Neejiet, sievietes!

Neejiet, sievietes!

                        Neejiet pie jūras

Lēzenajās kurpītēs smilti smelt...

Klausiet mani, sievietes, palieciet uz stūra,

Kur caur gaismas gredzeniem izvērts liepu zelts.

 

Rudens lapu ņirboņā, raibu sētu latās

Vārdiem ir kur aizklīst, acīm ir kur bēgt...

Tur, aiz kāpām mēmajām, kāds ja sejā skatās,

Krasta kailos klajumos sirdi nenoslēpt.

 

Balta putu līnija. Tumsas stāvais mūris.

Tikai vienu atbildi klusumā var mest.

Piesargieties, sievietes!

                                    Es gāju reiz pie jūras.

Tā, kas nāca atpakaļ, nebiju vairs es.