžas, Viads pievelk mani tuvāk, man drusciņ reibst galva, gribas aizvērt acis un iespiest seju viņa melnajā kreklā. Silti šermuļi pārskrien man pār kaklu un pleciem, es jūtu, ka Vlada lūpas skaras pie maniem matiem. Muzikanti aiziet atpūsties.

- Vai šis restorāns ir vaļā visu nakti?
- Nē, vēl tikai kādu stundu, tad sāks slēgt ciet.
- Jūsu pilsēta ir ļoti mierīga.
- Jums tas nepatīk?
- Patīk. Bet man patīk arī pārmaiņas. Vai jums ne?
Nezinu, ko atbildēt, tāpēc dzeru savu atdzisušo kafiju. Šķiet, ka klusuma brīži viņam nekrīt uz nerviem. Atkal sajūtu viņa skatienu. Itin kā tumsā mani uztaustītu kabatas lukturīša gaismas stars.
- Vita, vai gribat, lai es jums pastāstu par sevi?
- Kā vēlaties.
- Es nojaušu, ka jūs nesāksiet uzdot jautājumus. Tas nav jūsu stilā. Bet es gribētu paskaidrot, ka šobrīd jūs pavadāt laiku kopā ar godīgu un kārtīgu cilvēku.
- Nevajag man atskaitīties.
Viņš atmet galvu un smejas. Viņa krekla augšējās pogas ir vaļā, ap kaklu aplikta tieva ķēdīte, tā tagad šūpojas smieklu ritmā.
- Mums ir tikai viena izeja, Vita. Steigšus jāsadzer turālības un jāpāriet uz cilvēcīgāku toni.
- Ir vēl otra izeja. Mēs varam atvadīties.
- Tas būtu pārāk bēdīgi. Turklāt restorāns taču būs vaļā vēl veselu stundu.

Muzikanti ir atgriezušies. Dala publikas jau aizgājusi vai aplūzuši, vietas kļuvis vairāk. Tagad var izlēkāties roka ritmā, kaut arī šai krogā pat rokmūzika skan gaudeni. It kā mēs klausītos maģi, kas drusciņ velk lentu. Bet to var pieciest. Šādā ritmā es tomēr iederos labāk, un man patīk dejas, kurās nevajag saskarties. Tagad es varu atmest galvu un pasmaidīt, jo tā vairs neesmu gluži es. Varu pat ieskatīties Vladam acīs un nejusties neveikli. Šis ritms pārvērš manu augumu vilnī vai kokā, ritms ir vējš, un es esmu vilnis vai koks, kurš neko nevar ne izvēlēties, ne mainīt.

Nu jau viss. Muzikanti iesāk kārtējo šlāgeri, tā ir atvadu deja. Es jūtu Vlada plaukstu sev uz kakla zem matiem. Kā saulē sasilušu kļavlapu. Nē, kā saules tuvumu. Man atkal gribas aizvērt acis.
- Vai tu katru dienu ej peldēties?
- Vismaz divreiz.
- Arī tad, kad līst?
- Jā, man patīk peldēties lietū.
- Vai tev tagad ir brīvdienas?
- Jā.
- Varbūt mēs rīt varētu peldēties kopā?
- Nebaidies noslīkt? Ja nu pēkšņi nāk lielais vilnis?
- Tu taču mani izglābsi...
Viņa plauksta satvērusi manējo. Pirksti rotaļājas cits ar citu. Viņa pirksti ar maniem, mani ar viņa, tie slīd viens otram garām, bēg un atgriežas.

2

Nekādi nevaru aizmigt. Izmēģinu vienu garlaicīgu grāmatu pēc otras, Dantes ..Dievišķās komēdijas" stīvi cildeno paradīzi un Tolstoja ,,Kara un miera" bezgalīgās kauju ainas - nekas nelīdz. Eju uz virtuvi vārīt tēju. Tas bija Diks, kurš teica, ka bezmiegs labi saderas kopā ar tēju. Jā, tas bija Diks, kurš pagājušajā vasarā mocījās ar bezmiegu, bet es pusaizmigusi slējos augšā un lavī­jos uz virtuvi vārīt ūdeni. Pāris reižu mamma uzcēlās paskatīties, kas man uznācis. Viņai caurs miegs. Tētim gan ne, viņš guļ kā nosists. Mamma pašlaik ir prom komandējumā, un es varu šķindināties, cik skaļi vēlos. Vannasistabas spogulī ieskatos pati sev acīs. Nu, jaunā dāma, kāpēc jums nenāk miegs?

Apbrīnojami skaistas - manas acis? Tam taču nav pat nemainīgas krāsas. Bērnībā es katru rītu skrēju pie spoguļa, un katrs rīts man sagādāja vilšanos, jo toreiz es nez kāpēc biju ieņēmusi galvā, ka reiz manas acis pa vienu nakti kļūs dzidri zilas - kā pasaku princesēm un manai mīļajai lellei Dacei, kuras mati bija tikpat neizteiksmīgā riekstu brūnumā kā manējie, toties acis kā vizbulītes. Bet manās acīs no zilās krāsas ne stariņa, tikai brūnais un zaļais. Un pelēkais, kad esmu nobēdā­jusies. Un melnais, kad esmu dusmīga - atceros, ka mamma reiz teica tētim: ,,Vai tad tu neredzi, ka tagad nav vērts ar viņu runāt? Tā pārskaitusies, ka acis pavisam mellas."

Atkal es redzu to pašu ēnu sev aiz muguras. Telpā, kur itin neviena nav.
- Dik?
Tas ir muļķīgi. Muļķīgi viņu saukt. Muļķīgi domāt par viņu. Pie visa vainīgs bezmiegs.

Mana skapja augšējā atvilktnē joprojām guļ divi Dika krekli. Viens zaļrūtains, otrs pelēks.
Un rakstāmgalda atvilktnē - viņa skiču bloks un zīmuļi. Blokā vēl daudz tukšu lappušu, bet man nekad nav bijis vēlēšanās zīmēt. Man patīk gleznas, kurās pasaule izskatās citādāka, nekā es to redzu, kur priekš­meti izjūt kaislības, ainavās parādās kaut kas no svešu planētu esības un visi cilvēki šķiet noslēpumaini. Es Diku pat apskaudu par to, kas dažbrīd pazib viņa skicēs. Viņš jau neko nesagudroja, viņš patiesi zīmēja to, ko redzēja. Bet es stāvēju tai pašā vietā un neko tādu nemanīju.

- Kāpēc es esmu tik akla, Dik?
- Taisni otrādi, tev ir pārāk skaidrs skats.

Kad beidzot man izdosies aizmirst mūsu sarunas? Kad es reiz saņemšos izmest miskastē viņa sasodītos kreklus?

lesīcas tējkanna. Brīnišķīgi, tagad es trijos naktī dzeršu stipru, rūgtu tēju. Kamēr tā ievelkas, stāvu pie vannasistabas spoguļa un sukāju matus. Vajagot vismaz simts reizes izvilkt ķemmi caur matiem, tā man kādreiz mācīja omīte. Varbūt labāk tos nogriezt, lai nav lieki jāpūlas? Mēģinu iztēloties sevi ar zēngalviņu. Kur es tad liktu rokas? Esmu paradusi plucināt bizes galu.
Aiznesu tējas krūzi uz savu istabu. Tumsa aiz loga smaržo pēc jasmīniem. Kā jau vienmēr jūlijā. Dārzi vis­apkārt pilni ar jasmīnkrūmiem. Visstiprāk tie smaržo nobriestot. Diks reiz nobēra visu grīdu ar jasmīnu zied­lapām. Vakarā tās vēl vizēja baltas - kā sniegots kla­jums saulē, bet no rīta tām maliņas jau bija nobrūnējušas un krokainas.

Es loti gaidu viņa vēstuli. Vismaz tagad, nakts tumsā, drīkstu atzīties. Jā, viņš brīdināja, ka nerakstīs. Bet mēs taču neatvadījāmies. No rīta es aizgāju uz skolu un aizslēdzu savu istabu. Pēcpusdienā durvis bija vaļā. Mamma skatījās uz mani, it kā es būtu smagi slima. Tēvs teica: ,,Tu taču vairs neesi nekāda maza muļķīte. Vai tad nesaproti, ka varēji sabojāt savu nākotni?"
Es nezinu, vai man ir nākotne. Toties es zinu, ka tālu­mā notiek karš, tur ir plaša nāves izvēle - lodes un saindē­tas akas, mīnas un durkļi. Tur neviens neglezno. Es zinu, ka Dikam vajadzēja palikt šeit un gleznot. Es vaicāju tēvam: ,,Vai tevi nemoka sirdsapziņa?" Mamma teica: ,,Ko tu runā, meitiņ. Mēs ne pie kā neesam vainīgi. Atnāca milicija, un tas puika pats atvēra durvis." Kāpēc lai viņš to būtu darījis? Milicim taču nebija tiesību iet iekšā dzīvoklī.
Es to zinu, mēs visi esam apguvuši šīs gudrības. Es zinu, cik naivi bija domāt, ka mana istaba ir pietiekami droša vieta cilvēkam, kuru vajā iesaukšanas pavēstes. Kopš tās dienas man šķiet, ka arī es esmu iesaukta karā.

- Kamēr tu biji prom, es tevi uzzīmēju. Vai līdzīga?
Līniju savijums. Neatšķetināmi mezgli. Un seja tiem pa vidu - kā nejaukā sapnī. Mati pa gaisu, it kā no aiz­mugures pūstu vējš. Mute pavērta, it kā sakot kaut ko -ļaunu? Maigus vārdus jau nerunā ar tik saspringtu sejas izteiksmi. Acis nogurušas no redzētā. Gribējās pieiet pie spoguļa un pārliecināties, ka tās nav manas acis.
- Vai tad es esmu tik dusmīga ?
- Vēl ne. Tu esi ļoti mījš, murrājošs kaķēns.
- Vai tas ir slikti?
- Tas nav mūžīgi.
- Vai tu neesi izsalcis ?
- Nē, neesmu. Tu tā arī nepateici, vai zīmējums tev patīk.
- Nezinu. Man no tā bail.
- Tad saplēsīsim.
- Lūdzu, nē. Tas taču ir mans pirmais portrets.
- Tas vēl nav portrets.

Dika zīmējumu es noslēpu atvilktnē zem vecām burtnīcām. Tur tas guļ joprojām. Es kļūstu tam arvien līdzīgāka.

Atceros mūsu sarunas vārdu pa vārdam. Gluži kā ar magnetofonu - nospied pogu un klausies ierakstu. Gribētos, lai mehānisms manā iekšienē sabojājas. Pie­spied pogu - un klusums. Vai arī negaidīti atskan kaut kas pavisam cits. Bet neatskan.

- Vita, kas tev ir dzīve? Mērķis vai līdzeklis? Vai tu dzīvo tāpēc, lai kaut ko izdarītu, vai arī žigli tiec galā ar darbiem, lai neviens tev netraucētu dzīvot?
Nezinu, vai es vispār kaut ko gribu darīt...
- Vai tāvējie tev nesaka: „ Dzīve piespiedīs"?
- Reizēm saka.
- Manējie arī. Bet tā taču nav taisnība. Dzīve ne­vienu nespiež. Visi spiež paši sevi - naudu raust, karjeru taisīt, uzkalpoties... Kāpēc nevar vienkārši dzīvot?
- Vai tad nevar?
- Vai tu esi mēģinājusi?

Neesmu, Vēl par agru. Ja vien nav jau par vēļu. Vienkārši dzīvot - kā tas būtu? Izbeigt smadzeņu pie­sārņošanu ar algebras un ķīmijas formulām, vairs neiemainīt pret sacerējumiem mājas darbus rasēšanā un nemocīties ar špikošanu. Atrast kādu naktssardzes vai apkopējas vietu un vairs nemaitāt nervus ar domām par neizbēgamajiem iestājeksāmeniem. Un ko es tad darītu? Vai es patiesībā maz protu vienkārši dzīvot? Diks prata. Viņam bija labi pašam ar sevi. Bet man ar sevi ir slikti.

Diks varēja pusi nakts stāstīt anekdotes un briesmu stāstus. Tos gan es neatceros, jo biju pārāk aizņemta ar smiešanos. Turklāt smieties vajadzēja klusām, lai mamma neiedomājas atnākt paskatīties, kas notiek.
Viņš palūdza atnest plastilīnu, uztaisīja spoku ģimeni un sarindoja uz plaukta. Tētis bija Nelaimīgais Spoks, mamma - Ēdelīgā Spocene, meitiņa - Spītīgā Rēgaine, un meitiņas draugs - Spoks Huligāns. Vēl viņiem bija mājdzīvnieki - džungļus pazaudējušais tīģerkaķis un četri balti sikspārņi. Es samīcīju tos vienā pikā - tad, kad man šķita, ka vairs nekad nesmiešos. Tagad nožē­loju, ka tā izdarīju. Ja es mācētu tos izlipināt no jauna... Vismaz sikspārņus - viņu ģīmīši bija šķelmīgi un bēdīgi reizē, un viens turēja nadziņos dzeltenu rozi.

Protams, tie divi mēneši bija rēgaini. Toreiz, kad jūnija vakarā ieraudzīju Diku sēžam zem manas priedes, es nevarēju paredzēt, ka viss iznāks tā. Smidzināja lietus, un viņš sēdēja tur tik samircis un bāls. Mēs bijām pavirši pazīstami - kā gandrīz visi šai pilsētiņā. Viņš pateica, ka viņam nav kurp iet. Un man šķita pavisam dabiski aizvest viņu pārgulēt uz savu istabu. Bija vēls, un neviens nedzirdēja, kā mēs ienācām. Vecākus esmu pieradinājusi pie tā, ka eju peldēties naktīs. Man patīk peldēt tālu, bet nepatīk klausīties, kā no glābšanas sta­cijas čērkstošā ruporā bļauj: ,,Pilsone, griezieties atpakaļ! Aiz bojām peldēt aizliegts!" Bojas ir izliktas smieklīgi tuvu. Vecāki ar to samierinājās tāpēc, ka mammai arī nav bail no ūdens. Viņa bija tā, kas mani iemācīja peldēt jau trīs gadu vecumā. Iespējams, ka jūra ir vienī­gais, ko mēs abas saprotam vienādi.
Diks iekārtojas uz paklāja, palika zem galvas dīvāna spilvenu un tūlīt pat aizmiga. No rīta viņš jautāja:
- Vai man noteikti jāiet prom jau tagad?
- Nē.
Pati pie savas istabas es biju tikusi pirms pusgada -pēc vecmāmiņas nāves. Vēl ne reizi nebiju slēgusi ciet durvis. Torīt es pirmoreiz apgriezu atslēgu.
Mamma virtuve dzēra kafiju. Viņa gatavojās braukt kārtējā komandējumā un tūlīt sāka man skaidrot, ko nepieciešams nopirkt un ko nepieciešams izdarīt.
“Mammu, es nolēmu, ka turpmāk būšu pavisam pie­augusi." ,,Ļoti jauki." ,,Man nepieciešams pārliecināties, vai es spēju būt patstāvīga." ,,Brīnišķīgi. Neaizmirsti, ka tūlīt beigsies cukurs. Un rīsu arī vairāk nav." ,,Es gribu uzzināt, vai varu pati ar visu tikt galā." ,,Protams. Galve­nais - katru rītu aplej puķes." “Jums taču nebūs iebil­dumu, ja es turēšu savas istabas durvis ciet? Lai tā patiešām būtu mana istaba un mana dzīve." ,,Tā taču ir tava istaba. Neaizmirsti vismaz reizi nedēlā uzmazgāt grīdu. Jā, un veļas pulveri arī vajag nopirkt."
Uzsmērēju pilnu šķīvi sviestmaižu un gāju atpakaļ. Uz savu dzīvi.

Mamma nesen jautajā, kāpēc pie manis nekad nenā­kot ciemos klasesbiedri. ,,Būtu mūziku paklausījušies, papriecājušies." Bet man negribas, lai šai istabā ietu vaļā muļķīgās rotaļas ar pudeles griešanu un obligātu bučošanos, negribu klausīties, ka čaļi lielās ar saviem varoņdarbiem, ar sadauzītajiem močiem un iztemptajiem aliem.

- Kādas īsti ir tavas attiecības ar vecākiem ?
- Normālas. Nekādas.
- Viņi laikam tevi ciena.
- Es neko sliktu neesmu viņiem nodarījusi.
- Nuja, tev viss vēl priekšā. Bet man - viss jau aiz muguras. Zini, kāda bija skaistākā diena manā mūžā? Kad pagājušajā rudenī kārtējo reizi nebiju ticis iekšā akadēmijā un mājās mani neatlaidīgi zāģēja par to, ka nemeklēju kārtīgu darbu, es pēkšņi apjēdzu: vecais, tevi taču nekas šeit netur. Aizgāju uz staciju un iesēdos Pītera vilcienā. Iegrūdu pavadonim cēneri, viņš man atrada vietu. Sēdēju, dzēru tēju kā kārtīgs pilsonis un skatījos pa logu. Un no rīta ar pirmo kuģīti aizbraucu uz Pēterhofu. Tu esi tur bijusi?
- Nē.
- Noteikti aizbrauc. Saproti, tur ir tādas strūkl­akas. .. Tu taču mīli ūdeni, vai ne ?
- Es mīlu jūru.
- Tās strūklakas tur ir kaut kas vidējs starp jūru un debesīm. Iedomājies - ja jūrai būtu apnicis sēdēt uz vietas un viņa dotos ceļojumā pa kalniem... Gaiss zaigo, tāpēc ka pilns ar sīkām ūdens lāsītēm. Un saule... Agrā rudenī mēdz būt tādas neprātīgi saulainas dienas. Negribējās iet nekur prom. Staigāju ar muti vajā kā bēbis un skatījos. Un domāju: cik daudz pasaulē tādu lielisku vietu, kuras es nekad neieraudzīšu. Ja tas cēneris, ko Iedevu pavadonim, nebūtu bijis mans pēdē­jais, es laikam paliktu tur līdz ziemai. Kad sākas sals, viņi-strūklakas izslēdz un skulptūrām uzbāž virsū koka kastes... Tagad arī gribas uz turieni. Ja es būtu brīvs cilvēks, nevis kara komisariāta vergs...

3

Neatlaidīgi trinkšķ telefons. Atlipinu acis un tipinu uz dzīvojamo istabu.
- Nu, vai beidzot esi augšā? No rīta nekādi neizdevās tevi uzmodināt.
- Tev kaut ko vajadzēja?
- Es šodien būšu vēlu. Neaizmirsti apliet puķes, aizej pēc piena. Apskaties, ko vēl vajag nopirkt. Nauda tev vēl ir?
- Ir, ir.
- Nu tad līdz vakaram. Nesauļojies pārāk ilgi, ka neapdedz.
- Atā!
Lietišķas sarunas paraugs. Tiesa, no sauļošanās tēvs mani brīdina gluži veltīgi, atšķirībā no mammas es nekad negulšņāju smiltīs. Uz veikalu es aizietu arī bez atgādinājuma un puķes arī aplietu, kaut gan nejūtu pret tām nekādu maigumu. Ziedi man patīk dārzos un vāzēs. Bet mammai gribas arī istabā justies ka dārzā.
Pēc trim stundām man randiņš ar Vladu. Visprātīgak būtu neaiziet. Un visa pasaule gaida no manis saprā­tīgu rīcību. Bet es atzīstu par labāku sagādāt pasaulei vilšanos.
Mammas efejai kalst lapas. Vai nu vasara par karstu, vai arī es pārāk reti to laistu. Vai varbūt efeja noilgojusies pēc saimnieces. Bet mamma atgriezīsies tikai nākamnedēļ. Tiesa, efeja ir liela, tā aizaudzējusi ciet vienu no abiem dzīvojamās istabas logiem. Ja izstieptu taisnas visas stīgas, droši vien iznāktu pārsimts metru. Tāda tik ātri neiznīks. Dāsni uzgāžu ūdeni tai uz sak­nēm. Dzer, nekautrējies!
Nu laiks padomāt pašai par sevi. Ko vilkt mugurā? Nav jau tā izvēle nekāda plašā. Un peldkostīms man vispār tikai viens. Tāpat ka personiskā āda. Labi, šodien būšu baltajā kleitā.
Ar gliemežvāku krellītēm.

- Kā latviski saka ,,vasara"?
- Vasara.
- Tu esi vasara.
- Tas nozīmē, ka rudenī man jāiet bojā?
- Nē, tu esi mūžīga vasara.
Mēs guļam pie ūdens malas. Vlads apveļas uz vēdera un piespiež pieri pie mana delma. Viņa lūpas kutina manu elkoņa bedrīti.
- Pastāsti par sevi.
- Vakar tu pati man aizliedzi runāt.
- Tas bija vakar. Pastāsti, par ko tu raksti.
- Par visu ko. Par strādniekiem. Par grāmatvežiem. Par studentiem. Par bērnudārza audzinātājām.
Viņa lūpas no elkoņa bedrītes aizslīd augšup lidz manam plecam.
- Par pensionāriem. Par karavīriem.
- Arī par Afganistānu?
- Nē. Un, lūdzu, neprasi – kāpēc.

Puse manas dzīves sastāv no neuzdotiem jautāju­miem. Bet uzbāzties nevēlos, kaut arī jautājumi reizēm kņudina lūpas, bet reizēm sāpīgi pulsē deniņos, jā, es sajūtu nemierīgu pulsēšanu pat pirkstu galos, un tad nākas iecirst nagus delnās, lai cits sāpju paveids mani nomierina. Tagad tas nav iespējams, viņa roka guļ uz manējās.

- Ko es drīkstu tev vaicāt?
- Pavaicā man, ko es darīšu šovakar. Zini – man atlicis tikai nedaudz dienu, un neko daudz neesmu paguvis apskatīt.
- Ko tu gribētu redzēt?
- Negaidīto. To, ko man neviens nav solījis. Kā tevi.
- Es taču neesmu tūrisma objekts.
- Es jau arī neesmu tūrists. Vai tiešām neesi to vēl pamanījusi?
- Tu taču atbrauci strādāt.
- Muļķības. Strādāt es varu arī mājās. Pat vēi labāk, jo tur nav jūras, nekādu neparedzētu vētru, nekādu meiteņu, kas peldas pa naktīm. Ir galds un rakstāmmašīna, ir papīri un līgumi.
- Sieva un bērni...
- Tie arī, bet tas jau netraucē. Tur ir ikdiena. Tur man nav sajūtas, ka es varētu kaut ko nokavēt. Bet šeit... Klausies, ko tu darīsi šovakar? Tikai nesaki, ka iesi peldēties... Vai tu negribētu aizbraukt uz Rīgu? Kopā ar mani? Tu varētu man parādīt savas mīļākās vietas.
- Un ja nu man tādu nemaz nav? Rīga man nepatīk, es jūtos tur sveša. Zinu, ka tas izklausās muļķīgi.

Es zinu - tas tiešam izklausās muļķīgi. Zinu arī to, ka nevienam citam neatļautos to pateikt. Vai man atraisījis mēli šampanietis, kuru mēs pirms brīža dzērām tepat pludmales kafejnīcā, vai varbūt man tik viegli sarunā­ties ar Vladu tāpēc, ka viņš ir no citurienes, ka viņš aizbrauks un mēs vairs nesatiksimies? Vai tāpēc, ka viņš ir divreiz par mani vecāks? Kā vecākais brālis vai gados jauns, dzīves nesabeigts un nenodzēries tētis, ar kuru sarunājoties nav jābūt pastāvīgi modrai. Ar klases­biedriem jāietur stils, vecākus jāpiesargās uztraukt, brāļa man nav. Bija vienīgi Diks. Veselus divus mēnešus - no dienas, kad sākām sarunāties, līdz dienai, kad viņu aizveda. Dikam es varēju teikt visu, ka ir. Tāda aiz­mirsta sajūta.

- Es tevi saprotu. Pie jūras, protams, ir labāk. Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev nekad nesagribas troksni un burzmu. Kino, muzeji, kafūži, draugi - kaut kas no tā noteikti ir nepieciešams pat nārām, ja tās iepeldējušas mūsdienās.
- Tev taisnība. Labi, sarīkosim ekskursiju.
- Cienījamā gide, vai varat man piedāvāt kādu neparastāku maršrutu?
- Neparastu? Tad mums jāiet pie Artas.
- Un kas tur notiks?
- To iepriekš nevar zināt. Bet es domāju, ka tev tur patiks - ja jau tu gribi neparasto.
- Labi, es pilnībā paļaujos uz tevi.

- Mums jānopērk svece. Viņai tur nav elektrības. Ciemiņiem pieklājas atnest sveces.
- Kā tas var būt, ka pašā pilsētas centrā nav strāvas?
- Var būt - ja ilgi nemaksā.
- Tavai draudzenei laikam ir nenopietna attieksme pret dzīvi.
- Tā nav viņas attieksme. Elektrību noslēdza jau sen, tad viņa vēl nemaz tai darbnīcā nedzīvoja. Vispārbeidz iztaujāt, tūlīt pats redzēsi.
- Cirka biļetes vieta uzrādot svecīti?
- Es varu iet arī viena,
- Esi gan tu ezis.
- Neaiztiec, saduršu!

Viņa roka ap maniem pleciem. Karsta. Vasara jau tāpat ir karsta, kam man vē! šī svešā svelme? Un kur lai es tagad lieku savu roku? Tā paliek iestrēgusi starp diviem augumiem. Nē, nepaliek, viņš apslidina to sev ap vidukli. Eju blakām garam vīrietim melnā kreklā, un man pat izdodas ieturēt soli. Sajūtu vieglu sviedru dvaku no viņa paduses - cauri dezodoranta neizteiksmīgajam smaržīgumam. Karsts, kleita līp pie muguras, viņa krekla piedurkne droši vien tūlīt pielips man pie kakla. Manī iekšā arī ir karstums, varbūt es izkusīšu un nopilēšu uz asfalta. Pāris lāsītes tad ieķeps melnajā kreklā, un vakarā tas būs jāmazgā.
- Vai kreklus tev mazgā sieva?
- Nē, nesam uz mazgātavu. Kāpēc prasi?
- Man gribas zināt, kā tu dzīvo.
- Garlaicīgi. Es dzīvoju garlaicīgi. Esmu tev tik patei­cīgs par to, ka atļauj man būt kopā ar tevi.
Atļauju? Vai patiešām es to būtu atļāvusi? Neatce­ros. Karstums pulsē manos pirkstgalos uz viņa platās džinsu jostas, manā elkonī, kas šūpojas viņa soļu ritmā. Es neesmu teikusi, ka tā drīkst. Mans plecs zem viņa plaukstas ir notirpis. Kleita turas uz lencītēm, plecs ir kails, un tajā paliks iededzināts nospiedums ka liela, pieckājaina zirnekļa ēna. Brīnums, ka nesāp, ja ir tik karsti.

- Ko vēl mums vajag - bez svecēm? Vai tava draudzene dzer?
- Protams. Viņa taču ir dzejniece. Par ko tu smejies?
- Vai drīkst tevi noskūpstīt?
- Protams nē.

Protams. Viņa mute ir karsta, zobi sāpīgi iegriežas manās lūpās. Mēs stāvam šaurā škērsieliņā, kur pat dienā ir krēslains. Apaļie bruģakmeņi man zem kājām sāk kustēties. It kā es stāvētu uz viļņa. Es taču zināju, ka sāpēm jābūt. Viņš neatkāpjas no manas sūrkstošās mutes, viņš iet tajā arvien dziļāk. Viņa siekalas ir sal­deni rūgtas. Mūsu mēles tagad sastapušās bez vār­diem. Bruģakmeņi līgojas. Varbūt mēs peldam prom. Acis man ir ciet, es neieraudzīšu, kurp mēs peldam.

- Es sarakstīšu par tevi visskaistāko dzejoli.
- Un to nodrukās?
- Nē, tādus nedrukā.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tie neatbilst komunisma cēlāju morālei.
- Vai tad tu cel komunismu?
- Visa padomju literatūra ar to nodarbojas. Bet dzejolis par tevi - tas būs kaut kas pavisam cits.
- Tā nebūs padomju literatūra? Par ko tu atkal smejies?

Mēs stāvam kāpnēs. Tas ir šauras un smird pēc kaķiem. Lifta šeit nav.
- Ja tu gribēsi skūpstīties uz katra pakāpiena, mēs nekad neuzkāpsim līdz galam.
- Labi, vispirms kārtīgi izskūpstīmies un tad kāpsim.
Viņš apsēžas uz pakāpiena un ievelk mani klēpī. Kāpnes ir tik šauras, ka tantiņai, kura grib tikt mums garām, jāspiežas pie sienas. Viņas lielā soma ar blīkšķi atsitas pret Vlada plecu. Droši vien viņa bijusi tirgū - no somas laukā spraucas resni rabarberu kāti. Ne kauna, ne goda, tante burkšķ, izlaidušies kā sivēni, tagad jau tie skuķi tādi ir, tik vien prāta kā paplest kājas katra daikta priekšā.
- Labi gan, ka es neprotu latviski.
- Viņa jau runāja pati ar sevi.
- Un tāpēc tu pietvīki kā biete? Vai tiešām tu nekad neesi bučojusies trepēs?
- Esmu jau esmu, nomierinies.

Jā, es jūtu, ka seja man patiešām svilst. Lūpas kļu­vušas stīvas. Vlada seja ir asa kā smilšpapīrs. Varbūt skūpsti norīvējuši man ādas virskārtu, un es tūlīt sakšu asiņot? Vaigi smeldz kā sīkām brūcītēm noklāti.
Blakus uz pakāpiena nolikta Vlada plecu soma. Viņš izvelk no tās pudeli un sārtu plastmasas glāzīti.
- Biju tik prātīgs un nopirku divas. Iedzersim uz tantes veselību - lai viņai izvārās garšīgs ķīselis.
- Tūlīt atkal kāds nāks...
- Un kas par to? Mēs tikai stiprināmies, lai nokļūtu līdz nākamajam stāvam. Nerauc deguntinu, tas ir garšīgs vīns.
Viņš pats dzer no pudeles. Mans vaigs atspiests pret viņa plecu, ar pakausi jūtu, kā guldz vīns viņa rīklē. Salds un svilinošs.
- Tokajietis. No Ungārijas. Tici man, indīgs tas nav.
- Es nevaru tik ātri.
- Nav jau arī nekāda steiga.
Viņš izņem glāzīti man no rokas, un mēs atkal skūp­stāmies. Pēkšņi es sajūtu tumsu savā iekšienē - tā viļ­ņojas un plūst pretī viņa alkatīgajai mutei, pretī rokām, kas saspiedušas manus plecus, pretī melnajam krek­lam, gar kura raupjo audumu berzējas manas krūtis. Miesas virskārta kļūst aizvien plānāka, tūlīt tumsa izlauzīsies laukā. Tā piepildījusi manas lūpas un virza manus pirkstus. Vlada plauksta iegrimusi man klēpī. Ko tante nupat teica par kāju paplešanu?

Rimsties. Nu, beidz taču.
Kā pavēlēsi.
Viņš atpinis manu bizi un spēlējas ar maniem ma­tiem. Vij tos un virpina, ceļ torni uz manas galvas un atkal izjauc, un viņa elpa lidinās gar manu kaklu kā taurenis.
- Iedzer vēl.
Glāzīte iespiesta man rokā. Lūpas ir notirpušas, un vīna garšu es gandrīz nemaz vairs nejūtu, tāpēc nav grūti izdzert līdz dibenam. Izlaižu trauciņu no pirkstiem, un tas, klusi džinkstot, ripo lejā pa trepēm.
- Negribi uzkost?
Vladam roka pamatīgs rabarbera kāts - laikam taču izvilkts no tantiņas somas.
- Kad tu paguvi?
- Vienkārša pašaizsargāšanās. Viņa man ar to gandrīz aci izbakstīja.
- Pats vainīgs. Nevajag sēdēt uz kāpnēm.
- Bet tev taču nepatīk skūpstīties ielas vidū.
Tagad viņa mutē ir rabarberu skābums. Viņa plauk­sta palikusi zem maniem atpītajiem matiem. Manas ar tumsu pieplūdušās rokas ceļo pa viņa augumu. Viņa krekls ir mikls no sviedriem, mati negaidīti mīksti. Mani pirksti grib izlīdzināt rievu starp viņa uzacīm, bet tas neizdodas.
Tad mani pirksti ieligzdojas karstajā bedrītē pie viņa kakla.

Kāds nāk augšup pa trepēm, es dzirdu soļus.
- Čau, Vita.
- Čau, lv.
- Iesildāties?
- Tu arī gribi?
- Neatteikšos.
- Glāzīte gan nupat aizripoja. Nāksies no kakliņa.
- Priekā.
Esmu piecēlusies kājās. Neērti sarunāties, kad viens stāv un otrs sēž. Vlads arī pieslienas. Viņš ir pusgalvu garāks par Ivu.
- Man laikam vajadzētu jūs iepazīstināt. Vlads atbraucis no Maskavas. Un tas ir Ivs, rīdzinieks.
- Tev droši vien skanošā netrūkst, ja pērc tik dārgas dziras.
- Pērku to, kas man garšo. Tev ir iebildumi?
- Nē, bet šai ūķī parasti brūķē prastākas mantas.
I vs padžinkstina savu somu. Es zinu: tā piekrauta ar gruzīnu skābuļa pudelēm. Pāris reižu esmu bijusi pie Artas, kad Ivs izkravā savu somu. Viņi ar Artu esot mā­cījušies vienā klasē. Vispār viņš ir lēnīgs un mazrunīgs. Tikai reizēm pēkšņi sāk satraukti stāstīt par vulkānu, kura nogāzē mēs visi ceļot savus būceņus. Par vulkāna miegu un atmošanos...

Ivs pieklauvē pie durvīm, bet neviens neatsaucas.
- Iesim iekšā? - to viņš jautā man, it kā mēs būtu atnākuši kopa un tagad man pienāktos izlemt. Nu nē, lai izlemj vien pats.
- Man vienalga.
- Nu labi. Tad jutīsimies kā mājās.
Ivs atver durvis, atstāj tās plaši vaļā un tūdaļ iekārtojas uz vienīgā dīvāna.
- Vai tava draudzene parasti pamet durvis neaizslēgtas?
- Vienmēr.
- Tāpēc, ka dzejniece?
- Atslēgas viņai parasti iestrēgstot vai pazūdot. Tāpēc viņa tās vairs nelieto.
- Un mums visiem tas ir ļoti ērti,- Ivs piebilst. - Nāc kad nākdams, vienmēr esi mīli gaidīts. Brīnums, ka šodien te vēl neviena nav.
Es paņemu spilvenu un apsēžos uz grīdas. Vlads stāv un piemiegtām acīm vēro istabu. Es viņu saprotu, sākumā grūti pierast pie kaut kā tāda. Dzeltenvioleti, plati loki uz sienām. Augstie griesti vienos plankumos. Apmetums no tiem birst bez mitas. Arta smejas, ka šeit, nepieciešamības spiesta, iemācījusies dzert no pude­les, jo glāzēs vienmēr sabirst kaļķi. Tos lokus uz sie­nām sagleznojis mākslinieks, kurš agrāk šeit strādāja. Droši vien viņš to darījis delīrija lēkmē. Bet Artai tie netraucē. Grāmatas viņa nokrāvusi kaktos un noraida jebkuru ieteikumu uztaisīt kaut vienu plauktu, lai vismaz nedaudz aizsegtu sienas. Mēbeļu te nav vispār, tikai tas sagrabējušais dīvāns un dažas vēl nenokurinatas kastes. Un viena pret sienu atslieta glezna. Tajā kāds čalis sēž un spēlē ģitāru. Viņš skatās taisni sev priekšā, un nez kāpēc šķiet, ka viņš ir akls. Gaisā ap viņu lidinās baltas ziedlapiņas. Un viņš tās neredz.
- Kas to gleznojis? - Viads tagad notupies iepretī bildei - droši vien tāpēc, lai nevajadzētu skatīties uz dzeltenvioletajiem lokiem, jo no tiem acis sāk ņirbēt.
- Johans. Vai patīk?
- Johans -un tālāk?
- Uzvārdu es nezinu. Viņš te reizēm iegriežas, ļoti jauks večuks.
- Vai viņš ir Mākslinieku savienības biedrs?
Ivs sāk spurgt.
- Ak tad cienījamais viesis grib zināt anketas datus? Nevar jau tāpat vien baudīt mākslu, iepriekš jānoskaidro, vai autoram ir pietiekami augsts morāles līmenis.
- Nē, tik briesmīgi ar mani vēl nav,- Vlads smaida. - Es labprāt gribētu satikt šo gleznotāju. Kur lai viņu meklē?
- Pastaigā vakarā pa kafūžiem, gan atradīsi.
- Tad Vitai jānāk līdz.
-- Tā nu ir jūsu abu darīšana,- Ivs atcērt. Vlads samierinoši pastiepj viņam pretī vīna pudeli. Ivs purina galvu.
- Ziniet ko, balodīši, jūs dūdojiet vien tālāk, bet es uz brītiņu izskriešu. Vēl tiksimies.
Smago somu viņš atstāj uz grīdas, tātad patiesi vēl atgriezīsies.

Durvis ir aizvērtas. Vlads apsēdies man blakus, viņa plaukstas paslīd zem manas kleitas, uz pleca viņam uzbiris griestu apmetums, aklais čalis no gleznas ska­tās man cauri, es nedrīkstu palikt tā sēžam, vajag piecelties, kamēr vēl es to varu.
-- Nu ko tu, maziņā? Ko tu uztraucies? Neaizslēgtas durvis ir vislabākā aizsardzība. Man taču atslēgas nav.
-- Vai gribi, lai iztulkoju tev kādu Artas dzejoli?
Aprakstītu papīru kaudzes arī mētājas visos istabas kaktos. Reizēm Arta tās dedzina krāsniņā. Viņa sme­jas, ka esot sadedzinājusi jau vismaz divas grāmatas. Varbūt trešā tāpēc būs ģeniāla.
- Tu pati esi dzejolis. Ļauj man vēl palasīt.
- Vai tad es esmu aklo rakstā?

Pirkstgali slīd pār manu ādu ka pār lappusi. Vlads kaut ko murmina - tik klusu, ka nevaru sadzirdēt, kaut arī viņa mute ir pavisam tuvu.
Pasniedzos līdz papīru kaudzei. Arta nedusmojas, ja tos kāds šķirsta, viņai nav noslēpumu. Vismaz šai darbnīcā ne. Bet nevar būt, ka tā ir visa viņas dzīve. Es neticu, ka var nekad neslēgt ciet durvis.
- ĻAUJ MANIEM PIRKSTIEM MINĒT TAVUS VAIBSTUS,
  CAUR LAIKA IZSKALOTIEM ATVARIEM
  ĻAUJ MANAM GLĀSTAM SLlDĒT SILTĀ STRAUMĒ.
- Lūdzu, esi tik mīļa.
Viņš nogūlies uz muguras, viņa galva manā klēpī - smags, silts akmens, un manu roku viņš pievilcis sev pie vaiga.
- Laika izskalotie atvari - tas skan skaisti. Vai tie iŗ šeit? Ko tu gribi uzminēt?
- Neko. Es taču tikai tulkoju.
- Tev labi iznāk. Tu runā krieviski labāk par mani. Tev vajadzētu kļūt par tulkotāju.
- Visu mūžu tulkot svešus vārdus? Negribu!
- Ak kungs, cik tu vēl esi jauna!
- Tu runā kā vecis.
- Vai tad man nav veča seja?
Viņa seja ir tumša un gluda. Pāris gaišākas rieviņas acu kaktiņos. Asas lūpas. Velku tām pāri pirkstu, un uz mirkli man šķiet, ka tūdaļ sagriezīšos. Abas manas plaukstas sastingst uz iedubušajiem vaigiem. Viņa rokas satvērušas manu plaukstu locītavas. Man sāp. Es taču zināju, ka tas nevar nebūt sāpīgi.

- Jūs gan laiku velti netērējat.
Tas drusciņ līdzinās vecmodīgai lugai. Durvīs stāv Arta un Ivs. Un mēs ar Vladu vārtāmies pa grīdu. Viņš palaiž vaļā manas rokas un uzlec kājās. Es palieku sēžam uz sava spilvena. Nezinu, vai man pietiktu spēka piecelties.
- Labdien. Jūs laikam esat saimniece.
- Es esmu Arta.
- Man jāatvainojas par ielaušanos.
- Liecies mierā. Tu nekur neesi ielauzies. Vita drīkst vest uz šejieni, ko pati grib.
Tas laikam nav sevišķi pieklājīgi teikts. Bet viņam taču būtu vajadzējis nojaust, ka par viņu šeit īpaši nepriecāsies. Pārāk labi kopts. Bet viņš varbūt domā, ka galvenā nelaime ir krieviskums. Šeit mēdz nakšņot hipiji gan no Pītera, gan Maskavas vai Čeļabinskas, un visi ar viņiem lieliski saprotas. Artas draugs Dima arī ir krievs, visu mūžu nodzīvojis tepat, bet latviski runā kā pa celmiem. Un tas nevienu netraucē. Kā to paskaidrot Vladam? Turklāt nekas jau nemainītos, ja viņš uzstīvētu caurumainu džemperi, smēķētu lētas cigaretes un trīs dienas neskūtos. Skatoties no lejas uz viņiem visiem trim, es pārlieku skaidri redzu nenomaskējamo atšķirību.
Vlads pasniedz Artai sveces un pudeli un atkal apsēžas man blakus.
- Tāds ērts kaktiņš,- viņš dudina man ausī. - Vai tu droši zini, ka gribi šeit palikt?
- Tev šeit nepatīk?
- Ir jau labi. - Viņš noskūpsta manu vaigu.

Uz šejieni mani atsūtīja Diks.
- Viņa man ir loti laba draudzene. Gandrīz tikpat laba kā tu. Lūdzu, aizved viņai šo mapi. Un pasveicini.
- Vai viņa nebrīnīsies ?
- Nē. Viņa brīnās tikai tad, ja notiek kaut kas slikts. Ļoti ideālistiski noskaņota būtne. Viņai liktos savādi, ja es šobrīd atrastos tuptūzī, slimnīcā vai ellē - kaut gan tieši tur man šobrīd pienāktos būt.
- Tev šobrīd pienāktos normāli dzīvot, nevis slēp ties kā pagrīdniekam.
- Tev viņa patiks. Jūs abas esat līdzīgas. Pasaki viņai, ka man laimējies.
To es nepateicu. Braukdama vilcienā, sāku skatīties zīmējumus tai mapē. Tas viss tur bija - cietuma kamera, kuras durvis vērās taisni uz elli, pārpildīta slimnīcas palāta, kurā visiem vienādas sejas, un saules izdedzi­nātas klintis, uz kurām asiņu peļķes izkalstot līdzinās nospiestām puķītēm kādā nevīžas milža herbārijā.
Toreiz te drūzmējās raiba sabiedrība. Arta teica, ka svinot savu dzimšanas dienu - bet viņa tādas svin vismaz reizi mēnesī. ,,Neviens no mums taču nav pie­dzimis tikai vienreiz" - to viņa atkārto bieži. Mani uzņēma kā savējo, neuzplijās ar jautājumiem, neuzstāja, lai es noteikti izdzeru tukšu rokā iespiesto glāzi, negaidīja, lai es izceļos ar oriģinalitāti - savas oriģinalitātes viņiem pašiem pietiek.
Nākamreiz es atbraucu rudenī. ,,Nestāsti man neko", sacīja Arta. Mēs aizgājām uz skvēru, sēdējām uz soliņa pie strūklakas, dzērām alu un izgudrojām garāmgājēju biogrāfijas. ,,Tas tur ir pensionēts advokāts. Re, kā rauc pieri - atceras zaudētās prāvas." ,,Bet tā ir kāda liela priekšnieka sekretāre. Galīgi apdullusi no sava nozīmī­guma apziņas." ,,Un tas jauneklis?" ,,Droši vien students no mazpilsētiņas. Apzinīgs un neizgulējies, tāpēc ka kojās neapzinīgie istabas biedri katru nakti pļēguro." Jepazīsties, tas ir Ivs."
Bet atvadoties Arta klusām nočukstēja: ,,Nebēdājies. Viņš atgriezīsies". Un es viņai noticēju. Man arī tagad vēl šķiet, ka Diks atgriezīsies. Bet varbūt mēs tad viens otru vairs nepazīsim.

Evija atnāk basam kājām, matos viņa saspraudusi pļavu puķes, kleita ir pašas šūta, jo neko tik vieglprātīgu mūsu apģērbu rūpniecība neražo un neražos. Tūlīt aiz viņas ierodas saīdzis Rafs un paziņo, ka šis viņu strīds esot pēdējais un izšķirošais. Viņš vairs mieru nelīgšot - ja nu vienīgi varbūt Arta ķertos pie viņu samierināša­nas. Tā kā Evija ar Rafu nemitīgi ķīvējas un līgst mieru, tad īpašu uzmanību viņi neizpelnās.
Krēslo. Arta iededzina divas sveces, vienu noliek uz grīdas, otru uz palodzes. Vēja nav, liesmiņas kāpj taisni uz augšu.
Pie durvīm atkal klauvē. Atnācējus es nepazīstu. Viens smagi nozveļas blakus, ar savu plecu piegrūzdamies manējam. No viņa apskrandušās džinsu jakas uzdveš skāņa smaka. Var manīt, ka viņš vairākas naktis gulējis neizģērbies.
- Čau visapkārt.
Paraujos mazliet sānis, tikai mazdrusciņ, bet viņš to pamana un aizvainojas.
Oho, cik te smalki ļaudis!
Dzīvojaties te kā dieva azotē un nemaz nezināt, kas pasaulē notiek, - otrs atnācējs izgāž savu sašu­tumu. - Bet mums pie bānūža menti uzklupa. Ar mokām atkratījāmies.
Nemaz netaisos prasīt, par ko viņiem miliči piesē­jušies. Esmu ievērojusi, ka neviens neilgojas stāstīt patiesību par sevi, ja tā nav īpaši glaimojoša. Un šajā gadījumā viss skaidrs: pāris aizdomīgu plušķainu staci­jas laukumā mēģinājuši iztukšot pudeli. Noteikti nekā nopietnāka, tik vien kā ,,alkohola lietošana sabiedriskā vietā". Bet pietiekami, lai kādu brītiņu justos kā varoņi. Likuma pārkāpums - tas skan lepni. Vai visas valstis noved savus pilsoņus līdz tam, ka tie sāk lepoties ar likumu neievērošanu?

- Vita, es gribu tev kaut ko pajautāt.
- Jā?
- Paiesim maliņā, labi?
Mēs ar Ivu apstājamies viskrēslainākajā kaktā. Viņš atspiežas pret violetoranžo sienu.
- Tev džemperis notraipīsies.
- Un tu - nebaidies notraipīties?
- Tas ir pārmetums?
- Nē, brīdinājums. Tu esi tāda...
- Jauna un gaiša, ja?
- . Jā! Kāpēc tev vajadzīgs šis ķēms?
- Pēc ķēma nemaz neizskatās...
- Nu, protams. Vīrišķis ar stāvokli sabiedrībā un lokanu mēli. Vai tiešām tu ilgojies pēc kaut kā tamlīdzīga? Gribi nospļauties uz mums visiem no devītā stāva? Mūsu province tev apnikusi? Varbūt tu iedomājies, ka viņam tas ir nopietni? Ka viņš tevi saulītē iecels? Viņiem tas nekad nav nopietni!
- Vecmāmiņa man lasīja priekšā Bībeli. ,,Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti."
- Es nevienu netiesāju. Man tikai sāp, ka tu tā... Labi, es saprotu, ka ar tevi runāt nav vērts. Ierausim?
Viņš pastiepj man skābuļa pudeli. Mēs ieraujam.

- Arta, vai tu nezini, kur var atrast Johanu?
- Zinu. Carnikavas kapos. Labajā pusē pie sētas.
- Tu nopietni?
- Ar tādām lietām pat es nejokoju. Vienu vakaru viņam uz ielas bija iedevuši pa galvu. Pievākuši somu. Nekā jau viņam tur nebija, labākajā gadījumā pāris sakaltušas pindzeles un kāds pīrādziņš. Pats saviem spēkiem aizvilkās mājās, nolikās gultā, bet nākamajārītā ņēma un nepamodās. Tagad atliek vienīgi gaidīt uz pēcnāves slavu.

- Vai kādam nav papīra gabaliņš?
- Re, kur vesela kaudze. Lieto vesels. - Artai naviebildumu arī pret to, ka viņas dzejoļus izmanto smēķiem. Tā smeltne sērkociņu kārbiņā droši vien ir ar tabaku sajaukta zālīte.
- Pirmais dūms dāmām.
Saldens dūms. Cigarete tiek laista apkārt pa loku - kā indiāņu miera pīpe. No tāda mazumiņa pa īstam atslēgties nevar, toties rodas tuvības sajūta. Visi ir savējie.

Uz pusēm pārplēsta papīra lapa noplanējusi man uz ceļiem.
ES LABI PAZINU TO MĀKSLINIEKU,
KURŠ GLEZNO SAULRIETUS ŠAI VASARAI.
NĀC, NOLEJ ZEMĒ PĀRIS LĀŠU SPIRTA VIŅA VELIM.

- Nu kāpēc, kāpēc man nemitīgi jādomā par nākotni? - Rafs skali taujā. - Varbūt rīt kāds idiots mani noklapēs pašā ielas vidū. Un nepavisam nebūs svarīgi, vai man kabatā ir krājkases grāmatiņa vai nav. Bēru šņabim draugi sametīs.
Evija klusu elso. Rafs atņēmis viņai lūpu zīmuli un kaut ko raksta uz sienas. Tumšsarkanie burti grīļojas un gāžas viens otram virsū.
- Sešus rubļus... es par to samaksāju sešus rubļus, tu riebekli! - Evija žēlojas.
- Ārprāts, par to jau sanāk divi polši ar zaceni,- Rafs pārmetoši secina. Ar vēl lielāku dedzību viņš turpina ziest dārgo krāsli uz mansarda sienu šizofrē­niskajiem lokiem:

DZĪVO ĀTRI, MIRSTI JAUNS!

- Sala dienvidu jūrā, - Tā ir Artas balss. - Vai tad jūs nedzirdat viļņus? Un palmu šalkoņu?
Dzirdu? Nedzirdu? Ivs klusītēm trinkšķina ģitāru. Evija iznākusi istabas vidū un griežas dejā, pastiepusi rokas pretī kādam neesošam partnerim.
- Ir pilnmēness nakts, un salinieki gatavojas Mēness dejai. Viņi iznāk no savām būdām un sasēžas smiltīs ap ugunskuriem. Gluži kā mēs.
Jā, mēs esam salinieki. Milzu okeāns šķir mūs no lielās pasaules, kur nelaimīgi cilvēki nīkst kantoros, stāv pie konveijeriem vai krīt karā. Mums ir mūsu mazā, siltā sala, mūsu ugunskuri un pilnmēness. Mēs ar Vladu stāvam pie loga, es balstos pret palodzi un jūtu viņa plaukstas virs manējām, viņa augumu sev aiz muguras. Neredzamas dzirkstelītes lēkā no viņa uz mani un atpakaļ. Tur ārā ir parasts, pelēks pilsētas vakars. Artas Mēnesi vislabāk var saskatīt ar aizvērtām acīm.

Kāds kliedz. Man negribas atraut skatienu no mēness. Bet kāds kliedz tā, ka man jāapgriežas.
Mansarda vidū stāv divi svešie zilpelēkās drēbēs. Ar formas cepurēm galva. Divi menti. Un viens no viņiem kliedz:
- Šī nav dzīvojamā telpa! Nevienam no jums nav tiesību šeit uzturēties pēc pulksten divdesmit trijiem! Visi uz iecirkni! Rakstīsiet paskaidrojumus!
- Darbnīca pieder manam draugam, un viņš mums atļāva te uzturēties. Jūs taču varat viņam piezvanīt. - Artas balss ir pavisam klusa.
- Man nevienam nav jāzvana! Nav ko laiku tērēt! Lejā gaida mašīna! Runāsim iecirknī!
Arta stāv istabas vidū. Viens milicis sagrābis viņu aiz rokas un velk uz durvīm, otrs mēģina uzraut augšā Rafu. Mansardā ir tumšs, es lāga neredzu, kas notiek tālākajos kaktos. Kaut būtu vēl tumšāks, kaut varētu paslēpties tumsā... Nevar, es zinu. Ivs pielec kājās un aizstājas Artai priekšā. Ments atvēzējies iesit viņam pa seju. Sitiens ir skaļš, man gribas aizspiest ausis. Bet es nespēju pakustēties.
- Tu man te jokus netaisi! Marš, uz durvīm!
- Bet jūs taču nedrīkstat...
Vēl viens tikpat skaļš sitiens. Tuvākās sveces lies­ma noraustās un apdziest. Otra turpina degt.
Vlads piegājis klāt kliedzošajam mentam un kaut ko skaidro. Viņš runā klusu un ātri. Redzu, ka viņš novi­cina mazu grāmatiņu sarkanos vākos. Droši vien tā ir biedra karte -vai nu partijas, vai rakstnieku savienības. Milicis klausās un piekrītoši māj ar galvu. Tūlīt atkal viss būs labi. Tikai nevajag skatīties uz to sarkano plankumu Iva sejā. Gan jau tas izdzisīs. Es nedrīkstu skatīties uz Iva seju. Ja es sākšu kliegt, viss būs sabojāts.

Tas pats sapnis. Nekas vairāk. Sapnis par brīdi, kurā es nebiju klāt. Es nezinu, cik viņu toreiz atnāca, kurš atvēra viņiem durvis, vai Diks pats iznāca no manas istabas, vai viņš vispār tobrīd bija nomodā - mēs taču iepriekšējā naktī tik ilgi runājāmies, un viņš pēc tam vēl lasīja ,,Marsiešu hronikas", viņš varēja būt arī aizmidzis, un kurš viņu tad pamodināja, un kā tas notika? Varbūt arī viņam pirmajā mirklī likās, ka tas ir tikai slikts sapnis? Vai pret viņu izturējās rupji? Vai var­būt tikai teica, lai nāk līdz? Un ko teica viņš? Vai tiešām viņš smaidīja? Manā sapnī viņš smaida. Tieši tāpat kā Ivs pašlaik. Smaida ar sarkanu plankumu uz vaiga.

Kāds ir saņēmis mani aiz rokas un velk prom. Nē, tas nav ments, tas ir Vlads.
- Tu visu nokārtoji?
- Nāc. Nu, nāc taču!
Protams, ka viņš ir stiprāks par mani, bet es ar brīvo roku iekrampējos stenderē. Redzu, kā miliča zābaka purngals ietriecas sānos pusaizmigušajam Ratam.
- Slienies augšā!
Tad mana roka atlaižas no stenderes. Vlads nes mani lejā pa kāpnēm, it kā es būtu pavisam maza un neprastu staigāt. Lejā viņš nostāda mani uz kājām, bet roku vaļā nepalaiž. Pirksti smeldz.
- Man sāp.
Šķiet, ka viņš mani nemaz nedzird.

4

Mēs stāvam ielas mala, mums aiz muguras zila neona reklāma: PULKSTEŅU REMONTS.
Zilas gaismas švīkas pār Vlada seju. Pa tumsu mums pretī peld zaļa uguntiņa. Vlads paceļ roku. Es negribu kāpt taksometrā, man jāiet atpakaļ uz mansardu.
Vlads iestumj mani aizmugures sēdeklī, pats apsēžas blakus. Raustu rokturi, bet durvis manā pusē ir noslēgtas.
- Laidiet mani ārā! Laidiet tūdaļ pat!
Šoferis atskatās. Paveca, prātīga seja.
- Vai jums kādas domstarpības?
- Nepievērsiet uzmanību. Meitene par daudz ieķērusi vīniņu, tas arī viss. Jāaizved viņa mājās.
Taksometrs brauc tālāk. Šoferis skatās taisni uz priekšu.
- Tu, maita! Kur tu mani ievilki? Gribēji dzīvi man sabojāt? Tu! Tu!
Es zinu, ko nozīmē šie krievu lamu vārdi. Tos bieži var dzirdēt uz ielām. Un lasīt uz žogiem. Skolā čaļi arī reizēm tos lieto - savā starpā, viņi tos iesviež starp normāliem vārdiem kā piedauzīgus komatus. Vlads šņāc tos man ausī. Viņš saķēris mani aiz pleciem un purina. Man reibst galva. Kāpēc mašīna neapstājas?
- Nolādētā mauka!
Sāla garša man mutē. Es skrienu cauri bieziem brikšņiem, zari triecas man sejā. Vlada plauksta pļaukā manus vaigus. Es skrienu caur brikšņiem, bet priekšā jābūt klajumam.
- Vai tu apjēdz, kas varēja notikt? Ja viņi sastādītu protokolu? Aizturēts narkomānu midzenī! Lietojis alkoholu kopā ar pretvalstiski noskaņotām personām! Kā es atmazgātos? Tev par to nospļauties? Tu! Tu!

Taksometrs ir apstājies. Vlads izkāpj un izvelk mani laukā. Ārpusē ir tikai tumsa.Tumšs dārzs. Zem kājām balo akmens plātnēm izlikta taciņa. Gaiss smaržo pēc jasmīniem. Dīvaini, ka es vēl varu sajust smaržu. It kā es vēl būtu dzīva.
Mēs apsēžamies uz soliņa. Vlads visu laiku kaut ko runā. Tagad viņam atkal ir tāda pati balss kā vakar vakarā, kā šodien pie jūras, kā šodien uz kāpnēm - silta un dziļa. Bet vārdu jēga slīd man garām.
Viņš ir nometies ceļos un glāsta manas kājas. Un turpina runāt. Es esmu piecēlusies un gribu iet prom, bet viņa rokas nelaiž vaļā manus ceļgalus. Divas ļoti stipras rokas. Un balss.
- Tu nedrīksti tagad mani pamest vienu. Es sajukšu prātā, ja tu aiziesi. Es zaudēju pašsavaldīšanos, jā, es uzvedos kā pēdīgais muļķis. Tu droši vien nekad nespēsi man piedot. Es pats nekad sev nepiedošu. Sit man, spārdi mani ar kājām, dari, ko vēlies, tikai neaizej. Mīļā mana, skaistā, manu meitenīt, lūdzu, lūdzu paliec pie manis, lūdzu pažēlo mani, lūdzu...
Viņš pieceļas, apskauj mani, pievelk sev klāt. Man šķiet, ka es vēroju šo ainu no malas. It kā es sēdētu teātra zālē. Uz skatuves starp romantiskām dekorāci­jām divi cilvēki apskaujas. Divi aktieri.
- Ak Dievs, tu taču esi pavisam nosalusi. Iesim uz manu istabu, sasildīsimies. Es uzvārīšu tēju. Man ir ļoti laba Ceilonas tēja. Tev varbūt vajadzētu piezvanīt uz mājām, pateikt, ka viss kārtībā, lai vecāki neuztraucas? Nāc, iesim... Nu, lūdzu, tikai uz mazu brītiņu...

Viņš ved rnani uz to pašu desmitstāvu namu, kur logi ir gaiši arī naktīs. Sieviete aiz reģistratūras letes atrauj acis no adīkļa un nopēta mani no galvas līdz kājām. Ja es vēl būtu dzīva, man no šī skatiena pār muguru pārskrietu tirpas. Vlads viņu laipni pasveicina, viņa mēmi pamet ar galvu un turpina zibināt adāmadatas.
Liftā deg spilgtas dienasgaismas spuldzes. Durvīs ir spogulis, un tajā es redzu savu seju. Sarkanu plan­kumu nav, tie paguvuši izdzist. Mati kopš mūsu sēdēšanas uz kāpnēm tā arī palikuši atpīti. Nav jau nemaz pagājis ilgs laiks, man tikai šķiet, ka tas bija pirms tūkstoš gadiem.
- Kāda ir sajūta, kad sit otram pa ģīmi?
- Nerunāsim par to. Es biju zaudējis prātu. Pats nesaprotu, kā es tā varēju. Es jau teicu - ja gribi, iesit man. Te ir mans ģīmis. Lūdzu!
Viņa seja spogulī virs manējās. Laikam jau skaista. Viņam dreb lūpas. Pagriezties, atvēzēties un zvelt... Es skatos uz savu plaukstu. Maza. Ar garu dzīvības līniju un divām sirds līnijām. Pagājušogad es izstudēju gadsimta sakuma izdotu hieromantijas rokasgrāmatu. Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc mums visiem plaukstās tik atšķirīgi zīmējumi. Nē, es nevaru atvēzēties un zvelt.

Vlada istaba ir devītajā stāvā, jūras pusē. Vlads vāra tēju, bet es stāvu uz balkona un skaitu bākas zibšņus. Man mugurā pūkains džemperis, tas sniedzas gandrīz līdz ceļgaliem, un manas plaukstas piedurknēs pavi­sam pazudušas.
- Zīlniecēm taču vajag praktizēties. Pastāsti, ko tu redzi manā rokā.
- Tu tikpat neticēsi.
- Pamēģini mani pārliecināt. Atklāj kādu graujošu noslēpumu manā melnajā pagātnē. Apsoli laimi un slavu - tam es noteikti ticēšu. Un ilgu mūžu, vismaz kādus simts gadus.
- Tev ir diezgan augstas prasības. Skaties - šī ir liktens līnija. Ļoti līkumota. Tevi gaida raibs mūžs. Pēc dabas tu laikam esi kauslis. Un iedomīgs. Vispār jau tev ir tiesības tādam būt - šī zvaigznīte uz Jupitera pakalna nozīmē, ka tev ir izcilas dotības. Mīlestību gan es neredzu.
- Nepūlies meklēt to, kā man nav. Labāk pasaki... Saki, vai tiešām tu vēl neesi apjēguši, ka es esmu nenormāls?
Viņa plauksta joprojām rātni gulēja uz galda, lampas gaismas iokā. Bet balss bija mainījusies. Piesmakusi - it kā viņš būtu ilgi skrējis pret aukstu vēju. Man tobrīd arī sāka trūkt elpas.
Es negribu atcerēties to vakaru. Man ilgi izdevās to neatcerēties. Biju gandrīz noticējusi, ka šis ieraksts ir izdzisis,
- Tas nu gan ir savāds jautājums.
- Vai tu varēsi man piedot?
- Par ko tu runā?
- Par sevi. Es uzplijos tev ar sarunām, pieelpoju tavas istabas gaisu, piesviedrēju tavus palagus, ļauju tev mani appuišot, tīksminos par tevi... Tas viss ir nelietīgi, Tāpēc ka es nevaru tev atlīdzināt ar mīlestību. Es esmu nepareizs, es nevaru mīlēt sievieti. Nekad nevarēšu. Bet cilvēks, bez kura es nespēju dzīvot, izmeta mani pa durvīm. Kā apnikušu spēļu mantu. Un tu mani pieņēmi. Bet es pat noskūpstīt tevi neprotu...
- Es nemaz negribu skūpstīties.
- Visi mēs gribam skūpstīties, visi. Gribam mīlēties, jukt prātā aiz iekāres... Tev vajadzētu šai istabā būt kopā ar savu čali. Ar tādu, kuram uz tevi stāv. Ar īstu vīrieti.. Lai viņš tevi izdrāž. Lai tu atmosties un saproti, kas ir dzīve. Pat ja viņš pataisīs tevi nelaimīgu - un droši vien jau pataisīs - tas tomēr būs labāk nekā pašlaik. Nu ko tu nīksti pa māju? Ej taču meklēt savu tēviņu! Man nevajag tavu uzupurēšanos/ Nolādētais pašsaglabāšanās instinkts! Es pieņemu tavas laipnī­bas, jauju tev tēlot žēlsirdīgo māsu! Ak Dievs, kā es sev riebjos!

Vlads aicina mani dzert tēju. Es apsēžos milzīgā klubkrēslā. Būtu labi, ja Vlads tagad man neuzplītos ar runāšanu.
- Man negribas tēju. Es labāk iešu.
- Nē.
- Es iešu.
- Nē.
Viņa rokas uz maniem gurniem. Viņa mute uz manām lūpām. Viņa mute ir visur. Viņa rokas ir visur.
Pūkainais džemperis nolobās no manis. Vlada rokas ir karstas. Bet manī ir tikai auksts tukšums.
- Tu taču pati to gribi. Tev būs labi ar mani. Tu esi tik maiga. Tu garšo pēc jūras.
- Rimsties. Lūdzu, rimsties.
- Es nevaru rimties.
- Es kliegšu.
- Kliedz.
Nakts ir tik klusa. Pavisam bez vēja. Kā lai es kliedzu?
- Mīlā... Mana mīļā... Mana maziņā... Manu zvaigznīt...
Man sāp. Tas ir viss, ko es jūtu. Laikam es tomēr vēl esmu dzīva - ja jau man sāp.

Uz mazā galdiņa pie gultas ir Vlada pulkstenis. Tas rāda pusčetrus. Es noceļu sev no krūtīm Vlada roku. Viņš nepamostas. Mana baltā kleita guļ uz grīdas kā nosprādzis spoks. Arī mana seja lifta durvju spogulī ir spokaina. It kā es būtu redzējusi ļoti sliktu sapni.
Tikai jūra ir tāda pati kā parasti. Auksta - tāpēc ka bezvējš. Ūdens ir silts vienīgi tad, kad pūš jūras vējš.
Glābšanas stacijā noteikti visi vēl guļ. Varu peldēt, cik tālu vien gribas. Un tālāk.

Kauguri -,,Villa Valdberta"- Visbija
1998-1999

OTRĀ GRĀMATA

1.

Pārkarsusī zeme dedzināja pēdas cauri čībiņu gumijas zolēm. Abi meitēni ķiķinājās.
- Mani cepina!
- Bet mani jau izcepa. Tūlīt ēdīs! Jau ņem nažus un dakšiņas.
Beidzot sagaidījušas plaisu mašīnu straumē, viņas tika pāri šosejai un tālāk gāja pa pļaviņu.
Svelmē noreibuši balti taureņi šāvās augšup no zāles puduriem un lidoja tieši sejā.
- Mammu, tu solījies šodien būt ātrāk!
- Dienžēl netiku.
Ikvakara rituāls. Vārdi, kas bezgalīgas atkārtošanās dēļ zaudējuši jēgu. Tāpat kā rītu steiga ar – “Šovakar centīšos atbraukt ātrāk.”
- Tūlīt rietēs saule.
- Nav interesanti. Atkal rozā riets.
Visu šo vasaru Ance ar Laini vēroja saulrietus un skaitīja līdz – cik sarkano, cik iedzelteno. Sārto bija visvairāk. Divi violeti. Viens melni zils – pirms negaisa. Ance joprojām cerēja ieraudzīt debesmalā zaļus rieta mākoņus.

Vita iebrida ūdenī. Atskatīties nebija vajadzības, viņa tāpat zināja, ka Laine samierināsies ar likteni un paliks pie mazās māsas. Un vēlāk, kad mamma jau bridīs atpakaļ, meitene pametīs krastā puscelto cietoksni un dosies peldēties – ne vairs kā pagājušogad šļakatu mākoni saceļot, nē, šovasar viņa gāja ūdenī bez steigas, pat nepalekdamās, kad negaidīts vilnis uzšļācās līdz zodam.
Seklumā ūdens bija bezjēdzīgi silts, tikai pie bojām manīja vēsumu. Tā arī Vita peldēja – no bojas uz boju, projām no rozā saulrieta. Tad nogūlās uz muguras, juzdama, kā garie mati aizstrāvo ūdenī. Kā nosirmojuši ūdensaugi, viņa iedomājās, Vai baltas jūrasčūskas.

2.

- Cik ilgi jūs pazīstat Vitu Laukmani?
- Gandrīz visu mūžu.
- Bet precīzāk?
- Vismaz gadus piecpadsmit.
- Jūs bijāt pazīstami vēl pirms viņas laulībām?
- Jā.
- Vai jūs saista kopīgas intereses?
- Jā. Mūs abus interesē, ko viņa būtu varējusi uzrakstīt.
- Vai jūs nevarētu paskaidrot sīkāk?
- Līdz galam viņa neko nav uzrakstījusi. Laika trūkuma dēļ. Bet viņa turpina strādāt. Un viņai patīk arm ani apspriest varbūtējos sižeta pagriezienus. Reizēm viņa zvana agri no rīta, lai pastāstītu, kāds salīdzinājums viņai naktī iešāvies prātā. Jums tas šķiet smieklīgi?
- Nē.
- Tās grāmatiņas, kas viņai iznākušas – tas jau nav nekas nopietns. Atspēriena punkts – un tikai…
- Jūs viņai izlīdzējāt finansiālā ziņā?
- Reizēm.
- To vasarnīcu viņai noīrējāt jūs?
- Jā.
- Vai netikāt pamanījis viņas uzvedībā kaut ko dīvainu?
- Pēdējoreiz satikāmies pašā vasaras sākumā. Iedevu viņai vasarnīcas atslēgas, brītiņu parunājāmies – un viss. Viņa bija priecīga, izskatījās labi. Bija izbalinājusi matus. Viņai piestāvēja. Grasījos vēlāk viņu apciemot, bet kaut kā neiznāca.
- Vai jūs nesazvanījāties?
- Nē, viņa man nezvanīja.
- Un jūs?
- Es nemēdzu viņai zvanīt.
- Vīra dēļ?
- Tas nav tik vienkārši. Nedomāju, ka mums vajadzētu iedziļināties šai tēmā.
- Tātad jūs neko nezināt par viņas dzīvi pēdējos mēnešos?
- Nē.

- Marč, ja es rakstītu pasakas, tu būtu mans galvenais varonis.
- Muļķītis?
- Nē, pūķu kāvējs.
- Vai tas nav viens un tas pats? Jābūt muļķim, lai nodarbotos ar kaut ko tik bezjēdzīgu. Pūķus nevar iznīdēt. Man liekas – katram to ir kāds pārītis.
- Bet nabadzības pūķi tu vienmēr nokauj brīdī, kad tas grasās mani aprīt.
- Un pēc mēneša tas atkal ceļas augšā.
Vita ieritinājās dīvāna stūrī. Viņas sandalītes nokrita uz grīdas. Marčs satvēra plikās, brūnās pēdas katru savā rokā. Potītes bija mazliet pietūkušas. Droši vien atkal visu nakti nīkusi pie rakstāmgalda. Viņš liecās tuvāk.
- Nevajag. Es smirdu pēc sviedriem un tramvajiem.
- Nē, tu smaržo pēc jūras.
- Vienalga nevajag. Ja vien tu neprasi obligātu samaksu.
Marčs lēni masēja Vitas potītes.
- Biju nozvērējusies tev vairs nezvanīt. Bet šorīt, kad meita sāka runāt par mēnešbiļeti – jā, šorīt es atkal padevos. Negribu, lai viņa mācās braukt par zaķi. Pietiekami slikti, ka man tas bijis jāiemācās.
- Ko tu dari, kad nāk kontrole?
- Kā kuroreiz. Ja nāk nīgra sieviete – spiežos uz durvīm. Ja kāds piņņains jauneklis – sataisu sērīgu ģīmi. Ak, nu nav man biļetes – vai tādēļ spriedīsiet man nāvessodu?
- Klausies, es taču varētu…
- Uzturēt mani un manas meitas?
- Vismaz rūpēties, lai jums nav jābrauc par zaķi.
- Es zinu – tu esi cildens. Neuzrakstītas pasakas varonis. Dzīvei tu esi par labu.
Marčs smaidīja un turpināja masēt Vitas potītes. Tad viņa rokas virzījās augstāk – pa maigām un vēsām takām. Vitas āda vienmēr bija vēsāka par Marča plaukstām. Viņa gulēja pavisam nekustīgi.

- Vai tu te vēl esi?
-- Es redzu sapni. Es mītu dienvidjūras salā. Un man neko nevajag darīt, nekur nav jāskrien.
- Kā tad tu vadi dienas tai savā salā?
- Es guļu siltās smiltīs.
- Drīkst apgulties blakus?
Marčs uzmanīgi novilka Vitai tumšzaļo džemperi un apgūlās blakus siltajās smiltīs. Kā vienmēr – Vita vienlaikus bija un nebija ar viņu kop’. No Marča pieskārieniem viņas mute saspringa un klēpis stiprāk iesmaržojās pēc jūras. Viņa atdevās un atsaucās, un Marčam bija ļoti labia r viņu siltajās smiltīs, neticami labi. Un tomēr viņš nejutās dross.
Todien viņa nesteidzās prom. Tas bija neparasti – it kā būtu sabojājies viņas iekšējais pulkstenis. Marčs ilgi rotaļāj;as ar viņas matiem un beidzot sapina tos divdesmit deviņās bizītēs, un Vita spoguļa priekšā dejoja mežoņu deju. Marčs bija iebāzis maģī vecu džeza kaseti, Vita svaidīja rokas pretī neesošai saulei, piedāvājot – vai cēlsirdīgi dāvājot – saulē mītošajai dievībai savu kailo augumu, seju noslēpusi aiz gaišo bizīšu vēdekļa.
- Vai tavā xalā visas sievietes tā dejo?
- Nē, dažas baidās. Ar tādu deju var piesaukt nelaimi.
- Bet tu nebaidies?
- Nē, es jau visu iespējamo esmu piesaukusi.

Viņa izvilka no somiņas fotogrāfiju žūksni.
- Paraugies. Šorīt saņēmu.
Sveša labklājība koši spilgtās krāsās. Baseins ar zilganu ūdeni un slaidi jaunieši peldu tērpos. Savrupmāja ar diviem smaidošiem vecīšiem uz lieveņa. Labi kopti zirgi izjādē pa parku – ar labi koptiem jātniekiem mugurā. Ģimenisks saiets ar sīkmaizītēm un slaidkātainām glāzēm, un piedienīgiem smaidiem objektīvā.
-- Mani radiņi. Vecāmāte un vecaistēvs, un nezināmas pakāpes brālēni un māsīcas. Žēl, ka nevienu ķenguru uav piefotografējuši klāt.
- Austrālijā? Tu netiki stāstījusi…
- Kas tur daudz ko stāstīt. Manos lielās pļāpības laikos – tad vēl nebija mode lepoties ar ārzemju radiem. Un man pašai tas stāsts diez ko nepatīk. It kā jau skaisti, vectētiņš – kapteinis. Dižs jūrasbraucējs. Viņiem bija jahta. Kad karš gāja uz beigām, viņš ar sievu aizkuģoja. Bet sievasmāte ar divām mazmeitām palika Rīgā. Viņai bija bail no jahtām un jūrām. Un vispār viņai likās, ka Latvija ir pasaules centrs. Viņa izaudzināja tos skuķēnus – viena pati.
- Tava vecvecmamma?
- Tā iznāk. Man bija gadi desmit, kad omīte reiz atbrauca ciemos. Izskatījās jaunāka par meitām. Tās nodzinušās pa darbiem, bērnus izauklējušās. Bet viņa – dāma. Ar pasaules elpu.
- Aicina ciemos?
- Veca palikusi. Baidās, ka sakrātais aizies postā. Mazmazmeitas gribot redzēt.
- Brauksi?
- Nezinu.

Vita izpina bizītes, uzvilka džemperi. Pēdējā iespēja, atskārta Marčs. Pēdējā iespēja vēl kaut ko mainīt.
- Tu taču negribi uz Austrāliju?
- Ar ko tā pasaules daļa sliktāka par citām?
- Ar to, ka tev tur nav savas vasarnīcas.
- Gan jau omītes bēniņos kāds skabūzis atradīsies.
- Bet šeit, tikai trīsdesmit kilometru attālumā, pašā jūras malā stāv tava vasaras mītne. Četras istabas un veranda ar krāsainiem stikliņiem logos.
- Par ko tu runā?
Marčs iespieda viņai aujā atslēgu, katram gad;ijumam – rēķinoties ar viņas ģeogrāfisko izklaidību – uz lapiņas uzzīmēja plānu, kā turp nokļūt. Vita raudāja un Marčs rakājās pa skapi, meklēdams kabatlakatu. Saprtazdams, ka viņa raud reizē aiz prieka un pazemojuma, viņš centās neskatīties uz Vitas pusi, jo baidījās, ka, sajutusi skatienu, viņa pieņems nepareizo – vai varbūt vienīgo pareizo – lēmumu un teiks, ka atsakās no šīs dāvanas.

- Vita, mīļā, nu nebrauc pie ķenguriem. Vismaz šovasar ne. Jums visām trim tur būs katrai sava istaba, un vēl viena vīra kungam.
- Viņa vairs nav.
- Tad noliksim tur televizoru. Es aizvedīšu savu maziņo.
- Nevajag.
- Labi, iztiksiet bez televizora. Skatīsieties spogulī – viens tur gaitenī karājas – un priecāsieties par sevi. Kad tev atvaļinājums?
- Augustā.
- Tad paņem tagad kādu nedēļu uz sava rēķina. Tu taču neesi tik neaizvietojama tai savā kantorī. Pasaki, ka meitas slimo.
- To nedrīkst.
- Labi, izdomā ko citu, bet atpūties gan. Dzirdi?

Likās, ka viņa satraukums atkal iedarbinājis pulksteni Vitas iekšienē. Kustības atguva biedējošo automātismu. Protams, nevar jau mūžību palikt dienvidjūras salā, ja mājās tevi gaida meitas un svešā vecmāmiņa gaida Austrālijā. Vita atteicās no kafijas, uzmauca kājās sandales, ielika atslēgu un plānu somiņā blakus fotogrāfijām.
- Varbūt atbraukšu tevi apciemot. Pēc kāda mēneša.
- Tu tā arī nepateici, ko domā par maniem matiem.
- Vai tad nepateicu? . Tā ir vienīgā iespēja paturātMan patīk tos glāstīt. Kas vēl jāsaka?
- Bet krāsa?
- Jā, izskatās, ka tu pārāk ilgi esi staigājusi saulē bez cepures.
- Zini, kāpēc es tos izbalināju?
- Lai izskatītos pēc sapņu tēla vai Merilinas Monro?
- Lai nevarētu redzēt sirmumu.
- To gan labāk nevienam nesaki.
Viņš pavadīja Vitu līdz liftam, noskūpstīja uz vēsajām lūpām. Tad durvis aizvērās.

3.

Tagad zinu, kāpēc man vienmēr bail uzrakstīt pirmos teikumus. Es baidos, ka viss paliks nepabeigts. Vienīgais man atbilstošais žanrs ir fragments. Nepabeigts stāsts. Romāna drupačas. Neiesāktas noveles nobeigums.
Vakar no skapjaugšas nocēlu čemodānu ar skolas laika dārgumiem. Aizmirstu draudzeņu fotogrāfijas, koši plastmasas klipši, diplomi par uzvarām daiļrunāšanas olimpiādēs (kā var saukt par daiļrunāšanu citu sacerēto vārdu atkārtošanu?), akmentiņi no Vidzemes jūrmalas un dzintariņi no Liepājas pludmales (vai varbūt otrādi? kas to vairs atceras?), un pašā apakšā sešas klades. Katrā pirmais ieraksts no pirmā janvāra. Šogad es noteikti rakstīšu dienasgrāmatu. Tā ir vienīgā iespēja paturēt atmiņā dzīves vērtīgos mirkļus. Diemžēl nav paskaidrots, kā rakstītāja paredzējusi atsijāt vērtīgos mirkļus no pārējās – nevērtīgās – dzīves. Esmu svēti nolēmusi šogad ierakstīt šajā kladē visas dienas pēc kārtas, bez kādiem izņēmumiem. Man šķiet, ka dienasgrāmata varētu kļūt par sarunu biedru, kura man tā pietrūkst. Nabaga četrpadsmitgadīgā meitene, kura vēl nezina, kādās lamatās viņu vēlāk ievilinās, par ēsmu izmantojot aizraujošas sarunas! Manā dzīvē nav pārāk daudz spilgtu notikumu, bet es gribu mācīties saskatīt skaistumu arī pelēkajā ikdienā, tālab šogad visu centīšos pierakstīt šajā kladē. Gudra skolniece, vērīgi iegaumējusi skolotāju pamācības. Bet es nudien neatceros, ka būtu dzīvojusi pelēkk ikdienā. Bija melnās un baltās dienas, gripas dienas un ciemos iešanas dienas, grāmatu dienas un jūras dienas. Tikai, sākot ar 4. februāri, visas palikušas nepierakstītas. Bet nākamajā kladē aiz 19. janvāra nāk 5. septembris. Es vairs negribu dzīvot! Nekad nepiedošu pasaulei tās nežēlību! Tālāk divas lappuses pierakstītas tik blīvi, ka izskatās pēc melnām izsaukumzīmēm. Un viss. Var ņemt nākmo kladi. Kaut arī šis gads nesola neko jaunu, kautv arī Diks nav atsūtijis nevienu vēstuli, es tomēr nevēlos, lai notikumi plūst ma garām nemanīti un nesaprasti, tāpēc izlēmu… Nu kāpēc šī meitene palaidusi gar aus,īm savasa vecmāmii8ņas iemīļoto pateicienu – “Ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli” Aiz 2. marta nāk augusts. Man vajadzētu būt mirušai! Nevienā jūrā man neizdosies noskalot no sevis šos netīrumus! Tukšas lapas. Nākamreiz būšu zvērs, nevis upurjērs. Tukšas lapas. Kopā ar rudens drazām pagātni sadedzinu. Glāzes ar tevi saskandimu. Nākoti svinu. Un tukšums no rudens ugunskura līdz Jaungada rītam. Kopā ar citām nevajadzīgām mantiņām zem eglītes atradu arī šo supermalko dienasgrāmatu – ādas vāki, arslēdziņa… Tas laikam jāsaprot kā pamudinājums: raksti droši, mīļo meitiņ, mēs tavos noslēpumos degunu nebāzīsim1 Bet man vairs nav nekādas patikas kaut ko apcerēt vai atcerēties. Šai lappusē meitenes rokraksts kļuvis līdzīgs manam. Gandrīz visi apaļumi pārvērtušies smailēs. Ivs uzdāvināja man “Doriana Greja portretu”. Laba grāmata. Bet man gribētos citādi – lai es varētu atdot savam portretam visas pretīgās un sāpīgās atmiņas. Tad es beigās kļūtu par laimīgu vecenīti, kura atceras vienīgi labo, un dienasgrāmatā es rakstītu tikai “Šodien bija ļoti skaista diena, visi smaidīja un izturējās pieklājīgi citds pret citu. Un saulriets bija pasakains.” Un tā piecdesmit gadus no vietas – ar nelielām variācijām, piem. “Šodien lija jjauks lietutiņš ” vai “Es šodien veiksmīgi nol;ku pēdējo eksāmenu, mana nākotne ir droša un skaista” vai “Šodien stājos laulībā ar mīļoto cilvēku, mēs esam nodibinājuši stipru ģimeni” “Mani mazbērni sagādā man tikpat daudz prieka kā mani bērni”. Tālāk starp brūnajiem, ar tautisku rakstu izgreznotajiem ādas vākiem atkal ir spītīgs tukšums. Pat janvāris palicis nepierakstīts. Esmu agri izvēlējusies savu žanru.

Viena atvilktne Marča galdā piederēja Vitai. Promejot viņa mēdza Marča istabā uz palodzes vai virtuvē uz ledusskapja durvīm atstāt pāris lappušu – bez virsrakstiem, bez komentāriem, bez paraksta. Un Marčam reizēm likās, ka īstā satikšanās ar Vitu sākas tikai pēc tam, kad aiz viņas aizvērušās lifta durvis.

4.

- Jūsu telefonu mēs atradām Vitas Laukmanes piezīmju b;ociņā. Jūs esat pazīstami?
- Jā.
- Ilgi?
- Dažus mēnešus. Kopš pavasara.
- Vai jūs tikāties bieži?
- Bieži? Nē.
- Kā jūs iepazināties?
- Es… Jūs droši vien zināt – es piedalos Krišnas apziņas kustībā. Un mums bija gājiens – tur, pa centru. Vita pienāca klāt, sākām runāties… Tā.
- Vai viņa bija jūsu reliģijas piekritēja?
- Nē, viņa tikai gribēja zunāt. Saprast. Ņēma no manis grāmatas…
- Jūs zināt, ka viņa ir rakstniece?
- Jā, bet es neesmu lasījis. Tā būtu aptraipīšanās.
- Bet sarunāties ar viņu jūs drīkstējāt?
- Tas ir mūsu pienākums – izskaidrot patieso mācību.
- Ko jūs par viņu domājat?
- Ka vina nav laimīga.
- Jūs viņai ieteicāt pievērsties Krišnam?
- To viņa nevarētu. Viņai ir citi mērķi. - Kādas ir jūsu attiecības?
- Mēs sarunājamies…
- Kad jūs pēdējo reizi redzējāties?
- Neatceros. Varbūt pirms dažām nedēļām.
- Kur?
- Šeit. Viņa teica, ka manā istabā jūtoties tuvāk Krišnam.
- Vai jūs nemanījāt kaut ko dīvainu viņa uzvedībā?
- Ko tas nozīmē – dīvainu? Jūs uzskatāt mani par dīvainu, jo man ir skūta galva, es dziedu mantras un nedzeru šņabi. Es uzskatu par dīvainu jūs, tāpēc ka jūs veltāt savu dzīvi nebūtiskām lietām.
- Labi, jautāšu citādi. Vai pēdējā laikā jūs ievērojāt Vitas Laukmanes uzvedībā kādas pārmaiņas?
- Nē.

Viņš bija izdarījis visu jau savlaicīgi – aizdedzis smaržzāļu stienīšus un uzsedzis uz dīvāna mates skapī sameklēto sarkano pārklāju. Un izslaucījis grīdu. Glītāks šis būcenis nevarēja kļūt. Bet tas bija labi, ka vietas tik maz. Grūti izvairīties no saskaršanās. Tas visu vienkāršoja. Vita, saritinājusies uz dīvāna, šķirstīja grāmatu košos vākos un jocīgi rauca degunu.
- Ir nu gan stils!
- Tā nav rakstīta tādiem kā tu.
- Tad tā arī vajadzēja paskaidrot. Te, priekšlapā, ar trekniem burtiem: šo grāmatu drīkst lasīt tikai Marijs un viņam līdzīgi nopietni ļaudis.
- Es nemaz neesmu nopietns.
- Nē, tu tikai neatļaujies smieties par nopietnām lietām. Arī tad, ja tās izteiktas smieklīgi.
- Vismaz par tevi es nekad nesmiešos.
- Es taču esmu veca un dumja. Un netīra.
- Nē.
- Atceries, kā es tev piesējos – taisni uz ielas.
- Atceros, kā tu nāci līdz, it kā būtu viena no mums.
- Man patika jūsu zvārgulīši. Un dziesmiņa ar tik burvīgi vienkāršiem vārdiem. Labi, labi – mantra, nevis dziesmiņa. Un sievietes gaišajos sari – tik daiļas.’. Žēl, ka man tāda nav.
- Visskaistākā tu esi kaila.
- Bet tas taču ir grēks.
- Tas nekas. Tas ir priecīgs grēks.
- To tev piedos?
- Es nelūgšu piedošanu.

Šaurā telpa bija piesūkusies ar kvēpināmo zāļu smsgo smaržu. Kā templis, domāja Marijs.
Tikai bez dieva. Bet varbūt mēs esam dievi – mēs abi. Divi līksmi dievi, kas neko nevēlas zināt par mirstīgo mocībām. Dieviete mana uz puķainas segas – ziedošā Indijas pļavā.
Viņš pasniedzās, izņēma košvākaino grāmatu Vitai no rokām, aizvēra un uzmanīgi nolika uz soliņa. Vita smaidīja. Marijs glāstīja viņas plecus un atliekto kaklu, un viņam šķita, ka zem pirkstiem uzplukst ziedi ar maigām ziedlapiņām.

- Vai negribi braukt man līdz uz jūru?
Marijs vilcinājās. Viņam gribējās palikt savā šaurajā smaržzāļu ttemplī.
- Vai baidies, ka mūs kāds ieraudzīs?
- Tam nav nozīmes.

Pa sakarsušu drūzmainu ielu viņi gāja uz staciju, tad iespiedās pārpildītā vilciena vagonā un stāvēja tik cieši blakus, ka Marija zods iegrima Vitas matos. Tie bija vēsi un stingri kā svešādas zāles stiebri.

Viņi izkāpa kādā stacijā, kur Marijs bija pirmoreiz. Jūra viņu nevilināja, tā šķita pārāk publiska. Netīras smiltis, treknas, sviedrainas miesas, velti izšķiests laiks un zaļas gļotas.
- Tu tiešām neproti peldēt?
- Mani ūdens netur.
- Tas nevar būt. Nāc!
Viņš paklausīgi brida pelēkzaļajā, gļotainajā šķidrumā, cenzdamies būt un justies tāds pats kā citi.
- Laidies peldus. Nu drošāk taču. Paskaties uz mani!
Viņa gulēja uz muguras ūdenī, rokas sakrustojusi aiz galvas, rami smaodīdama, nekustēdamās.
- Tas nemaz nav grūti. Ūdens labprāt tevi nesīs, nevajag viņam pretoties.
- Tevi viņš nes. Bet mani ne.
Tā patiešām bija. Varbūt visi mani senči mituši tuksnešos, domāja Marijs. Viņš nesaprata, kā var nebaidīties no šīs pārlieku lielās lamas. Bet Vita nebaidījās, viņa pamāja atvadas un aizpeldēja prom, un viņs sēdēja krastā.
Nekad viņš nebija domājis par to, kas notiek ar Vitu ārpus viņa istabas. Viss bija tik vienkārši – Vita piezvanīja un viņņš sāka gaidīt, un tad viņa atnāca. No kurienes? Vai nav vienalga.
Ārpasaule ārpus tempļa sienām neko nenozīmēja. Tagad viņš bija nonācis šajā ārpasaulē. Un juta greizsirdību pret jūru, kura drīkstēja Vitu tik ilgi paturēt.
Viņš sāka baidīties, ka Vita vairs neatgriezīsies. Bet tad viņa tomēr nāca – slapja un mazliet zosādaina. Teica, ka griboties dzert, un aizveda Mariju uz kādu kafūzi, kur mūzika kā ar āmuru sita pa deniņiem un gaisā smirdēja cigarešu dūmi. Vitai tas neatraucēja. Marijs sekoja viņai līdz galdiņam un dzēra ābolu sulu., vērodams, kā izmainās Vitas seja. Viņas vaibsti atslāba – it kā viņa beidzot būtu nolikusi emē kādu ilgi nestu smagu nastu, kaut arī īstenībā bija tikai izdzērusi glāzi gaiša šķidruma.
- Tu nekad nedzer? Nujā, tagad tu nedrīksti, bet agrāk?
- Ļoti sen. Man tas nepatika
- Tavā dzīvē jau vēl nemaz nav “sen”, Daži gadi – kas tas par senumu.
- Bet kāpēc tu dzer?
- Vai ticēsi, ja teikšu, ka nosalu peldoties?
- Jā, tu ilgi biji ūdenī.
- Bet man ir silti. Kad dzeru, man vieglāk samierināties… Nē, diez vai tu sapratīsi. Piedod, iereibusi es kļūstu pļāpīga.
Viņa pasūtīja vēl vienu glāzi.
- Visu laiku gribu pajautāt, vai tev nav par maz ar to dzīvi, kādu tu dzīvo. Toreiz pavasarī es apstājos paskatīties uz jūsu smaidiem. Jūs dzīvojat, lai slavinātu savu dievu, un tas jūs iepriecina, tā es sapratu.
- Tad ja utu saproti visu.
- Bet runāt ar tevi es sāku tāpēc, ka tu smaidīji kaut kā citādi… Nē, lai paliek. Zini, tagas es iešu kājām gar krastu un pēc pusstundas būšu mājās. Līdz tevi nesaukšu. Mani tur gaida…. Saule drīz rietēs. Bāksi gabaliņu pavadīt?
Viņi abi nokāpa pie ūdens. Tur neviens vairs negulšņāja. Maza meitenīte gandrīz ietrieca Marijam sejā milzīgi, sārtu bumbu. Viņi lēnām dāja uz priekšu. Tad Vita apstājās.
- Ardievu. Žēl, ka neizdevās iemācīt tev peldēt. Bet tik un tā – reiz tu noticēsi ūdenim, un tad viņš tevi nesīs. Tici man.
Viņa aizgāja – basām kājām, gar pašu ūdenslīniju. Vilnīši nolaizīja viņas pēdas.

5.

- Kad jūs pēdējo reizi tikāties ar savu sievu?
- Mēs ar Vitu izšķīrāmies jau pirms gada.
- Oficiāli?
- Nē. Bet es pārvācos dzīvot citur. Un mēs vienojāmies, ka vairs nemēģināsim atjaunot ģomeni.
- Bet jūs turpinājāt satikties?
- Diezgan bieži. Es apciemoju meitas.
- Kāds bija šķiršanās iemesls?
- Iemeslu bija daudz, vainīgi bijām mēs abi – un miers ar to.
- Varbūt traucēja sadzīves apstākļi?
- Protams, ka četratā vienistabas dzīvoklī nav diez kāda paradise – ja turklāt vēl viens no tiem četriem neliekas ne zinis par apkārt notiekošo.
- Jums nepatika sievas nodarbošanās ar literatūru?
- Vai jums patiktu mūžīgs bardaks, kura vidū jauna un veselīga sieviete nesatricināmā mierā klabina datora taustiņus?
- Bet viņa taču ir talantīga?
- Iespējams.
- Jums šķiet, ka viņai nevajadzētu rakstīt?
- Man šķiet, ka pasaule jau tāpat ir piesārņota ar grāmatu kalniem. Kam tas vajadzīgs?
- Jūs tā arī nepateicāt, kad pēdējoreiz tikāt viņu redzējis.
- Apmēram pirms nedēļas. Kad uznāca tas lielais karstums. Vecajā dzīvoklī man bija palikuši daži plānāki krekli, gribēju tos paņemt. Bet atklājās, ka Vita tos jau izmetusi. Viņa saiņoja mantas. Teica, ka pārvākšoties.
- Uz kurieni?
- Nezinu.
- Viņa nepateica?
- Nē, es nevaicāju.

Vita nebija prasījusi, lai viņš atdod dzīvokļa atslēgas. Viņš cerēja, ka neviena nebūs mājās, un jutās nepatīkami pārsteigts, atrazdams durvis vaļā. Vispirms viņš ieraudzīja saules staros virmojošus putekļus. Un pēc tam – Vitu pa vidu putekļiem, kastēm un maisiem. Viņa tupēja uz grīdas starp saiņos sasietām grāmatām, un rokā viņai, protams, arī bija grāmata; iegrimusi kārtējā tekstā, viņa nepamanīja Martu arī tad, kad viņš pienāca pavisam tuvu klāt. Viņš stāvēja un raudzījās lejup uz Vitas pakausi. Ar izbalinātiem matiem viņa izskatījās nožēlojami – kā novecojusi provinces teātra primadonna.
- Vai tiešām tavam draudziņam nemaz nav gaumes? Kā viņš varēja ļaut, lait u sevi tā izķēmo?
- Tu mani nobiedēji. Pielavījies kā tāds…
- Nu, mēlē iekodi, vai? Nekautrējies, par slepkavu tu esi mani saukusi ne reizi vien.
- Rimsties, Mart. Viss taču jau beidzies.
- Labi, pieņemsim, ka tā. Paklau, vai tu rīko jurģus?
- Jā, mēs drīz brauksim uz Adelaidu.
- Uz kurieni?
- Uz Adelaidu Austrālijā. Pie vecās omes.

Vita bija piecēlusies. Viņas sarkanajam krekliņam uz pleca bija izirusi vīle. Šorti izskatījās sen nemazgāti. Vienai no vecajām mājas čībām bija notrūcis smieklīgais pušķis.
- Omīte pēkšņi atklājusi, ka nespēj vairs dzīvot bez tevis?
- Ar veciem cilvēkiem gadās visādi brīnumi. Varbūt tev nav izdevies viņu pilnībā pārliecināt par to, ka es esmu ragana.
- Mēs ar viņu esam tikpat kā sveši cilvēki, to taču tu zini. Labāk met tās muļķības laukā no paura.
- Tās nav muļķības. Tur mums būs vieglāk.
- Tev nekur nebūs viegli! Tu stiep savu smagumu līdz. Un ļaunākais, ka tev tas patīk. Tu esi iedomājusies, ka tava samākslotā jūtelība ir kaut kas ģeniāls. Iedalījusi sev galveno apraudātājas lomu visas bērēs.
- Rimsties…
- Man tā arī neizdevās tevi pataisīt par normālu ukstasiņu dzīvnieks. Varde. Taisni tā – varde uz papīru čupas! Sieva, kurai nekad nerodas vēlēšacilvēku. Cerēju, ka blakus būs sieviete. Sieva. Bet tu esi un paliksi aukstasiņu dzīvnieks. Varde. Taisni tā – Varde uz papīru čupas! Sieva, kurai nekad nerodas vēlēšanās noglāstīt savu vīru. Beigu beigās – kas tad ir tāds nelga vīrs salīdzinājumā ar vārdnīcu vai datoru! Uz viņa taču nekas nav rakstīts! Tu nevari saprast, kā viņš mokās tev blakus, jo tas taču nekur nav uzrakstīts! Un tagad tu gribi laisties lapās! Aizvest prom manus bērnus! Tāpēc, ka tev te kļuvis garlaicīgi! Jaunu iespaidu savajadzējies!
- Nerunā muļķības. Nevaru savilkt galus kopā, ta sir vienīgais iemesls, kāpēc gribu aizbraukt.
- Nu protams, tūlīt tu teiksi, ka es tas vainīgais, jo nevaru apbērt tevi ar naudu!
- Es labāk neteikšu neko.

Marts skatījās, kā Vita atkal notupstas pie savām grāmatu kaudzēm. Saules staros viņai apkārt lidinājās putekļi. Netīro šortu jostasvieta parāvās lejup, atsedzot brūnas miesas joslu.
Kāds stulbums – tik tumsnējai būtnei balināt matus!
- Kāpēc tu to izdarīji?
Marta plauksta sagrāba gaišo matu šķipsnas un rāva augšup.
- Tev nevajadzēja to darīt!
- Ko? Ko? Laid vaļā, man sāp!
Pat izslējusies viņa sniedzās Martam tikai līdz plecam. Viņš turpinājā vilkt viņas matus augšup. Viņas dūres sitās pret Marta krūtīm. Ar brīvo roku Marts iezvēla viņai pa seju.
- Nevajadzēja kļūt par vardi! Nevajadzēja mani krāpt!
Viņa aizsedza seju ar plaukstām. Palaidusi vaļā stīvās šķipsnas, Marta plauksta noslīdēja uz viņas kakla. Pirksti sažņaudzās. Viņš juta dzīsliņu sīko pulsu zem pirkstgaliem. Viņas mati dvakoja pēc draņķīgām cigaretēm – gluži tāpat kā pirms desmit gadiem.

- Mēs taču arī tagad varam noklāt zemē avīzes.
- Laid mani vaļā1
- Vai atceries to nakti vasarnīcā? Uz avīzēm? Atceries, ko tu tonakt teici?
- Laid!
- Nē!

Viņš atplēsa Vitas plaukstas no sejas.
- Paskaties uz mani! Nu! Vai tagad tu atceries to vasarnīcu?
- Nē.
Viņa meloja. Marts zināja, ka viņa nevar būt aizmirsusi to aprīļa vakaru, kad viņiem abiem nebija, kur likties, jo gribējās palikt divatā, bet viņu divatnei vieta nebija paredzēta; tad viņi aizbrauca uz puscelto Marta tēvoča vasarnīcu, pa neaizbultētu logu ielīda istabā, sēdēja uz grīdas un dzēra skāņo vīnu “Izabella”, no kura lūpas krāsojās violetas (“Nekad neesmu skūpstījusies tik violeti”, viņa teica), uz grīdas noklātas avīzes čabināja caurvējš ( “Man bail, varbūt šeit apmeties kāds spoks”, viņa teica), Marts ielika galvu viņai klēpī, un tad viņa teica: “Tu esi stiprāks par spokiem”. Un tālāk viņš vairs nedzirdējja neko, tālāk bija tikai verdoša upe un avīžu lpu šalkoņa dziļi pazemē.
- Ko tu man solīji? Vai tu vairs neatceries?
- Neko. Neko es tev neesmu solījusi.
Viņa meloja. Viņa bija apsolījusi vienmēr palikt tāda kā tajā violetajā vīna naktī – vinalga, vai šis solījums tika izteikts vārdos, vai ne. Viņa nepildīja solījumu.

- Nāc! Nāc uz istabu!
- Nē!
Viņs sagrāba Vitu aiz pleciem un rāva sev līdzi pāri gaitenim. Pavirši sasiets grāmatu sainis izjuka zem viņu kājām, sējumi plakšķēdami gāzās uz grīdas. Viņš iecirta Vitai vēl vienu pļauku.
- Melīgā kuce!
Ar negaidītu spēku atgrūsts, viņš smagi atsitās pret durvju stenderi.
- Piedodiet, saimniec, es laikam iztraucēu nelaikā. Bet durvis bija pusvirus. Varbūt jums šis tēviņš krīt uz nerviem?
- Tu esi noalgojusi sev miesassargu?
- Vārds vietā, saimniec, apsardze jums noderētu. Vai man palūgt šo tipu vākties prom?
Vita klusēja. No deguna viņai tecēja sīka asiņu straumīte. Cauri niknuma miglai Marts plūkojās uz svešo vīrišķi. Būdīgs vecis, musīšus uzkačājis. Brīnums, kur Vita tādu izrāvusi.
- Tinies, nav ko te bolīties.
- Vai tad man nav tiesību aprunāties ar savu sievu?
- Aprunāsies, kad būsi piemērotākā noskaņojumā.
Svešais izbīdīja Martu laukā. Vita joproām klusēja.

- Tev vajadzētu nomazgāties.
- Ko?
- Tev tek asinis.
Svešais apsēdinās Vitu turpat priekšnamā uz grāmatu saiņa, atnesa no vannasistabas mitru dvieli un piespieda to viņai pie sejas. Pats apsēdās uz otra dsaiņa.
- Nu būs labāk. Vētraina gan tev tā ģimenes dzīve.
- Es nesaprotu…
- Kāpēc es bāžu tur savu degunu? Tāpēc, ka nejauši gāju garām. Vispār mums gan bija norunāts randiņš. Tu gribeji pārdot grāmatas, atceries?
- Ak jā… Gr’matas, pareizi. Tepat tās ir, varat aplūkot.
- Tev tiešām šķiet, ka šis ir piemērots brīdis?
- Piemērotāka nebūs.
- Vai tad pienācis pasaules gals?
- Nē, bet es drīz aizbraukšu.
- Skaidrs… Paklau, tev derētu apgulties, citādi tas deguns nepārstās asiņot. Tu paguli, bet es apskatīšu preci.
- Nevajag grāmatas saukt par preci.
- Nevajag… Daudz ko nevajag. Piemēram – nevajag stāvēt kā aitia, kad tevi sit. Vai tad tu neproti dot pretī?
- Ko tas mainītu? Ja es prastu dot pretī, ēs kautos. Es neprotu – un mani sit. Lielas atšķirības nav.
- Tev jāpaguļ1 Nāc!
Aplicis roku Vitai ap vidukli, grāmatu uzpircējs veda viņu uz istabu. Marts atrāvās no ārdurvīm, kurām bija pieplacis, lai noklausītos notiekošajā. Nebija jēgas tur ilgāk stāvēt.

6.

Naudas automāts bezkaislīgi apliecina, ka manā kontā joprojām nav ne santīma.
Varbūt apsēsties blakus ubadzei pie unīša durvīm? Iespējams, ka viņa nemaz nav daudz vecāka par mani. Galva ietīņāta netīrā lakatā, seja paslēpta aiz pelēkas truluma grimaces, augums humpalu drēbēs izskatās pēc pārmēru liela lupatu vīkšķa, rokas saliktas lūgšanā, un šķīvītī blakus apskrandušajām tnisčībām ik pa brīdim iekrīt sīka naudiņa: dzinn! Lūdzies, un tev taps dots!
Pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts apspriest naudas trūkuma izraisītās izjūtas. Man smadzenēs neoniski mirkšķinās neizpildāmu pasūtījumu saraksts: sandalītes Ancei (mammu, tikai nepērc atkal baltas! baltās man kājām sumīgi! gribu tauriņkrāsā!), akvareļu papīrs Lainei (zinu – jau šovakar mani sāks mocīs vainas apziņa, it kā visai šai vasarai tagad būtu jāpaliek neuzzīmētai), tomāti un dlles (nē, nav jau tik bēdīgi, dilles es varbūt pamanīšos saplūkt kādā nepietiekami apsargātā mūsu nomales dārziņā pa ceļam uz mājām, biezpiens un margarīns ledusskapī vēl ir un bada nave nedraud), saldējums (lūdzu atnes kaut ko garšīgu! kaut ko saldu un aukstu! ar zemeņu garšu1 nē, šokolādes! nē, pērc to, kas lētāks!), zobu pasta, veļas pulveris, analgīns (pret galvassāpēm palīdzot pašiedvesma, tātad nāksies sevi iedvesmot: galva man nesāp, nu nemaz nesāp, ne drusciņas, mana galva kļūst silta un viegla, mana galva noceļas no pleciem un aizlido pie mākoņiem, manas kājas viegliem soļiem iet pa siltu asfaltu, mani mākoņi nesāp), es noteikti vēl kaut ko esmu aizmirsusi, sarakstam vajadzētu būt garākam. Ja saņemtu dūšu un apsēstos blakus tai ubadzei, vakarā varētu atļauties nopirkt vismaz analgīnu.

7.

- Es jums gribētu uzdot dažus jautājumus par Vitu Laukmani.
- Būsiet sajaucis adreses.
- Vita Laukmane. Viņas dzīvoklī Jūras ielā mēs atradām jūsu vizītkarti.
- Jūras ielā? Ā, tā tulkotāja, kas grasās pārvākties? Vai viņai notikusi kāda nelaime?
- Tieši to mēs mēģinām noskaidrot. Tātad jūs viņu pazīstat?
- Nedaudz. Biju ielicis avīzē sludinājumu, ka pērku grāmatas. Un viņa man piezvanīja. Aizbraucu, apskatījos viņas preci. Nekā izcila, tomēr šis tas vērāņemams atradās.
- Kad jūs tur bijāt?
- Aizvakar.
- Darījumu noslēdzāt?
- Nē, abas puses vēlējās laiku pārdomām. Grasījos zvanīt viņai rīt vai parīt.
- Vai nemanijāt viņas dzīvoklī neko dīvainu>
- Tur viss sagāzts vienā jūklī. Bet šādos apstākļos ja utas ir normāli.
- Un kā izturējās pati Lukmane?
- Es jau nezinu, kā viņa parasti mēdz izturēties. Šķita mazliet nervosa. Bet arī tas šādos apstākļos ir normāli. Pārvākšanās uztraukums.
- Vai viņai pieder daudz vērtīgu grāmatu?
- Vērtība – tas ir relatīvs jēdziens. Viss atkarīgs no tā, vai izdosies atrast īsto pircēju – to, kuram vajadzīgs taisni šis izdevums. Es esmu tikai starpnieks. Varu vienīgi teikt, ka, pārceļot naudas izteiksm’, nekā diža Laukmanes plauktos nav. Ceru, ka viņa nav apzagta? Man tiešam grūti iedomāties, ko tur varētu paņemt. Taču ne desmit gadus veco datoru vai lampu televizoru?
- Nē, apzagta viņa nav. Izklausās, ka esat paguvis labi iepazīt viņas dzīvokli.
- Nu, kamēr nostaigāju gar visiem grāmatplauktiem, savs laiciņš pagāja. Bet jūs tā arī nepateicāt, kas noticis.
- Laukmane ir pazudusi.

Blondīnīte izskatījās pavisam sagurusi. Tā vien gribējās paņemt viņu klēpī un aiznest uz gultu, iedot iedzert baldrijāņus un pasēdēt blakus, kamēr aizmigs.
Viņa saguma uz dīvāna kā nelaimes čupiņa. Asinis vairs netecēja, tikai uz virslūpas bija piekaltusi sarkana krevele, ievilkdama sievietes sejā klaunisku vaibstu.
- Varbūt uzvārīt tev tēju vai kafiju? Vai izvilkt kādu trauku no mājas bāriņa? Neatraidi manu draudzīgo palīdzību. Droši sako, ko vēlies.
- Būs jau labi tāpat. Starp citu, ne tējas, ne kafijas šeit nav. Un bāra arī nav.
- Tu esi askēte?
- Nē, es te vairs nedzīvoju.
- Žēl, dzīvoklis šķiet gluži omulīgs.
- Jūs gribējāt apskatīt grāmatas. Nu tad dariet to.
- Vai tiešām pēc tik satraucošiem kopīgiem pārdzīvojumiem mums vēl vajadzētu būt uz jūs? Mani sauc Marsels. Un tu esi Vita, es zinu. Atvaino, Vita, bet es tomēr turpināšu tevi uzrunāt art u.
- Kā vēlaties.
Vita aizvēra acis. Un Marsels devas pie grāmatplauktiem, pie viena katram gadījumam pārliecinādamies, ka atslēga durvīs tagad patiešām ir apgriezta.

Pēc kādas pusstundas viņš atkal aptupās pie dīvāna. Šķita, ka sieviete ir aizmigusi. Viņas seja izskatījās pelēcīga. Pēkšņi viņa atvēra acis. Tās bija pavisam melbas.
- Muļķīgi, vai ne? Ilgus gadus pirkt grāmatas, un tad vienā jaukā dienā secināt, ka nepieciešams tikt no tām vaļā… Muļķīgi. Bet ziniet – es pārdomāju. Es neko nepārdošu. Nevaru.
- Es saprotu, kā tu jūties. Bet varbūt tev vajadzētu vēlreiz visu apsvērt un apdomāt…
- Vislabķ būtu nedomāt vispār. Ja es tā spētu…

Marsels apjēdza, ka šai sievietei viņš neko nevar palīdzēt. Viņš bija iejaucies pa vidu ainai, kurā viņam nevajadzēja parādīties uz skatuves. Bija pilnīgi vienalga, vai viņš saka viņai tu vai jūs, šai lugā viņam savu uznācienu nesagaidīt.

8.

- Paldies, ka nenoraidījāt manu lūgumu. Protams, ka franciski būtu jāprot katram daudzmaz inteliģentam cillvēkam, bet nuns vēl tālu līdz ideālam. Tāpēc griezos pie jums kā pie valodas specialistes.
- Ziniet, es joprojām īsti nesaprotu, ko jūs vēlaties.
- Vis sir pavisam vienkārši. Lūk – uz šīs lapiņas ir Marka Berela telefons. Ja mana informācija atbilst patiesībai, tad viņš dzīvo netālu no Avinjonas un principiāli nerunā svešvalodās. Jūs viņam pazvanīsiet un pajautāsiet, vai viņš pēdējā laikā nav saņēmis kādu vēsti no Vitas Laukmanes. Sakiet, ka šīs ziņas nepieciešamas izmeklēšanai, bet centieties neiedziļināties sīkumos.
- Jo vairāk tāpēc, ka man tie nav zināmi.
- Jā. Atvainojiet, bet, taisnību sakot, arī mēs neko daudz nezinām. Viss miglā tīts.

Telefona skaļruņa poga bija nospiesta, istabā ieplūda šalcošs tālums. Vispirms klausuli pacēla sieviete un žigli kaut ko nočivināja. Tad atsaucās Marks Bertels, viņš stiepa vārdus, tiem pa vidu ievilkdams garus ēēē – āā. Nemaz nebija grūti noprast, ko viņš saka. Arī viņa iztaujātāja runāja lēnām, ar mazliet pārspīlētu rūpību uzsverot katru skaņu. Jau pēc pirmajām replikām viņi apmainījās lomām, tagad Marks Berels bija tas, kurš uzstājīgi uzdeva jautājumus, nevēlēdamies samierināies ar izvairīgām atbildēm. Non, malheureusement nous n’avons pas d’informationplus precise. Non, je ne peux pas vous dire plus. Malacis meitene, tieši tā viņai arī vajadzēja teikt: trust precīzākas informācijas, jā, diemžēl ar to arī aprobežosimies. Dans son carnet. Nu no kurienes tad vēl kāds varētu izraut viņa telefonu, ja ne no Vitas blociņa. Vai tās bija iedomas, vai tomēr šī Berela balsī ieskanējās nemiers? Bet varbūt viņam vienkārši žēl tērēt laiku tik bezjēdzīgai sarunai? Quelques jours seulement… Protams, ka viņi pavadījuši kopā tikai dažas dienas. Viena tikšanās – un tā pati tīrās nejaušības pēc. Vita jau parasti nebrauca uz visādām rakstnieku konferencēm, bet vienreiz aizbrauca – laikam tāpēc, ka tā notika kaut kur dienvidos. Aizbrauca un satika tur Marku. Bet ko tas maina? On ne peut pas qualifierca come correspondence réguliere. Kāpēc viņš taisnojas? Nozieguma sastāva šai lietā nav – neatkarīgi no tā, cik bieži vai reti viņi viens otram rakstījuši. Non, elle n’avait pas un telle intention. Nē, viņa negrasījās ierasties viesos Berela kunga savrupmājā, tas jau tāpat skaidrs. Rien de concret… Kāpēc lai viņa iepazīstinātu Berela kungu ar saviem nolūkiem. Nek’konkrēta, itin nekā… Non, il n’y a pas des lettres. Vai tiešām Berela kungam nepielec, ka neviens viņam nezvanītu, ja Vita būtu atstājusi vēstuli? Solitaire? Non, ce serait une confirmation nexagérée. Ļoti diplomātiska atbilde, kaut arī ne pārāk patiesa. Vita bija vientuļa. Vita bija sabiedrības centrā. Vita bija brunet. Vita bija blondīne. Pēdējos vārdus var svītrot. Tad paliks vienīgais neapstrīdamais: Vita bija. Naturellement, il n’y pas la jungle ici. Nous saurons au juste, certes. Oui, nous communiquerons, sans doute. Merci pour la compassion. Tik tiešām, nekādi džungļi šeit nav, nekāds mūžamežs, kur aizmaldīties. Viss civilizēts un caurredzams – līdz brīdim, kad tevī paraugās melnas acis, kurās itin neko nevar izlasīt. Rien de concret. Paldies par šo neko.

- Paldies par izpalīdzēšanu. Es sapratu, ka mesjē Berels neko būtisku neatklāja.
- Jūs pareizi sapratāt. Varbūt uz atvadām tomēr pateiksiet, kāda jēga šai maskarādei?
- Kā lūdzu?
- Godājamais Marčevska kungs, jums taču nav nekāda sakara ar izmeklēšanu vai policiju.
- Negaidīti pienācis brīdis, kad maskas krīt.
- Ja jums nepatīkami par to runāt, tad nevajag.
- Man ir nepatīkami par to runāt, bet nevar jau vienmēr darīt tikai patīkamas lietas. Mani pārsteidza tas, ka Laukmanes pazušanu visi uztvēra kā pilnīgi dabisku notikumu. Vismaz kāds taču būtu varējis sašust vai meklēt cēloņus. Nē, miers un klusums. Tad es, cīnīdamies ar šo klusumu, iztēlojos, kā tas būtu, ja mani iztaujātu. Cik lielu daļu no patiesības es izstāstītu? Un ko stāstītu pārējie? Varbūt es pārāk aizrāvos ar ō rotaļu, bet man vienmēr bijusi azartiska daba. Piedodiet man. Tas nebija ļauni domāts.

9.

Labi gan, ka Marks neļāva man list migā, ka viņš velk mani tālāk un tālāk dienvidu naktī, jautru paziņu barā, starp studentiem, as studē nezin ko, un rakstniekiem, par kuru darbiem man nav ne jausmas, ciešā lokā ap galdiņu turku kafejnīcā rūpīgi satītā cigarete cļo nu mutes mute, un es redzu, kā lēnām no iekšpuses izmainās viņu sejas, bet manī neizmainās nekas, esmu nesmēķētāja un neprotu ievilkt dūmu, mēs ejam tālāk uz nākamo kafejnīcu, īpašnieka meita iznāk brīvajā laukumiņā starp galdiem, no maģa skan Austrumi un meitene dejo ar vīna glāzi uz galvas, mēs taktī sitam plaukstas, glāzēs līgani svārstās tumšais vīns, hei, hei, mēs sitam plaukstas un gaiss smaržo pēc vīna, un Marks kaut ko stāsta man franciski, aizmirsis, ka franciski es neprotu, vai varbūt man tikai slinkums ieklausīties un īstenībā viņš runā mūsu internacionālajā pidžin ingliš, kas visu nolīdzina un novienādo, un viss, kas tik dziļi nozīmīgs manas sīkās tautas valodā, pārtulkots kļūst sekls, it kā vārdi būtu tikai izlikušies būtiski un neparasti, man patīk sarunāties angliski, tad lietas atgūst īstos samērus un vienkāršojas, ja es prastu franciski, Marks droši vien lasītu man priekšā savus dzejoļus un pasaule atkal sarežģītos, bet tagad tas nav iespējams, tagad mēs kopā smēķējam zālīti, zēns no blakusgaldiņa pienāk novērtēt, paosta, atzinīgi atliec īkšķi, gaiss smaržo pēc vīna, it kā būtu izlijusi tā glaze, kuru dejotāja bija uzlikusi sev uz galvas, cik skumji to visu zaudēt, es vienmēr zaudēju tikai to, kas man nepieder, vēl viena cigarete draugu lokā, es satiku šos cilvēkus tikai vakar un rīt jau aizmirsīšu, sejas man nepaliek prātā, varbūt viņi bijuši student 68. gada Parīzē, bet es būšu tik pieklājīga un to nejautāšu, ja arī viņi tagad savā izkoptajā franču valodā sāktu par to stāstīt, tik un tā esmu bezcerīgi novēlojusies, tur es nenokļūšu, lai arī kā man to negribētos, varbūt visas manas iedomas ir maldīgas, bet tur un toreiz kāda student noteikti bija ļoti līdzīga man, es tikai izlasīju par to gadus desmit vēlāk, un zālīti mēs smēķējām arī toreiz, taisni jocīgi, ka tagad neprotu kārtīgi ievilkt dūmu, toreiz mauriņā pie universitates, Sartru klausoties, pratu to tīri labi, vai atceries, Mark, nē, nevajag mēģināt nočiept svešas brīvības druskas, vajag izaudzēt pašam savu, asfaltā vai smiltīs, iesim uz krastmalu, naktī arī viļņi sarunājas franciski, kāda laime, ka beidzot es varu izlikties noreibusi, pat ja noreibt nav izdevies, noreibušiem ir tiesības neatbildēt par sevi, bet man visa dzīve sastāv no vienas vienīgas atbildības, Mark, es negribu palikt viena, nekad neesmu gribējusi palikt viena, vientulība izvēlējās mani, Remarka romānos pats iemīļotākais vārds, solitude, nu redzi, es arī sāku runāt franciski, nē, remarkiski, paldies, vairāk vīna es negribu, man reibst, nē, ne jau galva, mana miesa ir noreibusi no tavas rokas, mana seja ir noreibusi no tava skatiena, manas asinis ir noreibušas no tavas franču valodas, tikai neatstāj mani tagad vienu, es taču tev patīku, un rīt es braukšu prom uz savu mazo zemi, kuras vārdu tu vienmēr jauc, tev nedraud mana pieķeršanās un sejas es aizmirstu ātri, ko tu teici?
- You are a very pleasant girl.
Ja tev tā šķiet, tad es veiksmīgi izliekos noreibusi.
Vai pastāstīt tev, kā ta sir, ja mīlējas vienistabas dzīvoklī, kurš pilns ar bērniem? Franciski to izstāstīt nevar/
Jā, es esmu precējusies un mīlu atmiņas par savu vīru. Atceros, kādu es viņu mīlēju. Viņa rokas vēl ir tās pašas, un es zinu, kā viss sāksies, kā rokas pēkšņi kļūs karstas un prasīgas un taustīsies uz manu pusi cauri bezgalīgai tumsai.
Nē, lampu mēs parasti aizmirstam izslēgt, bet es aizveru acis, tikko karstā roka no liela tāluma pieskaras man, tad paliek tikai tumsa ap mani, tai ir simtiem roku un tūkstošiem pirkstu, un visi karsti un prasīgi, dīvaini tā gulēt roku ielenkumā, manī iekšā arī ir tumsa, rokām seko vīra augums, bet es visu laiku jītu robežu, lai cik cieši mēs arī nebūtu kopā, es jūtu, ka mēs esam tuvu un tomēr daudz tālāk, nekā liekas šīm rokām, kas pazīst katru iedobumu un krunciņu manī, bet nenojauš, kāda tumsa biezē zem ādas virsslāņa, nenojauš, cauri kadam aukstumam pašas nāk pie manis, un, ja nojaustu, droši vien sastingtu ledū.
Atmostas jaunākā meita un ielien mūsu gultā, un es zinu, ka viņa sāks činkstēt, ja nesīšu prom, un tad atmodīsies arī vecākā un viss būs sabojāts, ar vienu roku es glāstu mazo augumiņu, aizglāstot prom ļauno sapni, es glāstu, un tajā rokā, kas tuvojas bērnam, nav ne aukstuma, ne tāluma, mēs abas esan nomaldījušajās blāvajā naktī, bet tik un tā es esmu viņas mājas, vienīgi man māju nav, es glāstu bērnu, kura elpa pamazām kļūst arvien mierīgāka, paijāju zīdaino ādiņu, zinādama, ka nedrīkstu atraut roku, lai viņa atkal nesatrūktos, un vīrietis klusītēm virzās tumsā pa tūkstošiem reižu ieto nakts taku, viņš ieslīd manī, un viena mana roka glāsta viņa mierinājumu meklējošo badīgo miesu, saspringto kaklu un tvirto dibenu – cik jauki, ka viņš vēl ir jauns, kā apmulstu mana roka, pēkšņi uzduroties nokareniem tauku slāņiem, kā man patīk šis augums blakus, reizēm murgos manas ierasti pastieptās rokas uzduras izblīdumiem un ļumīgām krokām, es pūlos atvērt acis, bet tas neizdodas, it kā acīm priekšā būtu divas sastingušas plaukstas, mani plaksti nespēj pacelties, manas aklās rokas klejo pa nepazīstamu, derdīgu miesu, - bet tagad es neesmu murgā, mana otra roka vēl kļaujas pie bērna, lai viņa neatmostos, lai paliktu miega neziņā, kaut gan otiekošajā nekā nejauka nav, tik daudz miera un maiguma sīkajā augumiņā man blakus, it kā es mīlētos reizē ar bērnu un vīrieti.
- What do you think about?
- About you, Marc.
Un, pat ja es nedomāju par tevi, tev nevajag iet projām, tava plauksta pulse uz mana ceļgala vai varbūt mans celis pulse zem tavas plaukstas, man bija tik auksti visas šīs skaļās dienas starp pieklājīgiem svešiniekiem, silti bija vienīgi ezerā, kad es no rītiem gāju peldēties, tik milzīgs ezers, un viņā krastā sārti Marmora kalni, un saule arī iesārta, es iepeldēju dziļi ezerā un apgūlos uz muguras, aizvēru acis un iztēlojos, ka man nav jāiet uz dzestrām telpām, kur ļaudis runā par romāniem un stāstiem, kurus vai nu neesmu lasījusi, vai neesmu sapratusi, jo nopietni cilvēki grāmatās meklē un atrod filosofiskas sistēmas vai vismaz realitātes atspoguļojumu, bet es tikai klausos balsīs un skatos bildēs, un reizēm pastāvu pie kāda sveša bezdibeņa, apzinoties, ka tajā nenogāzīšos, jo tas taču nav mans bezdibenis, tikai līdzīgs manējam, labi gan, ka es nevaru izlasīt tavus dzejoļus, Mark, būtu bēdīgi piedzīvot vilšanos, katru vakaru aizmiegot es baidījos, ka rīt varbūt gāzīs lietus un es nevarēšu skriet uz ezeru peldēties, bet visus sešus rītus mani sagaidīja sārtena saule, vņa man nesagādāja vilšanos, ja es lasītu tavu grāmatu, man gribētos katrā lapā ieraudzīt ezera gaismu vai skūpsta tumsu, sauli vai bezdibeni, vai visu kopā, un man kļūtu skumji, ja es atrastu tur tikai žanra ainiņas, bet diez vai es kādreiz lasīšu tavas grāmatas, toties tavu seju es lasu tagad, ar pirkstiem un acīm vinlaikus, man gribētos aizglāstīt prom šīs divas rievas srarp uzacīm, tur sakrājies nogurums.
- Can I stay with you?
- Yes…
Tava klātbūtne pārvērš manu istabu, pirmo reizi es nosaucu to par savu – un pēsdējo, rīt jābrauc prom, cik smieklīgi, veselu nedēļu man piederējusi pašai sava atsevišķa istaba, bet es nemaz to nepamanīju, tā man bija tikai ieta, kur pārģērbties un pātnakšņot, bet šeit taču neviens nejautātu, kāpēc man tik dīvaina sejas izteiksme, kāpēc es košļāju pildspalvu un par ko es domāju, neviens manī neskatītos, tāda iespēja palaista garām neizmantota, man būtu vajadzējis nevis apzinīgi iet un klausīties gudrās runās, bet palikt šeit un izbaudīt drošo vienatni.
- Do you wish some drink?
- No.
Viņam šķiet, ka es visu laiku domāju par kaut ko citu. Tā nav taisnība.
- Es domāju par tevi, Mark.
- C’est bon.
Tu taču tici tam, ka esmu noreibusi, vai ne? Tad jau es drīkstu visu, arī runāt valodā, kuru tu nesaproti. Tu nevari saprast, kā ta sir – nekad nebūt vienam. Vai es savus bērnus mīlētu vairāk, ja viņiem būtu bērnistaba? Varbūt es joprojām mīlētu savu viru, ja viņam būtu atsevišķa gulta? Varbūt tad es nemaz neklejotu ar tevi pa nakti un nesmēķētu tavas cigaretes.
- Maybe I need some drink.
- Please.
Vienā rokā viņam viskija blašķe, otrā – glaze ar ūdeni. Neatšķaidīts viskijs noārdot smadzeņu šūnas. Nebūtu slikti palikt bez smadzenēm. Siltā mijkrēslī, kailai, ar viskija izsvilinātu rīkli, ar sveša vīrieša plaukstu uz ceļgala, ar maigu miglāju galvā.
- Iesim peldēties!
- Tagad?
- Pēdējā iespēja. Pēc trīs stundām būs klāt autobuss,. Un man negribas lauzt tradīciju. Visus sešus rītus es peldējos. Nāksi līdz?
- Protams.
Ezers vēl nav lāga atmodies. Miegains Marks sēž peldvietas miklajās smiltīs. Ja es apsēstos blakus un noliktu galvu viņam klēpī, mēs varētu sagaidīt aizkavējušos sauli. Varbūt mēs aizmigtu un autobuss aizbrauktu bez manis.
- Ūdens ir auksts. Labāk neej.
- Tu mani pagaidīsi?
- Tikai nepeldi tālu. Es nepratīšu tevi izglābt.
Tālu ne, tikai līdz ezera vidum. Kājas notirpst uzreiz. Pēc tam sāk tirpt krūtis. Iesmeldzas kakls tai vietā, kur ādu noberzuši Marka šīrīta bārdas rugāji. Man ir pārāk maiga āda. Rokas savādi smagas. Ezers šorīt ir neiecietīgs. Kā pievilts mīlnieks. Man vairs nav spēka, apgulstos uz muguras un aizveru acis. Iesārtā saule izpeld no plakstu apakšas. Viļņi svaida mani kā beigtu zivi. Ausīs šalc. Vienalga, kādā valodā kliedz krastā palikušie, es to vairs nedzirdu.

Kauguri
1999-2000

© Amanda Aizpuriete, 2000, 2023