Original Text

coming soon!

Latvian

Indriķa hronika
Translated by

(introduction poem)

Kad nu vēlīgais žēlums grib žēlīgas veltes sniegt zemei,

Grib arī jaunus priekus sev pašam par slavu sniegt zemei,

Jaunu gaismu un savu dižumu pavērt grib zemei,

Visu skaidro un visu spožo pavērt grib zemei,

Visu ļauno un nekrietno visu noņemt grib zemei,

Visu netīro, slimīgo visu noņemt grib zemei,

Mānīgos elkus un viltus tempļus noņemt grib zemei,

Kristības svētās veltes grib dāvāt lībiešu zemei,

Svèēu veldzi un debesu veltes dāvāt grib zemei,

Lieliskas dāvanas sniegt un debesu balvas grib zemei,

Tad, ai, vēlīgais žēlums, šīs veltes mums vēlīgi atļauj,

Jauno gaismu un priekus tik lielos mums vēlīgi atļauj,

Visu skaidro un visu spožo mums vēlīgi atļauj

Visu, kas labs un kas svēts, un kas jauns, mums vēlīgi atļauj,

Ļaunumu uzveikt un nekrietno atmest mums vēlīgi atļauj,

Netīro izdeldēt, slimīgo izskaust mums vēlīgi atauj,

Ļauno nicināt, mācīties labo mums vēlīgi atļauj,

Lieliskās dāvanas, debesu veltes mums vēlīgi atļauj,

Pagāniem pavērt dižumu tavu mums vēlīgi atļauj,

Sniegt šiem pagāniem kristības veltes mums vēlīgi atļauj,

Arī teikt tavu veikumu savu mums vēlīgi atļauj,

Pārspēt naidnieku miesīgo spēku mums vēlīgi atļauj

Nicīgo nievāt un debesup celties mums vēlīgi atļauj,

Līksmas uzvaras, nākotnē priekus mums vēlīgi atļauj!

T

--------------------------------------
lx
1. PAR KAUJU AR LIETUVJIEM ROPAŽOS¹. (1205. 23. februāris un nākamās dienas) Septītajā  gadā ap Lielā gavēņa laiku, kad šīs tautas visbiežāk mēdz rīkot savus karagājienus, lietuvji, gandrīz divi tūkstoši jātnieku, devās karā pret igauņiem, un, kad viņi, virzoties lejup gar Daugavu, gāja pilsētai garām, kāds no viņiem, bagāts un varens vīrs, vārdā Svelgats, ar saviem biedriem nogriezās uz pilsētas pusi. Viens no pilsoņiem, vārdā Mārtiņš, kas viņam līdz ar citiem vīriem no pilsētas miermīlīgi bija iznācis pretī, pacienāja viņu ar medus dzērienu. To izdzēris, Svelgats sekoja pa priekšu ejošajam karaspēkam un sacīja saviem biedriem: «Vai neredzējāt, kā vāciešiem, kas mums pasniedza medalu, trīcēja rokas? Droši vien pie viņiem jau bija atlaidušās baumas par mūsu ierašanos un viņi tik ļoti nobijušies, ka vēl līdz šim nepārstāj trīcēt. Šobrīd gan pilsētas iznīcināšanu atliksim, bet, kad pieveiksim novadus, uz kurieni dodamies, tad, saņēmuši gūstā un nokāvuši cilvēkus, nopostīsim viņu ciemu², jo diezin vai visu šīs pilsētas putekļu pietiktu vienai mūsu tautas riekšavai.»
2. Pēc nedaudz dienām Rīgā steigšus ieradās kāds Zemgales augstdzimušais, vārdā Viestards³, kas bija dzirdējis par Iietuvju karagājienu, un brīdināja vāciešus, ka ienaidnieki, kas miermīlīgi šķērsojuši viņu teritoriju, varētu, iepazinuši vietas apstākļus, nākotnē iznīcināt pilsētu līdz ar iedzīvotājiem. Tā kā vācieši sava nelielā skaita dēļ pirms bīskapa atgriešanās negribēja ielaisties kaujā, šis Viestards, būdams kareivīgs vīrs, rosināja viņu prātu uz cīņu, apsolīja atvest palīga jo daudzus zemgaļus un lūdza, lai tam vismaz iedodot līdzi dažus karā pieredzējušus cilvēkus, kas prastu vadīt karaspēku un to apmācītu cīņai. Vācieši, vērodami viņa nelokāmo garu, atbildēja, ka esot ar mieru izpildīt šo lūgumu, bet ar noteikumu, ka viņš no katras Zemgales pils dotu pa ķīlniekam, ko tie paši izraudzītos ^4 . Ļoti iepriecināts par šādu atbildi, viņš Iīksmu prātu atgriezās pie savējiem un, paņēmis līdzi norādītos ķīlniekus, savāca pietiekami lielu karaspēku. Kad tas bija atvests, ķīlnieki tika nodoti vāciešiem, un, tā kā zemgaļi tādā kārtā bija izrādījušies pietiekoši uzticami, viņi iemantoja vāciešu palīdzību un draudzību. Proti, bīskapa saime kopā ar Kristus bruņinieku brāļiem un Konrāds, Ikšķiles bruņinieks, ar nedaudziem citiem, bez kuriem varēja iztikt, devās laukā pie karaspēka un kādā augstākā vietā kopā ar zemgaļiem gaidīja lietuvjus atgriežamies.
3. Pa tam uz Turaidu tika aizsūtīti prasmīgi ziņneši, kuri spētu ienaidnieka ceļu rūpīgi izlūkot un dot ziņu par to. Minētais zemgaļu vadonis arī savāca pārtiku no atsevišķām Rīgas mājām 5 un nogādāja to karaspēkam, kas bija ieradies no tālienes. Bet lietuvji, kas atgriezās ar neskaitāmiem gūstekņiem un milzīgu laupījumu — lopiem un zirgiem, iegāja Līvzemē, nesteidzīgi virzījās no ciema uz ciemu, līdz beidzot nogriezās uz Kaupo pili 6 un, paļaudamies uz mieru ar līviem, pie viņiem pārnakšņoja. Taču vāciešu un zemgaļu ziņneši bija sīki izpētījuši lietuvju atpakaļceļu un paziņoja to savam karaspēkam, un nākamajā dienā pirmajiem ziņnešiem sekoja citi, kas pavēstīja, ka lietuvji gribot pa īsāko ceļu no Ropažiem doties atpakaļ uz Ikšķili 7. Par šīm ziņām priecājās visa maleva 8, un ikviens aizgūtnēm gatavojās kaujai. Kad nu lietuvji tuvojās ar visu laupījumu un gūstekņiem, kuru skaits pārsniedza tūkstoti, viņi savu karaspēku sadalīja divās daļas un, gūstekņus nolikuši vidū, pārāk dziļā sniega dēļ virzījās cits aiz cita tikai pa vienu taku. Bet, līdzko pirmie no viņiem ieraudzīja pa priekšu gājušu cilvēku pēdas, viņiem radās aizdomas par slazdu un viņi apstājās, tā ka pēdējie ar gūstekņiem panāca pirmos, un visi savienojās vienā ķīlī. Kad zemgaļi ieraudzīja, cik liels ir to skaits, daudzi no viņiem izbijās un, neuzdrošinādamies cīnīties, lūkoja patverties drošās vietās. Daži vācieši, kas to pamanīja, vērsās pie bruņinieka Konrāda un uzstājīgi lūdzās, lai ļaujot viņiem pirmajiem stāties ceļā Kristus ienaidniekiem, jo esot labāk ar slavu iet par Kristu nāvē nekā savai tautai par negodu ar kaunu bēgt. Un Konrāds, pēc bruņinieku paraduma uz labi bruņota zirga un pats labi bruņots ^9, ar nedaudzajiem klātesošajiem vāciešiem uzbruka lietuvjiem. Šie, šausmās par spožajām bruņām un arī tāpēc, ka Dievs tiem uzsūtīja bailes, atkāpās viņu priekšā uz visām pusēm. Kad zemgaļu vadonis redzēja lietuvjus Dieva žēlastības pēc tik ļoti iebaidītus, viņš mudināja savējos vīrišķīgi stāties cīņā ar tiem, un tā, apvienojoties visam karaspēkam, lietuvji tika uz visām pusēm pa ceļu izklīdināti kā avis, un ap tūkstotis un divi simti no viņiem krita no zobena asmens.
4. PAR LIETUVJU BĒGŠANU UN SVELGATA NĀVI. Bet kāds no bīskapa saimes vīriem, Teoderihs Šillings, pamanīja Svelgatu, kas bija sacījis, ka nopostīšot Dieva pilsētu; ieraudzījis to sēžam ragavās, viņš tam ietrieca šķēpu sānos. Daži zemgaļi, redzēdami viņu raustāmies, nocirta viņam galvu’° un, iesvieduši tikai ar lietuvju galvām piekrautās ragavās¹¹, aizveda to uz Zemgali. Arī daudz gūstekņu igauņu krita no zobena, jo arī viņi allaž rīkojās naidīgi pret Kristus vārda pielūdzējiem, tā ka kristieši, apvienojušies ar pagāniem zemgaļiem, izcīnīja pilnīgu uzvaru pār abām tautām — Iietuvjiem un igauņiem. Bet pēc lietuvju un igauņu apkaušanas vācieši un zemgaļi pievērsās abu tautu kara guvumam un saņēma bezgala lielu laupījumu — gan zirgus un lopus, gan drēbes un ieročus —, un, ar Dieva žēlastību paglābti, visi atgriezās sveiki un veseli mājās un slavēja Dievu.
5. Kāds priesteris, vārdā Johanness¹², kas tobrīd atradās gūstā Lietuvā, pastāstīja, ka piecdesmit sievas viru nāves dēļ padarījušas sev galu pakaroties, protams, ticēdamas, ka drīz dzīvos ar tiem citā dzīvē¹³.
6. Apzīmējis Vācijā daudz cilvēku ar krusta zīmi, bīskaps beidzot atgriezās pie kuģiem un paņēma līdzi savu brāli Rotmaru 14 no Zēgebergas klostera, jo visudievbijīgais pāvests Innocents viņam bija piešķīris pilnvaru paņemt no jebkura klostera pēc paša ieskata kādu no brāļiem sev par līdzgaitnieku 15 Tad nu viņi, tā vadīti, kurš pavēl vējiem un jūrai, sasniedza Rīgu, kur bīskapa kungs, savējo ilgi gaidīts, ar visu krustnešu karaspēku tika godam saņemts. Šajā vienībā ietilpa karavadonis grāfs Heinrihs no Štumpenhūzenes, 16 Kono no Īzenburgas 7, dižciltīgs vīrs, un daudz citu bruņinieku kā no Vestfālenes 18, tā Saksijas līdz ar pārējiem krustnešiem.
7. Tā kā bīskaps ar tik daudzu vīru padomu un palīdzību gribēja pagānos vairot vīnogulājus tā Kunga vīna kalnā, viņi aiz ieejas Daugavā iekārtoja 19 Daugavgrīvas cisterciešu mūku klosteri; bīskaps tiem par abatu iecēla iepriekš minēto brāli Teoderihu, bet uz Ikšķiles pili aizsūtīja Konrādu no Meiendorpas, kam viņš šo pili jau agrāk bija piešķīris par Iēni,²º lai līvi no tā iepriekš uzzinātu, ka bīskaps ieradīsies ar dažiem krustnešiem, un viņu kā dēli savu tēvu laipni uzņemtu un vienotos ar viņu par miera saglabāšanu un ticības tālāku izplatīšanu.
8. (1205.) Bet līvi, kas, saņēmuši kristības žēlastību no Līvzemes pirmā bīskapa Meinarda, izsmēja Kristus ticību un bieži sacīja, ka viņi to izdeldējot, mazgādamies Daugavā, gatavojās, uzzinājuši par bīskapa tuvošanos, kopā ar pārējiem, kas vēl bija pagāni, aizbēgt un, kad bija uzausis rīts, atsauca pie sevis minēto Konrādu ar slepenu nolūku viņu nogalināt. Taču iepriekš paredzēta bulta ievaino mazāk: viņš zināja par līvu viltu un apbruņojies iznāca ar saviem pavadoņiem laukā pie tiem un, kad tie ar viņu daudz par šo un to runāja, ikreiz atrada piemērotu atbildi. Tikmēr pienāca klāt vēl daži, kas bīskapam bija gājuši pa priekšu. Līvi, par to vēl vairāk samulsuši, metās bēgt, meklēdami glābiņu laivās, un brauca ar sievām un bērniem augšup uz Lielvārdes pili²¹, ar to pietiekami skaidri parādīdami, ka jau sen pieņemtā kristība viņiem bijusi nebijusi. Kad krustneši redzēja, ka jaunkristītie līvi tik ļoti iestiguši maldos un, aizmirsdami reiz pieņemto ticību, kā suņi atgriežas pie vēmekļiem, viņi, iekarsuši Dieva dusmās, dzinās bēgļiem pakaļ. Un, līdzko viņi redzēja, ka šie pievienojas pārējiem Lielvārdes pagāniem un, pamezdami ciemus,²² ar tiem dodas uz mežu slēptuvēm²³, viņi pielika pilsētai 24 uguni.
9. PAR KARAGĀJIENU PIE DAUGAVAS. Krustnešiem pēc tam virzoties augšup gar Daugavu, līvi, raug, padzirdējuši par to, kas noticis, aizbēga no Aizkraukles pils uz drošākām vietām mežā. Pēc tam kad ar Dieva žēlastību viņu pils bija nodedzināta, viņi deva ķīlniekus, salīga ar vāciešiem mieru un apsolīja drīz ierasties Rīgā, lai tur kristītos. Tā tas vēlāk arī notika 25.
10. PAR MIERA SALĪGŠANU AR VALDNIEKU VESCEKI 26.
Bet, kad Kokneses 27 valdnieks Vesceke uzzināja, ka ieradusies tik spēcīga latīņu 28 krustnešu vienība un atrodas viņam kaimiņos — ap triju jūdžu 29 attālumā, viņi ar sūtņa starpniecību izlūdzās no bīskapa pavadību, ar kuģi aizbrauca lejup pie tā un tur, kad viņi viens otram bija snieguši labo roku un sasveicinājušies, ar vāciešiem salīga stingru mieru, kas tomēr vēlāk pastāvēja tikai īsu laiku. Pēc miera salīgšanas valdnieks no visiem atvadījās un priecīgs atgriezās mājās
11. Kad tas bija izdarīts un krustneši devās atpakaļ pa savu ceļu, viņiem meža biezoknī pie Memekules ceļa jo nikni uzbruka divu pilsētu — Lielvārdes un Ikšķiles līvi. No šī uzbrukuma viņi izglābās, nepiedzīvojuši nekādas lielās briesmas, un nokļuva Ikšķilē. Redzēdami, ka šī kādreiz bīskapa Meinarda celtā pils ir ļoti stipra un stāv pamesta, viņi nosprieda, ka līvi, kuri, kaut arī kristīti, tomēr joprojām bija dumpīgi un neticīgi, nav šāda nocietinājuma cienīgi. Tāpēc viņi to piešķīra Konrādam par lēni un atstāja viņam no krustnešiem dažus drosmīgus un kaujasspējīgus vīrus. Lai viņu cīņas gadījumam arī nodrošinātu ar labību, viņi nopļāva līvu jau nobriedušos sējumus — cits ar sirpjiem, cits ar zobeniem. Nespēdami izturēt biežos pagānu uzbrukumus, viņi visi sējumus pļāva apbruņoti. Un, kad pilsēta bija pilina līdz augšai,³³ bīskaps, priecīgs par to, uzticēja palicējus Dievam un ar pārējo krustnešu karaspēku devās Iejup uz Rīgu.
12. PAR SEPTIŅPADSMIT VĪRU MOCEKĻA NĀVI IKŠĶILĒ. Neilgi pēc tam līvi, uzglūnēdami mežos, no krustnešiem, kas bija izgājuši no Ikšķiles pils ievākt labību, 34 nogalināja septiņpadsmit; dažus no tiem viņi, ziedojot saviem dieviem, nonāvēja ar drausmīgām mocībām. Taču ne ar šo, ne ar citu līdzīgu rīcību ienaidnieki neapklusināja kristiešu balsis Dieva vārda sludināšanai, bet līdz ar ticības izplatīšanos pieredzēja, ka kristieši ik dienas, gan cīnoties, gan sludinot, kļūst aizvien un aizvien stiprāki.
13. (1205/1206. ziema) Tā notika, ka visi pie Daugavas dzīvojošie līvi, sirdī apmulsuši un garā iztrūcināti, deva ķīlniekus un izlīga ar bīskapa kungu un pārējiem vāciešiem, un tie no viņiem, kas vēl bija pagāni, apsolīja kristīties. Tā nevaldāmā un pagānu paražām pārlieku nodevusies tauta pēc Kristus aicinājuma pakāpeniski tika aizvadīta tā Kunga jūgā un, atstādama sava pagānisma tumsību, caur ticību ieraudzīja patieso gaismu, kas ir Kristus. Tāpēc viņiem pelnīti atļāva saņemt atpakaļ ciemus un tīrumus un pārējo, ko viņi, likās, taisnīgi bija zaudējuši, taču viņus pilnīgi izslēdza no Ikšķiles ciemam līdzās uzceltā nocietinājuma; un tā gan Lielvārdes, gan Ikšķiles ļaudis atgriezās mājās.
14. PAR LIEU IZRĀDI, KAS NOTIKA RĪGĀ.
35 Tai pašā ziemā Rīgas vidū notika brīnum jauka izrāde par praviešiem, lai pagāni no redzētā mācītos kristīgās ticības sākumus. Izrādes saturu klātesošajiem — kā jaunkristītajiem, tā pagāniem — ļoti rūpīgi izklāstīja tulks. Bet, kad Gideona 36 bruņotie vīri cīnījās ar filistiešiem 37, pagāni, bīdamies, ka viņus nogalinās, metās bēgt, taču tika laipni atsaukti atpakļ. Un tā baznīcā kādu neilgu laiku valdīja klusums un miers. Bet šī spēle bija it kā nākotnes notikumu priekšspēle un paredzējums: šajā izrādē bija kaujas — Dāvida 38, Gideona un Hēroda 39 cīņas — un bija arī Vecās un Jaunās Derības mācība; un patiešām — pagāni bija jāpievērš ticībai jo daudzos karos, kas vēl sekoja, un viņiem ar Vecās un Jaunās Derības mācību vajadzēja paskaidrot, kā tikt pie īstā miera nesēja un mūžīgās dzīvošanas.